Sallija izelpoja, izmantojot kājas par balstu, ar spēku iegrūdās dziļāk, noplēšot blūzei kabatu un noraujot pogas. Viņa taustījās uz priekšu. Vēl viens grūdiens, vēl viena izelpa, lai padarītu sevi tievāku. Viņa apstājās, sekli ieelpojot. Sajūta bija tāda, ka viņa tiks nospiesta. Viņa dzirdēja, kā nokrīt vēl vairāki akmeņi, vajātājam kāpjot augšā.
Saspringusi Sallija ar spēju grūdienu iestūmās dziļāk plaisā. No augšas lejā tecēja ūdens un lija pār viņas seju. Tagad viņa apzinājās, ka nekad netiks atpakaļ. Būtu bijis labāk tikt nošautai, nekā nomirt šajā caurumā. Ja vien viņa spēs izstumties tālāk, plaisa varētu atkal paplašināties. Viņa vēlreiz saspringa, atkal pastūmās uz priekšu, saplēšot drēbes. Vēl viens grūdiens un viņa pataustījās uz priekšu ar roku. Caurums strauji sašaurinājās, līdz nebija vairāk par collu plats. Sallija sāka mežonīgi taustīties, kustinot roku pa labi, pa kreisi, meklējot platāku vietu bet tādas tur nebija. Viņa turpināja taustīties, izmisīgu baiļu pārņemta, bet šaubu nebija: plaisa sašaurinājās līdz pāris collām visā tās garumā, un no tās atdalījās tikai vairākas tikpat mazas plaisas. Viņa šaudīja rokas uz priekšu un atpakaļ meklējot, taustot, bet jēgas tam nebija.
Sallija juta, ka viņu pārņem neaprakstāmas bailes, kuras viņa nespēja kontrolēt. Viņa mēģināja izlocīties atpakaļ ārā, mežonīgi cīnoties, tik tikko spēdama paelpot. Taču labuma nebija nekāda; viņas rokas nebija tik stipras, lai varētu atgrūsties atpakaļ. Viņa bija iesprostota. Uz priekšu nebija iespējams tikt. Un atpakaļ arī viņa netika.
21.nodaļa
Toms mēģināja uzlauzt Vārtu Slēdzeni. Viņš sita pa to ar akmeņiem, grūda ar koka gabalu, bet tas bija bezjēdzīgi. Vājās skaņas no raktuvēm bija noslāpušas, un viņam šķita, ka no klusuma zaudēs prātu. Ar Salliju šajā brīdī varēja notikt jebkas minūte varēja izšķirt dzīvību vai nāvi. Viņš bija kliedzis, bļāvis režģos, mēģinājis pievērst sev nolaupītāja uzmanību bet bez panākumiem.
Toms atkāpās, domādams, ko lai iesāk. Virs eglēm parādījās uzlēcošais mēness. Toms sāka elpot mierīgāk un centās rast kādu risinājumu. Viņš bija izpētījis dažas šīs raktuves pirms daudziem gadiem un atcerējās, ka apkārtnē tādu ir vairākas. Iespējams, ka tās savienojās; zeltraktuvēm bieži vien bija vairākas ieejas.
Viņš uzkāpa korē un paskatījās lejā pa otru pusi. Bingo! Apmēram divus simtus jardus zemāk bija vēl viena celtne, no kuras veda ieeja šahtā.
Tās noteikti savienojās.
Toms noskrēja lejā pa kalnu, brīžiem slīdēdams un lēkdams pāri akmeņiem, un pēc īsa brīža bija to jau sasniedzis. Izvelkot ieroci, viņš atspēra vaļā durvis un iegāja iekšā, paspīdinādams visapkārt lukturi. Tur bija vēl viena ieeja šahtā, un šai nebija metāla režģa, kas to iežogotu. Viņš paspīdināja lukturi lejā pa garu, vienmuļu tuneli, tik tikko spēdams paelpot no steigas. Noskrējis lejā pa tuneli, pirmajā atzarojumā viņš apstājās, lai paklausītos. Pagāja viena minūte, tad vēl viena. Tomam šķita, ka viņš jūk prātā.
Pēkšņi viņš to sadzirdēja vāju kliedziena atbalsi. Abas raktuves savienojās.
Viņš metās uz priekšu pa tuneli, no kurienes bija atskanējis kliedziens, viņa lukturis atklāja vairākas šahtas kreisajā pusē. Viņš pagriezās ap stūri, un lukturis apgaismoja vēl divus tuneļus, viens gāja uz augšu, otrs lejā. Toms apstājās, lai paklausītos, viņa nepacietība bija neizmērojama, un tad atskanēja vēl viens izkropļots kliedziens.
Tā atkal bija vīrieša balss. Nikna.
Toms sāka skriet pa eju, kas veda pa kreisi, ik pa brīdim saliekdamies zemo griestu dēļ. Priekšā no tuneļa bija dzirdamas skaņas, joprojām vājas, taču tās sāka kļūt skaidrākas.
