Orderis arestam?
Tieši tā es teicu.
Ja drīkstu pajautāt uz kāda pamata?
Visu cieņu, tēvs, bet to es pašlaik nedrīkstu atklāt.
Abats klusēja.
Vai te ir kāda vieta, kur mēs varētu aprunāties? Vailers pajautāja.
Jā, protams. Parasti mēs šeit, klosterī, esam pakļauti klusēšanas zvērestam, bet mēs varam aprunāties. Sekojiet man!
Rādiet ceļu, sacīja Vailers, paskatīdamies uz Ernandesu.
Viņi sekoja mūkam pa līkumaino taku, nonākdami pie nelielas ķieģeļu mājas aiz baznīcas. Abats apstājās pie durvīm, ar jautājošu skatienu uzlūkodams Vaileru. Vailers skatījās pretim.
Atvainojiet, leitnant, jūsu cigarete?
Ak jā, protams. Vailers to nometa un nospieda ar kāju, pamanīdams abata nosodošo skatienu un juzdamies aizkaitināts, ka viņš jau kaut kādā veidā ticis nosodīts. Mūks pagriezās un devās iekšā, bet Vailers ar Ernandesu viņam sekoja. Mūks ieveda viņus nabadzīgi iekārtotā, izbalsinātā telpā, kurā bija tikai neapstrādāts koka galds, lampa, klēpjdators un printeris.
Mūks ieslēdza gaismu, un viņi apsēdās uz cietajiem soliem. Vailers sagrozījās, mēģinot iekārtoties ērtāk, un izņēma piezīmju grāmatiņu un pildspalvu. Viņš ar katru brīdi kļuva arvien vairāk aizkaitināts, domādams par to, ka Brodbenta un Forda šeit nav un viņi izniekojuši tik daudz laika, braukdami uz šejieni. Kāpēc gan mūkiem šeit nevarēja būt sasodīti telefoni?
Abat, man ir iemesls aizdomām, ka Vaimens Fords varētu būt iesaistīts.
Abats bija noņēmis kapuci, un tagad viņa uzacis bija pārsteigumā uzrautas.
Iesaistīts kur?
Mēs vēl neesam pārliecināti, bet kādā lietā, kas saistīta ar slepkavību Labirintā pagājušajā nedēļā. Kaut kādā lietā, kas, iespējams, ir nelikumīga.
Es uzskatu par pilnīgi neiespējamu, ka brālis Vaimens varētu būt iesaistīts nelikumīgos darījumos, nerunājot nemaz par slepkavību. Viņš ir vīrs ar izcilu raksturu.
Vai Fords pēdējā laikā bieži devās uz plakankalnēm?
Ne vairāk kā parasti.
Bet viņš tur pavada daudz laika?
To viņš vienmēr ir darījis, kopš vien ieradās šeit pirms trim gadiem.
Vai zināt, ka viņš agrāk strādāja CIP?
Leitnant, es zinu daudz ko, bet tas ari ir viss. Mēs neiejaucamies mūsu brāļu agrākajā dzīvē, ne vairāk kā tajā, kas tiek atklāts grēksūdzē.
Vai esat ievērojis kādas pārmaiņas Forda uzvedībā pēdējā laikā? Kādas pārmaiņas ierastajā režīmā?
Abats bridi vilcinājās ar atbildi.
Pēdējā laikā viņš daudz strādāja ar datoru. Šķita, ka tur bija kaut kas ar cipariem saistīts. Bet, kā jau teicu, esmu pārliecināts, ka viņš nevarētu būt iejaukts…
Vailers viņu pārtrauca:
Pie tā datora? Viņš pamāja uz otru telpu.
Tas ir mūsu vienīgais dators.
Vailers vēl kaut ko pierakstīja.
Brālis Fords ir Dieva vīrs, un es varu jums galvot…
Vailers viņu pārtrauca ar nepacietīgu mājienu.
Vai jums ir kāda nojausma, uz kurieni brālis Fords devās šajā "lūgšanu ceļojumā"?
-Nē.
Un viņš kavējas ar atgriešanos?
Uzskatu, ka viņš būs atpakaļ kuru katru brīdi. Viņš solīja, ka atgriezīsies vakar. Parasti viņš tur savus solījumus.
Vailers klusībā nolamājās.
Vai vēl kas?
Nē, šobrīd nav.
Tad es vēlētos doties pie miera. Mēs ceļamies četros.
Labi.
Mūks devās projām.
Vailers pamāja Ernandesam.
Iziesim ārā paelpot svaigu gaisu.
Kad viņi bija ārā, Vailers atkal aizsmēķēja.
Ko tu domā? pajautāja Ernandess.
Tam visam ir nelaba smaka. Es taisos piespiest to mūku Fordu runāt, ja tas ari ir pēdējais, ko man izdodas izdarīt. Lūgšanu ceļojums jā, kā tad! Vailers paskatījās pulkstenī. Bija jau gandrīz divi. Viņš izjuta pieaugošu neveiksmes un iztērēta laika sajūtu. Aizej atpakaļ līdz mašīnai un izsauc Santafē, lai viņi atsūta helikopteru, un, kamēr to dari, pajautā pēc ordera, lai varam paņemt šo datoru.
