Sallija centās koncentrēties un domāt racionāli. Viņa atcerējās kaut kur lasījusi, ka visas alas elpo un ka labākais veids, kā atrast pareizo ceļu, bija sekot alas "elpai", tas nozīmēja to, ka jāseko gaisa plūsmai. Sallija aizdedzināja sērkociņu. Liesma saliecās atpakaļ, tajā virzienā, no kura viņa bija nākusi. Viņa devās pretējā virzienā, dziļāk šahtā, brienot pa ūdeni, kustoties pēc iespējas tā, lai nenodzistu sērkociņš. Tunelis pagriezās pa labi un izgāja uz platu štreku ar akmens kolonnām, kas balstīja griestus. Sērkociņa gaismā bija redzams, ka no štreka atzarojas divi tuneļi. Ūdens plūsma veda otrā tunelī. Sallija apstājās vēl bija tieši tik daudz liesmas, lai redzētu, no kurienes pūš vējš, un nolēma doties pa tuneli, kas veda augšup.
Sērkociņš izdega, un viņa to nometa. Kādu bridi viņa stāvēja, lai izskaitītu atlikušos sērkociņus. Piecpadsmit.
Viņa centās kustēties uz priekšu ar taustes palīdzību, bet drīz vien saprata, ka viņas gaita ir pārāk lēna. Viņai bija jāpanāk starp sevi un vajātāju pēc iespējas lielāks attālums. Tagad bija pienācis laiks izmantot sērkociņus, nevis vēlāk.
Sallija aizdedzināja vēl vienu, turpināja ceļu pa tuneli, pagriezās ap stūri un atklāja, ka tuneli bloķē iegruvums. Viņa pavērās augšup tumšajā caurumā griestos, no kurienes lejā bija novēlušies masīvi akmeņi nekārtīgā kaudzē. Vairāki akmeņi automašīnu lielumā vēl joprojām nokarājās no griestiem neprātīgos leņķos, tos saturēja sagāzušies baļķi, un izskatījās, ka pietiktu ar mazāko grūdienu, lai tie visi nokristu.
Sallija devās atpakaļ un iegāja tunelī, kas bija pa kreisi, tajā, kas veda lejup kopā ar ūdens plūsmu. Viņas panika pieauga; jebkurā brīdī nolaupītājs viņu šeit panāks. Lēkājot pa peļķēm, viņa sekoja tekošajam ūdenim, cerēdama, ka tas aizvedīs līdz izejai. Tunelis noliecās lejup un iztaisnojās. Ūdens kļuva dziļāks, un Sallija atklāja, ka drīz vien tas būs viņai līdz viduklim. Aiz nākamā pagrieziena viņa saprata iemeslu: iegruvums bija pilnībā bloķējis tuneli un aizturējis ūdeni. Tam bija izdevies tikt cauri starp iežiem, bet nebija nevienas pietiekami lielas spraugas, pa kuru viņa varētu izlīst.
Sallija klusu nolamājās. Vai bija kāds tunelis, kuru viņa bija palaidusi garām? Dziļi sirdī viņa saprata, ka nebija gan. Piecās minūtēs viņa bija izpētījusi visas iespējamās ejas. Vārdu sakot, viņa bija slazdā.
Pirkstiem drebot, Sallija aizdedzināja vēl vienu sērkociņu, izmisīgi lūkojoties apkārt un meklējot ceļu, tuneli vai atvērumu, kuru varbūt nebija ievērojusi. Viņa apdedzināja pirkstus, vēlreiz klusībā nolamājās un aizdedzināja vēl vienu sērkociņu. Noteikti taču bija jābūt kādai izejai.
Viņa atkal devās atpakaļ, neapdomīgi dedzinādama sērkociņu pēc sērkociņa, līdz nonāca atkal pie pirmā iegruvuma. Tā bija kompakta masa, kas nepiedāvāja nevienu acīm redzamu atvērumu. Aizdedzinot vēl dažus sērkociņus, viņa tik un tā pārmeklēja sakritušos akmeņus, meklējot vietu, caur kuru varētu izspraukties. Bet tur nekā nebija.
Sallija pārskaitīja sērkociņus. Bija palikuši septiņi. Viņa aizdedzināja vēl vienu, paskatījās augšup un ieraudzīja griestos caurumu. Bija neprāts iedomāties, ka varētu tikt tur augšā. Sērkociņa liesma bija pārāk vāja, lai viņa varētu labi visu saredzēt, bet tik un tā izskatījās, ka tur viņa vismaz varētu paslēpties ja bija gatava riskēt un rāpties pa apšaubāmo, slideno akmeņu kaudzi.
Tas bija neprātīgs risks. Kamēr viņa tur stāvēja, liesmai nedroši drebot un pamazām izdziestot, lejā nokrita mazs olis, palēkāja kā bumbiņa pār baļķu un akmeņu labirintu un nogūlās viņai pie kājām.
