Cigāru?
Atmetu.
Prātīgi darīts. Vai neiebilsti?
Pie velna, protams, nē.
Korvuss izņēma vienu no kastītes, nogrieza galu un aizdedzināja. Jūsmīgi pagaidīja, līdz cigārs kārtīgi aizdegas, tad palieca to sāņus un paskatījās uz Madoksu caur dūmu mākoni.
Patīkami tevi redzēt, Džim.
Madoksam patika tas, kā Korvuss vienmēr pievērsa viņam visu savu uzmanību, runādams ar viņu kā līdzīgs ar līdzīgu, kā ar lielisko vīru, kāds viņš arī bija. Korvuss bija darījis visu iespējamo un neiespējamo, lai dabūtu Madoksu laukā no cietuma, un varēja ar vienu pašu telefona zvanu iesēdināt viņu atpakaļ. Šie divi fakti izraisīja spēcīgas un pretrunīgas izjūtas, kuras Madokss tā īsti vēl nebija izpratis.
Tātad, sacīja Korvuss, atzveldamies krēslā un izpūzdams dūmu mutuli.
Kaut kas Korvusā vienmēr lika Madoksam satraukties. Viņš izvilka no kabatas karti un pasniedza to Korvusam.
Šo te es atradu tā vīra kabatā.
Korvuss, saraucis pieri, paņēma karti un atlocīja. Madokss gaidīja uzslavas vārdus. Taču Korvuss tikai piesarka. Ar ašu kustību viņš uzmeta karti uz galda. Madokss paliecās, lai to paceltu.
Nepūlies, atskanēja asa iebilde. Tai nav nekādas vērtības. Kur ir piezīmju grāmatiņa?
Madoksa atbilde bija izvairīga.
Bija tā… Es sekoju Vezersam augstajos pakalnos, bet viņš tika no manis vaļā. Nogaidīju divas nedēļas, līdz viņu atkal ieraudzīju. Tad es vairs nevilcinājos un viņu novācu.
Gaisā valdīja elektrizēts klusums.
Tu viņu nogalināji?
Jā. Vai tad jūs gribētu, lai tas vīrs skraida apkārt pie policistiem un izstāsta visiem, kā tiek pieprasītas tiesības uz viņa atradumu vai kā to sauc? Klausieties, ticiet man, viņam bija jāmirst.
Iestājās ilgs klusums.
Un piezīmju grāmatiņa?
Tur jau tas āķis. Es neatradu piezīmju grāmatiņu. Tikai karti. Un šo te. Viņš izņēma metāla kasti ar slēdžiem un
LED ekrānu no somas, kuru bija paņēmis līdzi, un nolika to uz galda.
Korvuss uz to pat nepaskatījās.
Tu neatradi piezīmju grāmatiņu?
Madokss norija siekalas.
Nē. Neatradu.
Tai vajadzēja būt viņam līdzi.
Nebija. Es nošāvu Vezersu no kanjona augšas, un man nācās nosoļot piecas jūdzes, līdz tiku lejā. Tas prasīja gandrīz divas stundas. Kad es tiku pie viņa, kāds tur jau bija nokļuvis pirms manis, vēl viens sekotājs, cerēdams tikt pie sava labuma. Kāds vīrs uz zirga, viņa pēdas bija visur. Es pārbaudīju Vezersu, viņa ēzeli, pārbaudīju pilnīgi visu. Tur nebija piezīmju grāmatiņas. Es paņēmu visu, kam vien kāda vērtība, apraku viņu un notīrīju to vietu.
Korvuss novērsa skatienu.
Pēc Vezersa apglabāšanas mēģināju sekot pa tā vīra pēdām, bet nozaudēju viņu. Par laimi, viņa vārds nākamajā dienā parādījās avīzēs. Viņš dzīvo rančo ziemeļos no Abikijas, kāds lopu dakteris, vārdā Brodbents. Madokss apklusa.
Tas Brodbents ir paņēmis piezīmju grāmatiņu, monotonā balsī konstatēja Korvuss.
Man arī tā šķiet, un tāpēc es izpētīju, kas zināms par viņu. Viņš ir precējies, pavada daudz laika, jājot pa kanjoniem. Visi viņu pazīst. Runā, ka viņš esot bagāts, lai gan pēc viņa izskata to nevarētu pateikt.
Korvuss paskatījās Madoksam tieši acīs.
Es dabūšu jums to piezīmju grāmatiņu, doktor Korvus. Bet kā ir ar karti? Gribu teikt…
Karte ir neīsta.
Atkal iestājās mokpilns klusums.