Helikopteru?
Jā. Gribu, lai tas ir šeit līdz pirmajai gaismiņai. Mēs viņus abus atradīsim. Tā ir federālā zeme, tāpēc pārliecinies, lai Santafē policijas departaments vienojas ar ZPB un jebkuru citu, kas varētu sadusmoties un sākt žēloties, ka nav informēts.
Protams, leitnant.
Vailers vēroja, kā Ernandesa lukturis lēkā lejā pa celiņu uz stāvvietu. Pēc brīža policijas patruļmašīnā iedegās gaisma, un viņš izdzirdēja sprakšķi un radio šņākoņu. Diezgan ilgi risinājās nesaprotama saruna. Viņš jau bija izsmēķējis vienu cigareti un aizsmēķēja otru, kad Ernandess viņam pievienojās pie durvīm.
Ernandess apstājās, un viņa tuklie sāni viļņojās no gājiena augšā pa kalnu.
-Jā?
Viņi tikko noslēguši gaisa telpu no Espanjolas līdz Kolorādo robežai.
Kas ir "viņi"?
Federālās aviācijas administrācija. Neviens nezina iemeslu, pavēle nākusi no augšas. Nekādu komerciālo lidojumu, nekādu privāto, pilnīgi nekā.
Cik ilgi?
Uz nenoteiktu laiku.
Skaisti. Kā būs ar orderi?
Ari nesanāks. Viņi pamodināja tiesnesi, viņš ir aizkaitināts, viņš ir katolis un vēlas, lai būtu daudz svarīgāks iemesls, kāpēc vajadzētu paņemt klostera datoru.
Es arī esmu katolis, un kāds, pie velna, tam ar to ir sakars? Vailers nikni ievilka pēdējo cigaretes dūmu, nometa izsmēķi zemē, spēcīgi uzkāpa ar papēdi un nomīdīja, līdz no tā bija palicis tikai sasmalcināts filtrs. Tad viņš pamāja uz tumšajiem kanjonu siluetiem, kas pacēlās aiz klostera.
Tur, plakankalnēs, notiek kas svarīgs. Un mums nav ne mazākās nojausmas, kas tas ir.
CETURTĀ DAĻA. VELNA KAPSĒTA
T.Rex bija ļoti gudra būtne. Viņai bija viena no augstākajām smadzeņu un ķermeņa proporcijām, tādas nebija nevienam citam rāpulim, mirušam vai dzīvam, un viņas smadzenes bija lielākās, kādas jebkad izveidojušās sauszemes dzīvniekam, tās bija gandrīz vai kā cilvēkam. Bet viņas galvas smadzenes, kas bija atbildīgas par spriešanu, gandrīz vai vispār neeksistēja. Viņas prāts bija bioloģiska ievades un izvades mašīna, kas apstrādāja instinktīvu uzvedību. Tās programmatūra bija lieliska. Viņa nedomāja par to, ko dara. Viņa gluži vienkārši to darīja.
Viņai nepiemita ilglaicīga atmiņa. Atmiņa bija domāta vājajiem. Nebija nekādu plēsoņu, ko viņai nāktos pazīt, nekādu briesmu, no kurām izvairīties, nekā, ko vajadzēja iemācīties. Instinkts parūpējās par viņas vajadzībām, kas bija gluži vienkāršas. Viņai vajadzēja barību. Daudz barības.
Būt radījumam bez atmiņas nozīmē būt brīvam. Smilšu pakalni, kuros viņa bija piedzimusi, viņas māte un brāļi, un māsas, bērnības liesmojošie saulrieti, lietusgāzes, kas lika upēm tecēt sarkanām un aizsūtīja straujus palus sāņus pa ieplakām, karstie sausumi, no kuriem ieplaisāja zeme, par tiem viņai nebija nekādu atmiņu. Viņa izbaudīja dzīvi, kad dzīvoja, un viņai nebija pagātnes, gluži kā upei, kas zaudē sevi, ieplūstot okeānā.
Viņa vēroja, kā viņas piecpadsmit brāļi un māsas nomirst vai tiek nogalināti, un viņa neizjūta pilnīgi neko. Viņa neko nezināja. Viņa pat neievēroja, ka citu vairs nav, tikai to, ka miruši viņi pārvērtās par barību. Tas arī bija viss. Šķīrusies no mātes, viņa nekad māti vairs neatpazina.
Viņa medīja, nogalināja, ēda, gulēja un klejoja. Viņai nebija nojausma, ka viņai ir "teritorija", viņa kustējās, sekojot ceļiem, uz kuriem atradās atlikusī veģetācija un papardes, ko bija atstājuši aiz sevis putniegurņi, bez jebkādas atpazīšanas vai atcerēšanās. Viņu ieradumi bija arī viņas ieradumi.