Aptvēris ar abām rokām lukturi, viņš to ieslēdza tikai uz bridi, lai varētu izpētīt apkārtni. Ieeja raktuvēs bija tieši pretī, izcirsta klinšainajā kalnā, no turienes dvesa mitrs, drēgns gaiss. Ieejai priekšā bija smagi dzelzs vārti ar pamatīgu tērauda piekaramo slēdzeni.
Toms klausījās, aizturējis elpu. No raktuvju tuneļa nebija dzirdama neviena pati skaņa. Viņš pamēģināja dabūt vaļā slēdzeni, bet tā bija sarežģīta. Toms noliecās un, izņēmis Maglite, pārbaudīja zemi. Pēdas bija pavisam skaidri saskatāmas pulverveidīgajās smiltīs, un tās piederēja vīrietim ar vienpadsmitā vai divpadsmitā izmēra zābakiem. Vienā pusē viņš redzēja to, kā Sallija bija vilkta pa zemi, un plakano vietu, kur bijis noguldīts ķermenis viņas ķermenis. Viņa laikam tur bija nolikta, kamēr atslēgti vārti. Viņa nav bijusi pie samaņas. Toms aizdzina baismīgākās domas.
Viņš mēģināja apsvērt iespējamos rīcības variantus. Lai arī ar kādiem līdzekļiem, bet viņam bija jātiek iekšā vai arī varbūt jāpiedabū vīrietis pie ieejas un tad jānošauj, kad viņš tuvosies.
Toms sastinga, izdzirdējis vārgu skaņu no raktuvēm. Kliedziens? Viņš tik tikko uzdrošinājās elpot. Pēc kāda brīža viņš izdzirdēja vēl vienu skaņu, neskaidru kliedzienu, ko izkropļoja ilgā atbalss akmens šahtā. Tā bija vīrieša balss.
Viņš sagrāba slēdzeni un pakratīja to, mēģinot atvērt, bet tā neklausīja. Vārti bija no smagas dzelzs un iecementēti klintī. Viņam nebija ne mazāko cerību tos atlauzt.
Tad viņš izdzirdēja vēl vienu dusmīgu kliedzienu, tas bija daudz skaļāks un skaidrāks, un viņš saprata tikai vienu vārdu maita.
Sallija bija tur iekšā. Viņa bija dzīva. Un tad atskanēja apslāpēts šāviena troksnis.
15.nodaļa
Bobs Bailers ieslēdza radio piecdesmit septītā gada Chevy un sāka spaidīt pogas, cerēdams atrast iemīļoto veco dziesmu radiostaciju Albukerkē, bet atkal jau vienīgais, ko viņš uztvēra, bija šņākoņa un buldurēšana. Viņš izslēdza radio un mierinājumam iedzēra malku no Jim Beam, kas gulēja uz pasažiera sēdekļa. Pašmaukstinājis viņš savilka lūpas aiz baudas un aizmeta pudeli atpakaļ uz sēdekļa ar dobju troksni, pārvilka roku pār rugājiem klāto zodu un pasmīnēja par savu veiksmi.
Bailers bija atmetis domu izprast dīvaino atgadījumu pie uzpildes stacijas. Kāds bija nozadzis viņa Dodge un atstājis Chevy, atslēgām šūpojoties aizdedzē, un tā bija vismaz desmit reizes vērtīgāka mašīna par viņa veco krāmu. Varbūt viņam vajadzēja izsaukt policiju, bet bija tikai prātīgi, ja kāds nozog viņa pikapu, tad viņš tā vietā dabū zagļa mašīnu. Bez tam viņš jau bija ielicis savās iekšās pinti Jim Beam un nebija tādā stāvokli, lai runātos ar policiju. Tas bija viņa pikaps, kurš tika nozagts, un nebija jāziņo par zagtu automašīnu, ja tā bija tava, vai ne?
Pēkšņa labās puses riteņu nodārdināšanās pagriezienā lika Baileram strauji paraut stūri pa kreisi, gandrīz vai nobraucot lejā no ceļa, viņš atguvās, dzirdēdams riepas vārgi nošvlkstam, un beidzot pikaps bija atkal uz līdzena ceļa. Punktētā dzeltenā līnija veda taisni un tieši tumsā, un viņš stūrēja mašīnu tieši pa to, jo bija labāk tai sekot. Nekādu problēmu, viņš varēs saredzēt tuvojošās mašīnas priekšējo lukturu gaismu miljons jūdžu attālumā un būs pietiekami daudz laika, lai pavirzītos malā. Bailers apbalvoja savu koncentrēšanos ar vēl vienu Jim Beam malku, lūpām apmierināti nošmakstot, kad viņš atņēma pudeli no mutes.
Bija jau pāri desmitiem, un viņš tiks Espanjolā apmēram pusvienpadsmitos. Jēziņ, viņš bija pārguris, tas bija garš brauciens no Doloresas, tikai lai apciemotu meitu un viņas bezjēdzīgo vīru bezdarbnieku. Ja vien viņš varētu sameklēt to veco dziesmu staciju no Albukerkes nedaudz Elvisa tiešām uzlabotu viņa noskaņojumu. Bailers ieslēdza radio, izmēģināja visas stacijas, apstājās pie vienas, kas šķita norādām uz mūziku šņākujošanas dēļ, un atstāja to. Varbūt, kad viņš piebrauks tuvāk, uztvere kļūs skaidrāka.