Tunelis pāris vietās asi pagriezās un nonāca pie galvenās kameras, kur četri tuneļi katrs gāja savā virzienā. Toms strauji apstājās, smagi elpodams, un pazibināja apkārt lukturi, atklājot dažas vecas dzelzceļa sliedes, sadragātu rūdas vagoneti, sarūsējušu ķēžu kaudzi un virves, kas bija žurku sagrauztas. Neatlika nekas cits kā pagaidīt, kad izdzirdēs vēl kādu skaņu, lai zinātu, uz kuru pusi jādodas.
Klusums. Tomam šķita, ka viņš tūlīt sajuks prātā. Sataisi kādu troksni, sasodīts, jebkādu troksni!
Un tad viņš kaut ko izdzirdēja: vārgas raudas.
Vienā mirklī Toms jau skrēja lejā pa tuneli, no kurienes bija atplūdušas skaņas. Tunelis ātri vien beidzās pie vertikālas šahtas, kuru apjoza margas. Šahta bija pārāk dziļa, lai viņš varētu ar lukturi izgaismot apakšu. Ceļa lejā nebija nekādu kāpņu vai virvju.
Viņš apskatīja šahtas nelīdzenās malas un nolēma riskēt. Novilcis savas itāliešu kurpes un zeķes, viņš pārmeta tās pār malu, skaitīdams laiku, līdz tās sasniedz apakšu. Pusotras sekundes: trīsdesmit divas pēdas.
Iebāzis ieroci atpakaļ aiz jostas un turot Maglite starp zobiem, Toms satvēra margas un pārmetās tām pāri, atbalstīdamies ar pēdām pret akmeņiem. Lēnām, sirdij neprātīgi dauzoties, viņš līda lejā pa šahtu.
Vēl viens pakāpiens ar kāju, kustība ar roku. Viņš zaudēja atbalstu, un kādu īsu drausmīgu brīdi viņam likās, ka tūlīt nokritīs. Asie ieži iegriezās pēdās, tomēr viņš turpināja kāpt lejā neciešami lēnām un visbeidzot ar atvieglojumu sajuta cietu pamatu zem kājām. Paspīdinājis apkārt lukturi, viņš savāca kurpes un zeķes un tās atkal uzvilka. Te bija vēl viens raktuvju tunelis, kas veda tieši atpakaļ kalnā. Toms ieklausījās. Viss bija kluss.
Viņš sāka skriet lejā pa tuneli un apstājās pēc simts jardiem, lai atkal paklausītos. Luktura gaisma kļuva arvien vārgāka baterijas, kas jau sākumā nebija pārāk spēcīgas, sāka pavisam izlādēties. Toms turpināja ceļu, tad atkal apstājās un atkal paklausījās. Sev aiz muguras viņš sadzirdēja apslāpētu kliedzienu. Viņš izslēdza gaismu un aizturēja elpu. Tā bija balss, kas bija skanējusi no tāluma, bet nu jau bija daudz skaidrāka. Viņš pat saprata vārdus.
Es zinu, ka tu tur esi. Nāc lejā vai es šaušu.
Toms, sirdij strauji dauzoties, klausījās.
Vai dzirdi?
Viņš izjuta atvieglojuma vilni un gandrīz vai sagrīļojās. Sallija bija dzīva un, kā noprotams, brīvībā. Viņš uzmanīgi klausījās, mēģinādams saprast, no kurienes skan balss.
Tev ir beigas, maita!
Šie vārdi Tomu pildīja ar tik pēkšņu niknumu, ka viņš uz brīdi aizelsās. Viņš pagāja vēl divdesmit pēdas, staigādams turp un atpakaļ, meklēdams īsto vietu, uz kurieni doties. Šķita, ka skaņa nāk no lejas, it kā caur iežiem. Taču tas nebija iespējams. Kādas desmit pēdas pa kreisi varēja saredzēt plaisu mudžekli tuneļa akmens grīdā, kur tā bija ieliekusies un ielūzuši. Toms pietupās un pārvilka roku pār vienu no plaisām. Pa to izplūda vēss gaiss. Viņš pielika ausi pie cauruma.
Pēkšņi atskanēja liela kalibra ieroča būkšķis, tam sekoja kliedziens kliedziens tik tuvu pie Toma auss, ka viņš salēcās.
22.nodaļa
Vailers un Ernandess traucās ziemeļu virzienā pa astoņdesmit ceturto šoseju. Tālumā pamazām izgaisa Espanjolas ugunis, priekšā sāka plesties tumšais, tuksnesīgais klajums. Bija gandrīz pusnakts, un Vailers bija bezgala nikns, ka tāds idiots kā Bailers izšķiedis tik daudz viņu dārgā laika.
Vailers izņēma no krekla kabatas cigaretes izsmēķi un pielika pie lūpām. Viņš it kā nedrīkstēja smēķēt patruļmašīnā, bet nu jau viņam bija pilnīgi vienalga.
Brodbents jau varētu būt pāri Kumbra pārejai, sacīja Ernandess.