Viņš redzēja, ka Brodbents pagriežas pa kreisi. Madokss izvēlējās skriet pa diagonāli, tā nokļūstot viņam vēl tuvāk. Tikai nedaudz, un tas maita jau gulēs viņam pie kājām ar pāršķeltu galvu, atvērtu kā somiņu. Brodbents turpināja līkumot, mēģinādams aizslēpties aiz kokiem. Kalna nogāze kļuva vēl stāvāka, un lejā bija aiza. Tagad jau Madokss atradās tikai septiņdesmit astoņdesmit pēdu aiz viņa. Spēle bija gandrīz vai galā; par spīti visam, ko Brodbents varēja izdarīt, viņš bija iesprostots starp divām aizām, it kā būtu iekļauts skrūvspīlēs. Piecdesmit pēdas un pat vēl tuvāk.
Brodbents nozuda aiz pāris lieliem kokiem. Pēc brīža Madokss arī paskrēja tiem garām un ieraudzīja, ka priekšā paveras atsegums apmēram divi simti jardu plata grava, ko šķērsoja izžuvusi gultne. Viņš bija iesprostojis Brodbentu slazdā.
Madokss apstājās. Brodbents bija nozudis.
Viņš paspīdināja lukturi no viena gala līdz otram. No Brodbenta nebija ne miņas. Trakais muļķis bija nolēcis no kraujas. Vai arī viņš rāpās lejup. Madokss apstājās pie kraujas malas, pavirzot luktura gaismu lejup, un varēja redzēt gandrīz visu līkumaino gravas malu, bet Brodbentu nekur nemānijā, ne pie kraujas, ne arī apakšā. Viņš izjuta niknuma uzplūdu. Kas noticis? Vai Brodbents bija pagriezies un skrējis atpakaļ augšā pa kalnu? Viņš paspīdināja gaismu augšā kalnā, bet nogāzes bija tukšas, starp kokiem nemanīja nekādu kustību. Madokss aizgāja atpakaļ pie kraujas malas un pameklēja ar lukturi lejā uz akmeņiem ķermeni.
Apmēram piecpadsmit pēdas no kraujas slējās gara egle. Viņš izdzirdēja krakšķēšanu un ieraudzīja, ka apakšējie zari egles otrā pusē kustas.
Tas maita bija uzrāpies kokā.
Madokss pagrieza šauteni un pietupās, tēmējot uz vietu, kur atskanēja troksnis. Viņš izšāva vienu reizi, tad otru, trešo, šaujot uz kustības un skaņas vietu, bet bez panākumiem. Brodbents kāpa lejā pa stumbra otru pusi, izmantojot to par aizsegu. Madokss novērtēja attālumu. Piecpadsmit pēdas. Viņam nāksies ļoti ātri skriet, lai pārvarētu šo attālumu, un tas nozīmētu kāpt atpakaļ augšā kalnā. Un pat tad tas bija pamatīgs risks. Tikai vīrs, kam uz spēles bija likta nāve vai dzīvība, to mēģinātu.
Madokss aizskrēja līdz kraujas malai, meklēdams labāku leņķi, no kura tēmēt, kad Brodbents nokāps no koka. Viņš pietupās, nomērķēja, aizturēja elpu un gaidīja, kad Brodbents parādīsies.
Brodbents nolēca no zemākajiem zariem tieši tajā mirklī, kad Madokss izšāva. Uz īsu brīdi Madoksam likās, ka viņš ir trāpījis bet maita jau bija gaidījis šāvienu un pavēlies sāņus, kad tika zemē, tad atkal jau bija augšā un sāka skriet.
Sasodīts!
Madokss pārmeta šauteni pār plecu un pavērās apkārt, meklēdams sievieti, bet viņa jau sen bija nozudusi. Viņš stāvēja pie kraujas malas, dusmu pārņemts. Viņi bija aizbēguši.
Bet ne jau pavisam. Viņi devās lejup uz Čamas upi pa ceļu, pa kuru viņiem nāksies šķērsot plakankalni, trīsdesmit nejaukas jūdzes. Madokss zināja, kā vajāt kādu, viņš bija piedalījies karā tuksnesī un pārzināja augstos pakalnus. Viņš abus atradīs.
Ļaut viņiem izbēgt tas nozīmētu doties atpakaļ cietumā. Šoreiz bez jebkādas iespējas uz atbrīvošanu. Viņam bija abi jānogalina vai arī jāmirst, cenšoties to izdarīt.
25.nodaļa
Vailers ar vienu kāju izkāpa stāvvietā pie klostera un ieslēdza sirēnu, lai darītu zināmu, ka ieradies. Viņš nezināja, kad mūki dodas gulēt, bet bija diezgan pārliecināts, ka vienos naktī viņi augšā vairs nebūs. Apkārt viss bija tumšs kā kapā, nebija ieslēgta pat neviena gaisma pie ārdurvīm, lai padarītu vietu omulīgāku. Tikko pāri kanjonu nogāzēm bija uzlēcis mēness, metot spokainu gaismu pār apkārtni.
