Vailers ievilka plaušās dūmus.
Tas nav iespējams. Reģistrētas visas mašīnas, kas brauca pāri pārejai, un Bailera mašīnas to starpā nebija. Tā nav braukusi arī pa pāreju dienvidos no Espanjolas.
Viņš varbūt pameta mašīnu kādā Espanjolas stāvvietā un paslēpās kādā motelī.
To viņš varētu izdarīt, bet neizdarīja. Vailers vēl stiprāk uzspieda uz pedāļa. Spidometrs salēcās no simts desmit līdz simts divdesmit, mašīnai drebelīgi joņojot uz priekšu un tumsai skrienot garām.
Kā tev liekas, ko tad viņš izdarīja?
Man šķiet, ka viņš devās uz to kristiešu klosteri, lai apciemotu to mūku. Dosimies uz turieni arī mēs.
Kāpēc tev tā šķiet?
Vailers atkal ievilka dūmus. Parasti viņš novērtēja Ernandesa uzstājīgos jautājumus tie viņam palīdzēja visu apsvērt bet šoreiz viņš izjuta tikai un vienīgi aizkaitinājumu.
Nezinu, kāpēc man tā šķiet, bet tieši tā es domāju, viņš atcirta. Brodbents un viņa sieva ir tajā visā iejaukti, mūks arī ir iesaistīts un vēl kāda persona, slepkava, kurš arī tajā visā ir līdz ausīm. Viņi kaut ko tajos kanjonos ir atraduši un sākuši par to cīnīties uz dzīvību un nāvi. Lai kas tas arī būtu, tas ir kas ievērojams tik nozīmīgs, ka Brodbents tādēļ nepaklausīja policiju un nozaga mašīnu. Es gribu teikt, jēziņ, Ernandes, ir jāsāk sev jautāt, kas gan varētu būt tik svarīgs, ka tāds puisis riskētu ar desmit gadiem Santafē labošanas iestādē. Šim puisim taču viss jau ir.
-Jā.
Pat tad, ja Brodbents nav tajā klosterī, es gribu nedaudz aprunāties ar tā saucamo mūku.
23.nodaļa
Ar stindzinošu neticību Toms pazina, ka tā ir Sallija, kas kliedz. Viņš pielika muti pie plaisas un ierunājās:
-Sallija!
Bija dzirdams, kā strauji tiek ievilkta elpa.
Tom?
Sallija! Kas noticis? Vai ar tevi viss kārtībā?
Mans Dievs, Tom! Tas esi tu… Sallija tik tikko spēja parunāt. Esmu iesprūdusi. Viņš uz mani šauj. Atskanēja žēlabainas elsas.
Sallija, esmu šeit, viss būs kārtībā. Toms paspīdināja vārgo gaismas strēli lejup un satriekts ieraudzīja plaisā Sallijas seju apmēram divu pēdu attālumā zem sevis.
Atskanēja vēl viens šāviens, un Toms izdzirdēja lodes nodzinkstēšanu akmeņos.
Viņš šauj plaisā, bet viņš nevar mani saredzēt. Tom, es esmu iesprostota…
Es dabūšu tevi no turienes ārā. Toms paspīdināja apkārt lukturi. Ieži jau tagad bija ieplaisājuši, un vajadzēja vienīgi tos salauzt un izvilkt pa gabaliņiem. Viņš spīdināja apkārt lukturi, augšup un lejup pa tuneli, meklējot kādu instrumentu. Vienā stūrī gulēja redeļu kastes un virvju rituļi.
Es tūlīt būšu atpakaļ.
Vēl viens šāviens.
Toms pieskrēja pie kaudzes, izvilka sapuvušu virves rituli, un pārmeklēja satrūdējušu rupja auduma maisu kaudzi. Pašā apakšā bija salauzts ogļrača tērauda kaplis. Viņš to sagrāba un skrēja atpakaļ.
Tom!
Esmu šeit. Tūlīt dabūšu tevi ārā.
Nogranda vēl viens šāviens. Sallija iekliedzās.
Man iešāva! Viņš man trāpīja!
Ak vai, kur…?
Kājā. Jēziņ, dabū mani laukā!
Aizver acis!
Toms iebāza tērauda ķīli caurumā, pacēla nokritušu akmeni un uzsita ar to pa ķīli, sitot atkal un atkal. Jau ieplaisājušais iezis sāka atbrīvoties. Toms notupās ceļos un sāka raust ar rokām un vilkt ārā tā gabalus. Iezis bija sadrupis, kad viens gabals bija atbrīvots, ar pārējiem veicās daudz vieglāk. Visu laiku, kamēr Toms darbojās, viņš runājās ar Salliju, atkārtojot viņai, ka viss ir kārtībā un ka viņa tūlīt pat tiks no šejienes laukā.
Vēl viens šāviens.
Tom!
Tu maita! Ar tevi ir cauri, tiklīdz ielikšu jaunas patronas!
