Bet tur jau tā lieta: vai šī tiešām bija cita dzīve un viņš cits cilvēks?
19.nodaļa
Bobs Bailers tuvojās Esņanjofai, pilsētas ugunis jau bija redzamas nakts gaisā. Policijas mašīna joprojām turējās aiz viņa, taču Baileru tas vairs neuztrauca. Viņš pat nožēloja to, ka panikā bija pasitis pudeli zem sēdekļa, un vairākas reizes bija mēģinājis to ar kāju izvilkt, bet tad mašīna sāka svaidīties, un viņš atmeta tai ar roku. Viņš varēja jebkurā laikā apstāties un izvilkt pudeli, bet nebija pārliecināts, vai šeit drīkst likumīgi piestāt šosejas malā, un viņš negribēja darīt neko tādu, kas piesaistītu policijas uzmanību. Vismaz beidzot varēja uztvert veco zelta melodiju radiostaciju. Viņš pagrieza radio skaļāk, nemelodiski dungojot līdzi dziesmām.
Ceturtdaļjūdzi uz priekšu viņš saredzēja pirmās piepilsētas satiksmes regulēšanas ugunis. Ja viņš nokļūs pie luksofora, degot sarkanajai gaismai, viņam būs pietiekami daudz laika, lai izzvejotu pudeli. Pie velna, braukšana tiešām radīja slāpes.
Bailers tuvojās luksoforam, uzmanīgi un lēnām nobremzējot un vērojot aizmugures spogulītī policijas mašīnu. Tiklīdz mašīna apstājās, Bailers noliecās un pastiepās zem sēdekļa, grābstoties apkārt, līdz taukainā roka satvēra auksto stikla pudeli. Viņš to izvilka un, palikdams pietiekami zemu aiz sēdekļa līmeņa, atskrūvēja vāciņu un ātri pielika pudeli pie lūpām, iedzerot cik vien daudz iespējams tik īsā brīdī.
Pēkšņi viņš izdzirdēja riepu švīkstoņu un sirēnu skaņas, viņam visapkārt bija gaudojošs koris. Viņš salēcās, aizmirstot, ka roka ir pudele, un tika apdullinats no balto uguņu uzliesmojuma. Šķita, ka viņam visapkart ir policijas mašīnas, un visām griezās un mirgoja bākugunis. Bailers apstulbis nesaprata, kas gan notiek. Viņš samirkšķināja acis, mēģinot tikt vaļā no akluma, viņa prāts bija pārgājis no nesapratnes uz pilnīgu, vispārēju tukšumu.
Viņš izdzirdēja skarbu balsi skaļrunī ierunājamies un atkārtojot sacīto:
Izkāpiet no mašīnas, pacēlis rokas! Izkāpiet no mašīnas, pacēlis rokas!
Vai to sacīja viņam? Bailers paskatījās apkārt, bet neredzēja nevienu citu, tikai mirgojošās ugunis.
Izkāpiet no mašīnas, pacēlis rokas!
Tas bija teikts viņam. Aklā panikā Bailers sāka knibināties ap durvju rokturi, bet tas bija viens no tiem rokturiem, kas jāspiež uz leju, nevis uz augšu, un viņš cīnījās ar to, mēģinot ar plecu atgrūst vaļā durvis. Tās pēkšņi plaši pavērās, un viņš izkūleņoja ārā, aizmirstajai Jim Beam pudelei izlidojot no rokas un nokrītot uz šosejas asfalta. Viņš nogāzās uz asfalta blakus mašīnai, pārāk apjucis un apmulsis, lai pieceltos.
Bloķējot gaismu, pāri viņam pārliecās kāda figūra, vienā rokā turot policista žetonu, bet otrā revolveri. Balss uzkliedza:
Detektīvs Vailers, Santafē policijas departaments, nekustieties!
Iestājās mirklis klusuma. Bailers neko citu neredzēja kā tikai vīrieša melno siluetu pret spožo fonu. No pikapa skanēja Elvisa gaudošana: "You ain't nothin' but a hound dog…"
Piedziedājums beidzās, un siluets, sagrābis ieroci, noliecās pār Baileru, cieši skatīdamies viņam sejā. Tad viņš piecēlās taisni, un Bailers dzirdēja, kā viņš kādam nosaka:
Pie velna, kas šis tāds ir?
20.nodaļa
Sallija rāpās pa nestabilo akmeņu kaudzi, cieši satvērusi sērkociņu starp zobiem, un meklēja, pie kā pieķerties ar rokām un kur atbalstīt kājas. Ar katru soli viņa juta, ka akmeņi zem viņas sakustas, daži nokrita līdz pat pašai apakšai. Šķita, ka visa kaudze čīkst un šūpojas.
Viņas elpošana kļuva tik smaga, ka sērkociņš nodzisa.
Viņa pārbaudīja kastīti bija palicis viens sērkociņš. Sallija nolēma to pataupīt.