Un metāla kaste? pajautāja Madokss, norādīdams uz priekšmetu, ko bija izņēmis no ēzeļa seglu somas. Izskatās, ka tur iekšā ir dators. Varbūt uz cietā diska…
Tas ir Vezersa paša pagatavots radara aparāts. Tam nav cietā diska informācija ir piezīmju grāmatiņā. Tāpēc arī es gribēju piezīmju grāmatiņu nevis nevērtīgu karti.
Madokss novērsās no Korvusa ciešā skatiena un, iebāzis kabatā roku, izņēma no tās akmeni un nolika uz stikla galda.
Vezersam kabatā bija arī šis.
Korvuss blenza uz akmeni, un viņa sejas izteiksme pārvērtās. Viņš izstiepa zirnekļa taustekļiem līdzīgo roku un saudzīgi pacēla akmeni no galda. Izņēmis no atvilktnes lupu, viņš pievērsās akmenim. Pagāja ļoti ilga minūte un tad vēl viena. Beidzot viņš pacēla skatienu augšup. Madokss bija pārsteigts, ieraugot pārmaiņas, kas bija notikušas Korvusa sejā. Bija nozudusi stingā izteiksme un spīdums acīs. Viņa seja bija kļuvusi gandrīz vai cilvēcīga.
Tas ir… ļoti labi. Korvuss piecēlās kājās, piegāja pie galda un, paņēmis aizlokāmo plastmasas maisiņu, ar vislielāko rūpību ielika tajā akmeni, it kā tas būtu neredzēts dārgums.
Tas ir paraugs, vai ne? jautāja Madokss.
Korvuss pieliecās, atslēdza citu atvilktni un izņēma collu biezu simts dolāru banknošu paciņu, kas bija aptīta ar gumiju.
Jums nevajag to darīt, doktor Korvus. Man vēl ir palikusi nauda no…
Korvusa šaurās lūpas notrīsēja.
Tas ir neparedzētiem izdevumiem. Viņš iespieda Madoksam rokā banknošu kaudzīti. Zini, kas tev jādara.
Madokss ielika naudu kabatā.
Ardievu, mister Madoks.
Madokss pagriezās un stīvi devās uz durvīm, kuras Korvuss bija atslēdzis un turēja viņam atvērtas. Madokss juta kaklā kņudošu sajūtu, ejot garām Korvusam, kas apstādināja viņu, stingri uzlikdams roku uz pleca un paspiezdams to
nedaudz stingrāk, nekā būtu sirsnīgi. Viņš juta, kā Korvuss paliecas pār viņa plecu un nočukst ausi, skaidri izrunādams katru zilbi.
Piezīmju grāmatiņa.
Tad Madoksa plecs tika atbrīvots, un viņš dzirdēja, kā durvis viegli aizveras. Viņš izgāja cauri nu jau tukšajam sekretāres kabinetam plašajā koridorā aiz tā.
Brodbents. Viņš tiks galā ar to kretīnu.
Sestā nodaļa
Toms Sēdēja pie virtuves galda, atgāzies krēslā, un gaidīja, kad kafijas biezumi nogulsnēsies skārda kannā uz plīts. Jūnija vēja brāzma ārā pluinīja kokvilnas krūmam lapas, noraudama tā pogaļas, kas lidinājās garām kā sniega pārslas. Pāri pagalmam Toms redzēja zirgus stallī ar purnu bakstām timotiņu, ko Sallija agri no rīta bija lopiņiem iedevusi.
Viņa ienāca virtuvē, joprojām ģērbusies savā naktstērpā, un pagāja garām slīdošajām stikla durvīm, kurās atstarojās austošās saules gaisma. Vēl nebija pagājis ne gads, kopš viņi precējušies, un viss vēl aizvien šķita neierasts. Toms vēroja, kā viņa paceļ skārda kannu no plīts, ieskatās tajā, novaibstās un noliek to atpakaļ.
Nespēju noticēt, ka tu tā gatavo kafiju.
Toms ar smaidu sejā uzlūkoja Salliju.
Tu šorīt izskaties apburoša.
Viņa paskatījās augšup, atmezdama zeltainos matus no sejas.
Esmu nolēmis ļaut Šeinam šodien tikt galā ar klīniku, sacīja Toms. Pieteikts vienīgi savārdzis zirgs Espanjolā.
Toms uzslēja zābakus uz ķebļa un nolūkojās, kā Sallija pagatavo savu izsmalcināto kafiju, saputodama pienu, pievienodama karoti medus un beigās pielikdama nedaudz sasmalcinātas tumšās šokolādes. Tas bija viņas rīta rituāls, un Toms to varēja vērot nenoguris.
Šeins sapratīs. Es biju nomodā visu nakti, noņemdamies ar to… kas notika Labirintā.
Policijai nav nekādu teoriju?