Un kas tas varētu būt?
Mēs, iespējams, lūgsim šiem vīriem nogalināt vairākus Amerikas civiliedzīvotājus Amerikas Savienoto Valstu robežās.
Ko, pie velna, jūs gribat ar to teikt? ģenerālis asi pajautāja.
Tie ir bioteroristi, un viņu rokās nonācis kas nozīmīgs.
Ak tā. Ģenerālis cieši uzlūkoja Masago. Šie vīri ir psiholoģiski gatavi gandrīz jebkam. Bet es vēlētos dzirdēt paskaidrojumu…
Tas nebūs iespējams. Pietiks ar to, ja teikšu, ka tas nopietni saistīts ar valsts drošību.
Ģenerālis Millers norija siekalas.
Kad vīriem tiek dota pavēle, to vajadzētu jau pašā sākumā izskaidrot.
Ģenerāli, es kārtošu šīs lietas tā, kā uzskatu par vajadzīgu. Es lūdzu jūsu apliecinājumu tam, ka šie vīri ir gatavi paveikt neparasto uzdevumu. Jūsu atbildes liek man domāt, ka man būs nepieciešami labāki vīri.
Labākus par šiem desmit jums nedabūt. Viņi ir labākie karavīri, kādi man ir.
Paļaušos uz to. Un kā ar helikopteru?
Ģenerālis pamāja uz helikopteru nolaišanās vietu.
Putns ir uz vietas, gatavs lidot.
MH 60G Pave Hawk?
Tieši, kas bija pieprasīts. Ģenerāļa balss bija kļuvusi auksta kā ledus.
Vadītājs? Pastāstiet man par viņu!
Seržants, Entons Hits, viņa biogrāfija ir mapē.
Masago jautājoši pavērās uz Milleru.
Seržants?
Jūs lūdzāt labāko, nevis augstākās pakāpes cilvēku, ģenerālis sausi atteica. Tad, kādu bridi klusējis, turpināja:
Misija nenotiks šeit, Ņūmeksikā, vai ne? Mēs tiešām novērtētu brīdinājumu, ka šī operācija būs mūsu pašu teritorijā.
Šī informācija ietilpst vajadzīgo zināšanu kategorijā, ģenerāli. Pirmo reizi Masago lūpas savilkās nedaudz smaidam līdzīgā grimasē.
Manai komandai ir nepieciešama instruktāža…
Jūsu gaisa komandai un pilotiem tiks iedotas kartes un koordinātas, tiklīdz pacelsimies gaisā. CAG/DEVGU komanda saņems pavēles, kad uzsāks ceļu.
Ģenerālis neatbildēja, bija tikai redzams, kā nedaudz paraustās zoda muskulis.
Es gribu, lai kaujas gatavībā stāv kravas helikopters, kas gatavs izlidot jebkurā brīdī, lai paceltu līdz pat piecpadsmit tonnu smagu kravu.
Vai varu pajautāt darbības rādiusu? pajautāja ģenerālis. Mums varētu rasties problēmas ar degvielu.
Putns lidos, septiņdesmit divus procentus pildīts ar degvielu. Masago aizcirta ciet mapi un ieslidināja to portfelī.
Aizvediet mani uz helikopteru nolaišanās vietu!
Viņš sekoja ģenerālim cauri uzgaidāmajai telpai, ārā pa sāņus durvīm un pāri plašajam, apaļajam asfalta laukumam, uz kura stāvēja spīdīgs, melns Sikorsky Pave Hazvk, dzinējiem jau aurojot. Austrumu pusē debesis bija kļuvušas vēl spožākas, pārvēršoties no zilām uz gaiši dzeltenām. Planēta Venera stāvēja divdesmit grādus virs horizonta kā gaismas punkts, kas lēnām izdzisa tuvā saullēkta spožumā.
Masago devās pie helikoptera, pat neuztraukdamies par rotoru riņķošanu, un viņa melnie mati tika pilnīgi sajaukti. Viņš ielēca iekšā, un slīdošās durvis aizvērās. Rotori palielināja jaudu, uz lidlauka sacēlās putekļi, un pēc brīža lielais putns pacēlās gaisā, devās ziemeļu virzienā un uzņēma ātrumu austošajās debesīs.
Ģenerālis vēroja, kā Pave Hawk nozūd tālumā, un tad, papurinādams galvu, pagriezās uz termināļa pusi un klusu nolamājās:
Sasodītais civilais maita!
Otra nodaļa
Toms Brodbents apstājās, lai atvilktu elpu. Sallija piegāja viņam no mugurpuses un uzlika uz pleca roku, atbalstīdamās pret viņu. Apkārtne slīga klusā mierā, tūkstošiem mazu pelēku uzkalnu pacēlās kā pelnu kaudzītes. Lejā gulēja ieplaka, kuras gultnē bija solončaku izbalinātās nogulas. Austrumos debesis bija kļuvušas gaišākas, un drīz taisījās lēkt saule. Viņi bija gājuši visu cauru nakti, pusmēness gaismas pavadīti.