Viņš vēlreiz ieslēdza sirēnu. Lai mūki nāk laukā pie viņa. Pēc deviņdesmit minūšu garā brauciena pa ceļu, kas noteikti bija pats sliktākais visā štatā, viņam nebija garastāvokļa izlikties jaukam.
Nupat iedegās gaisma.
Vailers palūkojās Ernandesa norādītajā virzienā. Pēkšņi tumsas jūrā parādījās dzeltens četrstūris.
Vai tu domā, ka Brodbents ir šeit? Stāvvieta ir tukša.
Vailers izjuta jaunu aizkaitinājuma vilni, izdzirdot Ernandesa balsī šaubas. Viņš izvilka no kabatas cigareti, iebāza mutē un aizsmēķēja.
Mēs zinām, ka Brodbents atradās uz astoņdesmit ceturtās šosejas, braucot ar to nozagto Dodge. Viņš nav izbraucis cauri nevienam policijas patruļpunktam, un viņš arī nav Rēgu rančo. Kur vēl viņš varētu būt?
Abās šosejas pusēs ir papilnam meža ceļu.
Jā. Bet ir tikai viens ceļš, kas ved plakankalnēs, un tas ir šis. Ja viņa šeit nav, tad mums gluži vienkārši nāksies izprašņāt mūku.
Viņš ievilka dūmu un tad izpūta. Beidzot viņš ieraudzīja pa taciņu lēkājam luktura starus. Parādījās figūra, ietinusies apmetnī ar kapuci, seja bija paslēpta ēnā. Vailers nekustīgi palika stāvam pie mašīnas durvīm, uzlicis kāju uz sliekšņa.
Mūks pastiepa roku.
Brālis Henrijs, kristiešu klostera abats.
Viņš bija maza auguma vīrs, ar ātrām kustībām, možām acīm un īsi apcirptu bārdiņu. Vailers paspieda mūka roku, juzdamies apmulsis no nepārprotami draudzīgās sasveicināšanās.
Leitnants Vailers, Santafē slepkavību izmeklēšanas nodaļa, viņš sacīja, izvilkdams nozīmi. Un šis ir seržants Ernandess.
Labi, labi. Mūks pārbaudīja nozīmi, paspīdinādams uz to ar lukturi, un atdeva atpakaļ. Vai neiebilstat izslēgt sirēnu, leitnant? Brāļi jau guļ.
Jā, protams.
Ernandess ieliecās policijas mašīnā un to izslēdza.
Vailers jutās neērti, runājot ar mūku. Varbūt viņam nevajadzēja tā trokšņot ar sirēnu.
Mēs meklējam vīrieti, vārdā Tomass Brodbents, viņš sacīja. Šķiet, ka viņam ir draudzīgas attiecības ar vienu no jūsu mūkiem, Vaimenu Fordu. Mums ir pamats domāt, ka viņš varētu atrasties šeit vai arī uz ceļa te tuvumā.
Es nepazīstu šo misteru Brodbentu, sacīja abats. Un brālis Vaimens pašlaik nav šeit.
Kur viņš ir?
Viņš devās projām pirms trijām dienām savrupā lūgšanu ceļojumā pa tuksnesi.
Jā, kā tad, lūgšanu ceļojumā, nodomāja Vailers.
Un kad viņš atgriezīsies?
Viņam bija jābūt atpakaļ vakar.
Vai tiešām?
Vailers uzmanīgi ieskatījās mūka sejā. Viņš bija tik patiess, ka patiesāku grūtāk iedomāties. Vismaz viņš stāstīja patiesību.
Tātad jūs nepazīstat šo Brodbentu? Pēc tās informācijas, kas ir manā rīcībā, viņš te ir ieradies jau pāris reižu. Smilškrāsas mati, gara auguma, brauc ar piecdesmit septītā gada Cheviļ pikapu.
Ak jā, vīrietis ar to brīnišķīgo pikapu. Tagad es saprotu, par ko jūs runājat. Kā man zināms, viņš te ir bijis divas reizes. Pagājušo reizi tas bija apmēram pirms nedēļas.
Saskaņā ar manu informāciju viņš te bija pirms četrām dienām. Dienu pirms tas jūsu mūks Fords devās tuksnesī savā "lūgšanu ceļojumā".
Tas izklausās pareizi, mūks vēlīgi atbildēja.
Vailers izņēma piezīmju grāmatiņu un kaut ko atzīmēja.
Vai varu jums, leitnant, pajautāt, ar ko saistīti šie jautājumi? painteresējās abats. Mēs neesam pieraduši pie policijas apciemojumiem nakts vidū.
Vailers aizcirta piezīmju grāmatiņu.
Man ir orderis Brodbenta arestam.
Abats kādu brīdi lūkojās uz Vaileru, un viņa skatiens bija pārsteidzoši samulsis.