šaubos.
Viņi pagāja garām mājai un veikli devās prom pa mežu paralēli ceļam. Tagad Toma mašīna jau atradās nepilnas ceturtdaļjūdzes attālumā. Toms kaut ko izdzirdēja un apstājās, sirdij ātri dauzoties. Taču tas bija tikai pūces zemais kliedziens. Toms paspieda Sallijas roku, un viņi turpināja ceļu. Pēc īsa brīža Toms jau ieraudzīja metāla stiepļu sētas siluetu pavīdam starp kokiem.
Toms palīdzēja Sallija pakāpties.
Viņa satvēra stiepļu posmu, Toms pacēla viņu, un sēta klusumā nožvadzēja. Pēc brīža viņa jau bija tikusi pāri, un Toms viņai sekoja. Viņi sāka skriet gar sētu, un pēc maza laiciņa Toms redzēja uz sava zagtā pikapa vāka atspīdam mēness gaismu. Mašīna joprojām stāvēja turpat, kur Toms to bija atstājis, netālu no aizslēgtajiem vārtiem. Taču tagad vārti bija plaši atvērti.
Kur, pie velna, viņš ir? Sallija nočukstēja.
Toms paspieda Sallijas plecu un klusu atbildēja:
Turies ēnā, galvu visu laiku pieliec un ielien mašīnā, bet tā, lai nebūtu nekas dzirdams. Tad es to iedarbināšu un braukšu cik vien ātri būs iespējams.
Sallija pamāja ar galvu. Viņa pierāpoja pie pasažiera puses durvīm, turoties zem logu līmeņa; Toms attaisīja durvis un iekāpa vadītāja pusē. Pēc mirkļa viņi abi jau bija mašīnā. Turot galvu zem logu līmeņa, Toms izvilka no kabatas atslēgas un ielika tās aizdedzē. Viņš nospieda pedāli un paskatījās uz Salliju.
Turies cieši.
Toms pagrieza atslēgu, un mašīna ierēcās. Toms sāka braukt atpakaļgaitā, kārtīgi uzspiedis uz pedāļa. Tajā pašā brīdī no pagrieziena pie meža parādījās spoža priekšējo lukturu gaisma. Atskanēja pēkšņi blīkšķi no liela kalibra lodēm, trāpot pa metālu, un pikapa iekšpuse piešķīda ar saplēstiem stikliem un plastmasu.
Lejā!
Metoties sāņus uz sēdekļa, viņš ielika pirmajā ātrumā un iespieda pedāli grīdā. Pikaps grīļīgi izbrauca uz ceļa, izšļakstot uz visām pusēm grants krusu. Toms pārslēdza otro ātrumu un piedeva gāzi, izdzirdējis, kā vēl vairāk ložu turpina sisties pret mašīnu. Riteņi griezās, un pikapa aizmugure mētājās pa labi un pa kreisi. Toms pacēla galvu, taču neko neredzēja: ieplīsušais aizsargstikls atgādināja zirnekļa tīklu. Viņš iesita pa to ar dūri, izvilka pietiekami lielu gabalu, lai varētu redzēt, un turpināja uzņemt ātrumu, mašīnai līgojoties pa zemes ceļu.
Paliec uz grīdas!
Toms izdarīja pagriezienu, un šaušana uz īsu brīdi beidzās, taču tagad Toms dzirdēja aiz viņiem mašīnas rēkšanu un saprata, ka šāvējs ir aiz viņiem, un pēc mirkļa ari Range Rover izslīdēja aiz pagrieziena, ar saviem priekšējiem lukturiem iegriežoties viņiem priekšā.
Pliukš! Pliukš! Aiz muguras atskanēja vēl vairāki šāvieni, trāpot pa mašīnas jumtu un noklājot viņus ar atlūzušiem plastmasas gabaliem. Tagad jau pikaps brauca ļoti ātri, un Toms strauji sagrieza stūri sāņus un atpakaļ, padarot viņus par līkumojošu mērķi. Viņš juta, ka aizmugure sāk pēkšņi vibrēt, un saprata, ka vismaz viena no riepām ir sašauta.
Benzīns! Sallija iekliedzās, gulēdama uz grīdas. Es saožu benzīnu!
Bija trāpīts pa degvielas tvertni.
Sekoja vēl viens pliukšķis, un pēc tā dobjošs, trīcošs troksnis. Toms uzreiz sajuta karstumu un ieraudzīja aiz muguras liesmas.
Mes degam! Sallija iekliedzas. Viņas roka bija uz durvju roktura. Lec!
Nē! Vēl ne!
Viņš izbrauca vēl vienu ceļa līkumu, un degšana uz brīdi norima. Toms ieraudzīja, ka priekšā ceļš ved līdz kalna kraujai. Viņš vēl vairāk uzspieda uz gāzes pedāļa, mērķēdams taisni uz priekšu.
Sallij, es vadu tieši lejā pa to krauju. Kad es teikšu ārā! tad lec. Aizvelies projām no riteņiem. Tad piecelies un sāc skriet. Dodies lejā pa krauju pretim plakankalnei. Vai varēsi to izdarīt?
-Jā!