Sallija paspēra sanesas ar kāju.
Tas jau ir piektais sausais avots, kuram esam pagājuši garām un kurā nav ūdens.
Šķiet, ka pagājušās nedēļas lietus šejieni nav sasniedzis.
Sallija uzmanīgi apsēdās uz akmens un iesānis paskatījās
uz Tomu.
Man liekas, ka tu būsi sabojājis savu uzvalku, mister.
Valentīno lies gaužas asaras, atteica Toms pasmaidīdams. Paskatīsimies uz tavu ievainojumu.
Sallija ļāva Tomam novilkt džinsus, un viņš uzmanīgi noņēma improvizēto apsēju.
Infekcijas pazīmju nav. Vai sāp?
Esmu tik nogurusi, ka neko pat nejūtu.
Toms aizmeta apsēju un izņēma no kabatas tīru zīda strēmeli, ko bija noplēsis no sava uzvalka oderes. Viņš to maigi apsēja, izjuzdams pēkšņu, gandrīz nepārvaramu niknumu pret vīrieti, kurš bija nolaupījis Salliju.
Es došos augšā uz tās grēdas, lai redzētu, vai tas kretīns mums vēl seko. Tu atpūties!
Ar prieku.
Toms uzrāpās tuvējā kauprē, turēdamies zem kraujas. Pieveicis pēdējās desmit pēdas līdz virsotnei, viņš palūkojās pār malu. Citos apstākļos Toms būtu izjutis satraukumu, redzot šo lielisko zemi, kuru viņi tikko bija šķērsojuši, bet šoreiz viņš izjuta tikai nogurumu. Pēdējo piecu stundu laikā viņi bija nogājuši vismaz divdesmit jūdzes, mēģinādami cik vien iespējams palielināt attālumu starp sevi un vajātāju. Toms neticēja, ka vīrietis nakts laikā būs varējis viņus izsekot, bet gribēja pārliecināties, ka ir tikuši no viņa vaļā.
Toms iekārtojās slēpnī. Ainava izskatījās pilnīgi tukša un vientuļa, bet daudzas zemākās vietas un kanjonu dziļumi nebija saredzami; varēja paiet kāds brīdis, līdz vajātājs parādīsies atklātībā. Toms gulēja uz vēdera, pētīdams tuksnesi, meklējot kustīgu vīrieša figūru, bet neko nemanīja. Pagāja piecas minūtes, tad desmit. Toms sāka izjust atvieglojumu. Uzausa saule, ugunīgs katls, lejot uz augstākajām kalnu virsotnēm oranžu gaismu, kas lēni slīdēja lejā pa tām kā zelta straume. Visbeidzot saule iekaroja ari pauguru, un Toms varēja sajust tās karstumu sev uz pakauša.
No vajātāja vēl aizvien nebija ne miņas. Vīrs bija nozudis. Viņš laikam joprojām bija Dunča kanjonā. Toms cerēja, ka viņš klejo apkārt, mirstot no slāpēm.
Ar šo patīkamo domu prātā Toms kāpa lejā. Viņš atrada Salliju guļam, atspiedušos ar muguru pret akmeni. Kādu brīdi viņš uzlūkoja sievu, viņas garie, blondie mati bija savēlušies, blūze netīra un saplēsta, džinsi un zābaki notašķīti ar dubļiem. Toms noliecās un maigi noskūpstīja viņu.
Sallija atvēra acis, tās atmirdzēja kā divi zaļi dārgakmeņi. Toms juta, ka viņam aizžņaudzas kakls. Viņš gandrīz vai bija Salliju zaudējis.
Vai ir kādas zīmes? viņa pajautāja.
Toms papurināja galvu.
Esi pārliecināts?
Toms vilcinājās.
Ne gluži. Viņš prātoja, kāpēc gan bija tā atbildējis, kāpēc viņš joprojām šaubījās.
Mums jāturpina ceļš, viņa sacīja.
Sallija ievaidējās, kad Toms palīdzēja viņai piecelties.
Esmu tikpat stīva kā Normena Beitsa māte. Man nevajadzēja vispār apsēsties.
Viņi atsāka ceļu pa gultni, un Toms ļāva, lai Sallija nosaka iešanas ātrumu. Saule uzkāpa debesīs. Toms iemeta mutē oli un sūkāja to, mēģinādams ignorēt pieaugošās slāpes. Šķita, ka viņi neatradīs ūdeni, līdz netiks pie upes, kas bija vēl piecpadsmit jūdžu attālumā. Nakts bija vēsa, bet tagad, kad bija uzlēkusi saule, viņš jau izjuta tās svelmi.
Bija sagaidāma tveicīga diena.
Treša nodaļa