Toms izvilka ieža gabalu, aizmeta to projām, izvilka vēl
vienu un vēl vienu, sagriežot pret asajām malām rokas, tomēr turpinādams nikni strādāt.
Sallija, kur viņš tev trāpīja?
Kājā. Šķiet, ka nav tik ļauni. Turpini!
Vēl viens šāviens. Toms izmantoja akmeni par āmuru, sitot pa tērauda kapli atkal un atkal, izvelkot ārā vēl vairāk iežu un paplašinot caurumu. Nu jau viņš varēja redzēt Sallijas seju.
Tagad ieži padevās daudz vieglāk.
Klikt! Sallija salēcās.
Dieva dēļ, turpini!
Ķīļa gals nolūza, un Toms nolamājās, pagriežot to otrādi un mēģinot izmantot otru galu.
Tas jau ir pietiekami liels! iekliedzās Sallija.
Toms pastiepās lejup, saņēma Sallijas roku un pavilka viņu, nobrāžot pret akmeni un saplēšot vēl vairāk blūzi. Taču plaisa nebija pietiekami liela; Sallijas gurni iestrēga.
Ar tevi ir cauri!
Toms ietrieca kapli iezi, nošķeļot viegli lūstošu gabalu. Pilnīgā vienaldzībā viņš pamanīja, ka ir atklājis zelta dzīslu, ko kalnrači kaut kādā veidā bija palaiduši garām. Viņš to aizmeta un izvilka vēl vienu gabalu.
Tagad!
Viņš satvēra Salliju zem padusēm un izvilka brīvībā. No lejas atskanēja vēl viens šāviens.
Sallija gulēja uz zemes netīra, slapja, ar sadriskātām drēbēm.
Kur tev trāpīja? Toms drudžaini pārmeklēja sievu.
Kājā.
Toms saplēsa savu kreklu un, noslaucījis asinis, ieraudzīja nelielas skrambas viņas stilbā.
Sallija, viss ir kārtībā. Ar tevi viss būs kārtībā.
Tā jau man likās.
Maita!
Kliedziens likās histērisks.
Atskanēja vēl pāris šāvienu. Caur plaisu izlauzās noklīdusi lode un iestrēga griestos.
Mums jāaizsprosto šis caurums, sacīja Sallija.
Bet Toms jau vēla šurp akmeņus. Viņi nostiprināja tos caurumā, kārtīgi piespiezdami uz leju. Pēc piecām minūtēm caurums jau bija bloķēts.
Pēkšņi Toma rokas bija aptvērušas Salliju, cieši viņu piekļaujot sev.
Ak dievs, es jau domāju, ka nekad vairs tevi neredzēšu, Sallija elsodama ieteicās. Nespēju tam noticēt, nespēju noticēt, ka tu mani atradi.
Toms atkal viņu apskāva, arī pats tam tik tikko spēdams noticēt. Viņš juta, kā Sallijas sirds mežonīgi pukst.
Iesim!
Toms palīdzēja viņai piecelties, un abi kopā metās skrējienā pa tuneļiem, Tomam ik pa laikam pakratot lukturi, lai to atdzīvinātu. Viņi uzkāpa augšā šahtā un pēc piecām minūtēm jau bija tikuši ārā no raktuvju ēkas.
Viņš nāks ārā no otras šahtas, sacīja Sallija.
Toms pamāja ar galvu.
Mēs iesim apkārt pa garāko ceļu.
Viņi devās prom nevis pa kalna kori, bet ieskrēja meža tumsā lejā pie aizas, un tur viņi apstājās, lai atvilktu elpu.
Kā tava kāja? Vai varēsi paiet?
Var iztikt. Vai tas ir ierocis tev pie jostas?
Jā. Divdesmit otrā kalibra pistole ar vienu lodi. Toms paskatījās aiz muguras uz sudraboto kalnu, ar roku atbalstīdams Salliju. Mana mašīna ir pie vārtiem.
Viņš būs mums priekšā, sacīja Sallija.
Viņi apsēdās pie aizas, mazliet atvilka elpu un devās tālāk. Priedes meta tumšas ēnas, un skuju paklājs zem kājām bija mīksts un tikai mazliet čabēja. Iešanas izraisītās skaņas apslāpēja nakts vēja pūsma, kas šalca koku galotnēs. Toms ik pa laikam apstājās, lai ieklausītos un redzētu, vai viņiem neseko, bet visapkārt valdīja klusums.
Pēc desmit minūtēm dziļā aiza vienmērīgi pārvērtās par plašu, sausu gultni. Priekšā un mazliet zemāk kļuva redzama apgaismotā māja. Viss šķita kluss, taču nolaupītāja Range Rover vairs tur nebija.
Viņi gāja pa vietu, kur agrāk bija atradies ciemats, bet nevienu nekur nemanīja.
Vai tu domā, ka viņš krita panikā un metās bēgt? jautāja Sallija.