Tātad tas bija viss. Viņai bija divas iespējas: viņa varēja doties atpakaļ un sastapties ar savu nolaupītāju vai varēja riskēt un uzrāpties līdz caurumam, ko bija radījis iegruvums.
Sērkociņš izdega. Vēl bija palikuši seši. Sallija paņēma divus, reizē tos aizdedzināja, cerēdama tā radīt pietiekami daudz gaismas, lai redzētu dziļāk caurumā. Tie uzliesmoja, un viņa uzmanīgi skatījās, bet tik un tā ar to nebija pietiekami, lai viņa saredzētu kaut ko aiz akmeņu un baļķu kaudzes.
Sērkociņi izdega.
Laika vairs nebija. Sallija aizdedzināja vēl vienu, paņēma to starp zobiem, pieķērās pie akmens un sāka rāpties. Tajā pašā laikā viņa izdzirdēja skaņu attālu kliedzienu, kas nikni atbalsojās akmens tuneļos.
Maita, es nāku!
17.nodaļa
Korvuss notupās triceratopsa skeleta iekšpusē, sirdij stipri dauzoties. Vīrietis stāvēja ne tālāk kā desmit pēdu no viņa. Korvuss norija siekalas, mēģināja samitrināt sauso muti. Viņš izdzirdēja rokas pieskārienu kaulam, kurpju vieglo švīkstoņu uz betona grīdas, tik tikko dzirdamo smilšu iečirkstēšanos zem svešā soļiem, kamēr viņš tuvojās. Kā gan, pie velna, vīrietis šajā tumsā tik labi zināja ceļu noliktavā?
Es tevi redzu, atskanēja klusa balss, kā lasot viņa domas. Bet tu neredzi mani.
Korvusa sirds šķita kā basa bungošana; balss skanēja viņam pavisam blakus. Viņa mute bija tik sausa, ka viņš nebūtu varējis ierunāties, ja pat to vēlētos.
Tu izskaties muļķīgi, tā notupies.
Vēl viens solis. Korvuss varēja pat saost vīrieša dārgo pēcskūšanās losjonu.
Es tikai gribu zināt, kur tas atrodas. Noderēs jebkas: GPS koordinātas, formācijas vai kanjona nosaukums, kaut kas tamlīdzīgs. Es gribu zināt, kur atrodas dinozaurs.
Korvuss norija siekalas un sakustējās. Vairs nebija jēgas slēpties; vīrietis zināja, kur viņš ir. Viņš laikam lietoja kādu ierīci, ar kuru tumsā var redzēt.
Man nav tādas informācijas, Korvuss ieķērcās. Es nezinu, kur atrodas tas sasodītais dinozaurs. Viņš iztaisnojās, sagrābis savu portfeli.
Ja tu gribi spēlēt šādas spēlītes, tad man diemžēl tevi nāksies nogalināt. Vīrieša balss bija tik klusa, tik vēlīga, ka Korvusam nebija ne mazāko šaubu viņš runā nopietni. Viņš satvēra ciešāk portfeli, rokām drebot aukstos sviedros.
Man tās nav. Patiešām. Korvuss dzirdēja, kā pats lūdzas.
Kā tad tu ieguvi paraugu?
Ar citas personas palīdzību.
Ak tā! Un kāds būtu šīs personas vārds un atrašanās vieta?
Korvuss negrasījās atdot savu atklājumu kādam kretīnam, kurš turēja viņu kā ķīlnieku, viņš labāk nomirtu. Sasodītajam nelietim bija nakts redzamības brilles vai kas līdzīgs, un, ja varētu tikt līdz kādai no gaismas apspīdētajām vietām, būtu novērsta vīrieša priekšrocība. Viņš varētu izmantot cieto portfeli kā nūju…
Tās personas vārdu un atrašanās vietu, lūdzu! vīrietis atkārtoja tikpat vēlīgā balsī.
Es jau nāku.
Prātīgs lēmums.
Korvuss aizrāpoja līdz skeleta aizmugurei un izlīda ārā. Viņš paspraucās zem plastmasas un piecēlās stāvus. Joprojām apkārt valdīja pilnīga tumsa, un viņam bija ļoti vāja nojausma, kur atradās vīrietis.
Tās personas vārds?
Korvuss metās virsū balsij tumsā, atvēzējot pret to portfeli un uzbrucēju kaut kur ievainojot; vīrietis ievaidējās un pārsteigumā atkāpās. Korvuss pagriezās, akli grābstoties pa skeletu gūzmu uz to pusi, kur, kā viņš atcerējās, bija gaismas slēdži. Viņš aizķērās aiz kāda kaula un paklupa tieši tajā brīdī, kad izdzirdēja asu pneimatisku svilpšanu, kam sekoja metāliska skaņa, lodei ielidojot fosilijā.