Krauja tuvojās. Toms satvēra rokturi un mazliet pavēra durvis, turot gāzes pedāli nospiestu līdz grīdai.
Gatavojies!
Pagāja sekunde.
Tagad!
Toms izlēca ārā, atsizdamies pret zemi, un sāka velties, tad nostājās uz kājām un sāka skriet. Viņš ieraudzīja tumšo Sallijas siluetu attālāk sāņus, viņa centās piecelties kājās tieši tajā brīdī, kad degošais pikaps pazuda aiz kraujas, dzinējam gaudojot kā lidojošam ērglim. Atskanēja apslāpēta dārdoņa, un pēkšņa oranža blāzma uzšāvās no kraujas dibena.
Range Rover paguva apstāties tieši laikā, pieslīdējis pie kraujas malas. Atvērās durvis. Toms uz mirkli pamanīja izlecam no mašīnas vīrieti bez krekla, vienā rokā turot lukturi, otrā ieroci, ar šauteni pār plecu. Toms metās pretim stāvajai nogāzei tieši aiz kraujas, bet vīrietis bija pamanījis Salliju un, notēmējis ieroci, skrēja viņai pakaļ.
Ei, tu neģēli! Toms iekliedzās, pagriezdamies pret vajātāju un cerēdams, ka novērsīs viņa uzmanibu, bet nelietis tikai turpināja sekot Sallijai, strauji tuvodamies viņai, jo Sallija kliboja ievainotās kājas dēļ. Piecdesmit pēdas, četrdesmit… kuru katru bridi viņš nonāks pietiekami tuvu, lai ielaistu Sallijā lodi.
Toms izvilka savu divdesmit otrā kalibra ieroci.
Ei, kretin!
Vīrietis vēsā mierā nometās uz viena ceļa un noņēma no pleca šauteni. Toms nostājās un nomērķēja ar savu ieroci. Viņš, protams, nevarēja trāpīt vīrietim, bet šāviens, iespējams, novērstu tā uzmanību. Tas bija pēdējā šāviņa vērts tā bija Sallijas vienīgā iespēja.
Vīrietis pielika šauteni sev pie vaiga un nomērķēja. Toms izšāva. Vīrietis instinktīvi nogūlās pie zemes.
Toms skrēja viņam pretim, kā neprātīgs vicinādams ieroci.
Es tevi nogalināšu!
Vīrietis atkal piecēlās un šoreiz nomērķēja pret Tomu.
Tūlīt es tevi dabūšu ciet! kliedza Toms, joprojām skriedams uz priekšu.
Vīrietis nospieda mēlīti tieši kad Toms metās pie zemes un pavēlās sāņus.
Vīrietis paskatījās atpakaļ, tur, kur bija skrējusi Sallija, bet viņa bija nozudusi. Viņš atkal pārmeta šauteni pār plecu, pacēla ieroci un sāka skriet pie Toma.
Toms uzrāpās kājās un metās lejā pa nogāzi, cik vien ātri varēdams, lecot pāri baļķiem un sakritušiem koku zariem, apmierināts, ka tagad vajātājs dzenas pakaļ viņam. Vīrieša luktura stari mežonīgi lēkāja viņam pār galvu, zibsnījot caur zemajiem krūmu puduriem. Toms izdzirdēja dubultu šāvienu, to, kā lode trāpa kokā no viņa pa labi. Toms metās guļus pie zemes un sāka velties, tad atkal piecēlās kājās un skrēja pa diagonāli lejā no kalna. Vīrietis bija apmēram simts pēdas aiz viņa.
Gaismas stars pazibēja Tomam blakus. Vēl divi šāvieni ķēra kokus viņam abās pusēs. Toms līkumoja, mezdamies pa kreisi, pa labi, starp kokiem. Nogāze kļuva arvien stāvāka, un koki auga biezāki. Vajātājs turējās Tomam līdzi, nokļuva pat tuvāk. Tomam vajadzēja aizvilināt viņu cik vien iespējams tālāk no Sallijas.
Ar nodomu Toms sāka skriet lēnāk, pagriežoties pa kreisi, prom no Sallijas. Viņam garām aizlidoja vēl dažas lodes, nošķeļot koka skaidu labajā pusē.
Toms turpināja skriet.
24.nodaļa
Madokss redzēja, ka viņš pamazām tuvojas Brodbentam. Viņš bija apstājies trīs reizes, lai izšautu, bet katru reizi bija atradies pārāk tālu, un apstāšanās tikai deva Brodbentam iespēju atrauties no viņa. Madoksam bija jāuzmanās; Brodbentam bija kaut kāds maza kalibra ierocis, kas, protams, nevarēja sacensties ar viņa Glock, bet tas tik un tā bija bīstams. Bija jātiek galā ar viņu, pirms viņš griezās atpakaļ un atrada to sievieti.
Kalns kļuva stāvāks, mežs biezāks. Brodbents tagad skrēja lejā pa nogāzi, kur lejā bija sausa upes gultne. Brodbents bija ātrs, sasodīti ātrs, bet Madoksam tomēr izdevās nedaudz panākt viņu. Viņa treniņi armijā, sportista režīms, skriešana un joga te nu arī izpaudās visa smagā darba augļi. Brodbentam neizdosies izbēgt.