Es jau nāku! tuneļos atbalsojās apslāpētā balss, maniakāli izkropļota. Sallija turpināja kāpt, ar taustes palīdzību virzīdamās augšup. Tad viņa dzirdēja, kā virs galvas skaļi ievaidas akmeņi un koki, un tūlīt lejā nogruva oļi. Vēl viens pakāpiens, vēl viena čīkstoša kustība. Kaudze tūlīt sabruks. Bet viņai nebija izvēles.
Sallija pastiepās augšup, neveikli sataustīja, kur pieķerties, pārbaudīja balstu un uzvilkās augšā. Vēl viens pakāpiens. Viņa kustējās ar milzīgu piesardzību, viegli pārvietodama savu svaru no viena atbalsta uz nākamo.
Sallija, kur tu esi-i-i?
Viņa dzirdēja, kā vīrietis šļakstoties skrien pa tuneli. Viņa uzkāpa vēl augstāk un pieķērās pie baļķa virs sevis. Atbalstoties pret to ar visu svaru, viņa to pārbaudīja. Tas iečīkstējās un viegli sakustējās, bet šķita, ka noturēs viņu. Sallija apstājās, mēģinādama nedomāt par to, kāda varētu būt sajūta, ja tiks apglabāta dzīva, un tad pavilkās augšup. Vēl viens vaids, krītošu oļu lietus, un viņa jau bija augšā baļķim pāri. Virs sevis Sallija sataustīja sagāzušos koku jucekli.
Viņai nāksies aizdegt pēdējo sērkociņu.
Tas nošvīkstēja gar kastīti un uzliesmoja. Virs sevis Sallija ieraudzīja tumšo caurumu, kurā nāksies tikt iekšā. Viņa paturēja sērkociņu kastīti virs liesmas, līdz tā aizdegās, raidot daudz lielāku gaismu tumšajā telpa, bet tik un tā nebija pietiekami gaišs, lai viņa redzētu, kurp dodas.
Vienā rokā turēdama degošo kastīti, viņa pavirzījās pāri nākamajam kustīgajam baļķim un pēc brīža jau stāvēja uz nedrošas dzegas tieši pie tumšā atvēruma. Dziestošās sērkociņu kastītes liesmas gaismā viņa redzēja, ka caurums beidzas ar plašu pusmēness veida atveri, kas pagriežas šaurā leņķī, apmēram trīsdesmit grādu platumā. Caurums izskatījās tieši pietiekami liels, lai tajā varētu ietilpt.
Zem viņas atskanēja pēkšņs būkšķis, kad milzīgs ieža gabals nokrita no griestiem. Liesma nodzisa.
Ak tur tu esi!
Tumsā iezibsnījās luktura gaisma, pārmeklējot akmeņu kaudzi zem Sallijas. Viņa pastiepās, satvēra kaut ko, aiz kā pieķerties, un uzvilkās augšup. Luktura stars tagad slīdēja visapkārt. Viņa kāpa ātri, pat neapdomīgi ātri, pār slidenajiem akmeņiem un ierāpās plašā spraugā. Plaisa pletās augšup šaurā leņķī, un tā bija pietiekami plata, lai Sallija varētu iespraukties un izgrozoties kustēties pa to tālāk. Viņai vairs nebija sērkociņu, nebija iespējams neko redzēt, uz kurieni viņa virzās, nebija nekādu iespēju uzzināt, vai plaisa kaut kur ved. Viņa turpināja līst uz priekšu, palīdzot sev, stumjot sevi augšup ar kājām un rokām. īsu mirkli viņu pārņēma klaustrofobiskas bailes, ka akmeņi viņu varētu saspiest no abām pusēm. Viņa apstājās, līdzsvaroja elpošanu, savaldīja bailes un turpināja ceļu.
Es eju pēc tevis!
Balss atskanēja tieši no apakšas. Sallija turpināja līst ar pieaugošām bailēm, ka plaisa sašaurinās. Drīz vien jau tā bija tik šaura, ka viņai nācās ar spēku tajā iespiesties, stumjoties ar pēdām un ceļiem, izpūšot gaisu no plaušām, lai tiktu tālāk. Sallijai uznāca vēl viena panikas lēkme, kad viņa saprata, ka šis ceļš ved tikai vienā virzienā viņa nevarēs pagriezties. Nespēdama atsperties ar kājām, viņa nekādā veidā nevarēs tikt atpakaļ.
Es zinu, ka tu esi tur augšā, maita!
Sallija dzirdēja krītošo akmeņu grabēšanu, kad vīrietis sāka rāpties augšā pa kaudzi. Viņa pievilka tuvāk kājas, sagrozījās, un viņai izdevās atbrīvot roku, lai to pastieptu virs sevis un pārbaudītu ceļu priekšā. Šķita, ka tālāk plaisa vairs nesašaurinās, un patiesībā pat likās, ka tā sāk plesties. Ja viņa tiktu cauri šim šaurajam posmam, plaisa varētu vest uz kādu citu tuneli.