Tālumā ieraudzījis ugunis, viņš iebrauca savā joslā. Garām aiztraucās policijas mašīna, un viņš vēroja to samazināmies, tālajām sarkanajām gaismām izgaistot visaptverošajā tumsā. Tad viņš uztraukts ieraudzīja, ka sarkanās gaismas pēkšņi iemirdzas spilgtāk policists bija nospiedis bremzi un sekoja īss mirgojums, bet tad atspīdēja spilgtāka baltā priekšējo lukturu gaisma, jo mašīna bija apgriezušies.
Pie velna! Bailers pagrūda Jim Beam nost no sēdekļa un spēcīgi ar papēdi paspēra zem tā. Mašīna atkal novirzījās no joslas, un viņš ātri pievērsa uzmanību ceļam, mašīnai sašūpojoties pēc gaitas izlabošanas. Velns, būs labāk, ja viņš samazinās ātrumu un brauks kā maza, veca lēdija. Skatiens pievērsās no ceļa uz spidometru, pēc tam uz aizmugures spoguli. Viņš brauca vienmērīgi, ar piecdesmit piecām jūdzēm stundā un bija diezgan pārliecināts, ka brīdī, kad policists aizšāvās garām, viņa ātrums nebija vairāk kā sešdesmit jūdzes stundā, tikai piecas virs atļautā braukšanas ātruma. Bailers, kā jau daudzi dzērāji šoferi, nekad nepārkāpa braukšanas ātrumu. Pēc dažām satraukuma pilnām minūtēm, sirdij dauzoties, viņš sāka atslābināties. Policists nebija ieslēdzis savas bākugunis un nebija sācis braukt ātrāk, lai viņu panāktu, tikai sekoja tajā pašā tempā varbūt kādu ceturtdaļjūdzi aiz viņa, jauki un viegli, acīmredzot viņš bija tikai kāds štata dežurējošais policists. Bailers satvēra stūri desmit un divi pozīcijā un, pievērsis skatienu ceļam tieši priekšā, saglabāja vienmērīgas piecdesmit piecas jūdzes.
Velns, nebija iespējams braukt labāk par viņu.
16.nodaļa
Kādu brīdi Sallija gulēja seklā ūdens peļķē, apstulbusi no kritiena. Galu galā izrādījās, ka tas nebija augsts kritiens, un viņa bija vairāk pārbijusies nekā ievainota. Bet viņa nebija ne tuvu projām no briesmām. Pat tad, kad viņa atkal sakopoja domas, no augšas viņu meklēja kabatas baterijas stari. Pēc brīža tie uztvēra Salliju, un viņa salēcās sāņus, kad atskanēja šāvieni, lodēm džinkstot ūdenī apkārt viņai. Sallija metās pāri peļķei uz turieni, kur lukturis bija parādījis tuneli, kas veda tumsā. Pēc brīža viņa jau bija ap stūri, kur šāvieni nespēja viņai trāpīt.
Viņa atbalstījās pret sienu, dziļi ieelpojot. Viss ķermenis sāpēja, bet šķita, ka nekas nav lauzts. Blūzes kabatā viņa sataustīja sērkociņu kastīti. Brīnumainā kārtā, lai gan kastītes ārpuse bija kļuvusi mitra, iekšā tā joprojām bija sausa. Sērkociņi bija garie, koka, pret jebkuru vietu aizdedzināmie. Viņa uzšķīla vienu pret akmens sienu, viena švīkstoņa, divas. Tas iedegās ar trešo mēģinājumu un blāvi izgaismoja tuneli viņai priekšā, garu gaiteni ar trūdošiem ozola baļķiem gar malām. Sekla ūdens plūsma tecēja pa zemi, veidojot peļķi aiz peļķes. Tunelis bija aizlaists postā baļķi sapuvuši un nokrituši zemē, bet mazās alas sienas un griesti iebrukuši. Tas, kas vēl nebija nogāzies, šķita, tūlīt pat to izdarīs, akmens griesti bija vienās plaisās, baļķi ieliekušies zem akmeņu smaguma.
Sallija skrēja pa tuneli, turot sērkociņu, līdz tas nodega pie pašiem viņas pirkstiem, un viņai nācās to nomest. Viņa turpināja ceļu tumsā, cik vien ilgi uzdrīkstējās, cenzdamās atcerēties, ko bija priekšā redzējusi. Kad kļuva bail doties tālāk, viņa apstājās un ieklausījās. Vai viņš sekoja? Šķita neticami, ka viņš riskētu rāpties lejā pa kāpnēm, kuras Sallija bija izmantojusi, neviens cilvēks pie pilna saprāta to nedarītu, un viņa jau bija salauzusi pārāk daudz pakāpienu. Viņam nāktos atrast virvi, tādējādi Sallijai būtu vismaz neilgs brīdis, lai atvilktu elpu. Bet ne vairāk kā īss brīdis: viņa atcerējās, ka cellē bija redzējusi pie gultas malas saritinātu virvi.