Madokss gulēja uz vēdera aiz akmens, skatīdamies sava AR-15 periskopā, kā Brodbents noliecas un noskūpsta sievu. Madoksa deguns joprojām sāpēja no Sallijas sitiena, viņa vaigs kvēloja no niknā skrāpējuma, kājas šķita kā no gumijas, un viņš ar katru bridi izjuta arvien lielākas slāpes. Tie maitas bija soļojuši gandrīz nežēlīgā ātrumā, pat neapstājoties, lai atpūstos. Viņš prātoja, kā gan viņiem tas izdevās. Ja nebūtu uzlēcis mēness un ja Madoksam nebūtu līdzi lukturis, viņš noteikti abus nozaudētu. Bet šī bija pateicīga apkārtne, lai kādu izsekotu, un Madoksam bija tā priekšrocība, ka viņš zināja abu galamērķi upi. Kur gan vēl abi lai ietu? Katrs ūdens avots, kam viņi bija pagājuši garām, bija izžuvis sauss.
Viņš sagrozījās, jo kāja bija notirpusi, un vēroja, kā viņi atsāk ceļu lejā pa kanjonu. No savas atrašanās vietas viņš varētu trāpīt Brodbentam, bet šāviens būtu riskants, un tā nekrietnele varētu izbēgt. Tagad, kad bija uzaususi diena, viņš varēs abus panākt ar strauju izrāvienu un pa aplinkus ceļu. Te bija pietiekami daudz vietas, kur noslēpties.
Galvenais, nevajag atklāt sevi. Ja viņi zinās, ka Madokss viņiem turpina sekot, nebūs pārsteiguma elementa.
Viņš pārskatīja priekšā apkārtni, uzmanīgi turēdams objektīvu projām no tiešās saules gaismas; nekas viņu nenodotu ātrāk kā gaismas atspulgs no periskopa. Madokss labi pārzināja plakankalnes gan no saviem ceļojumiem, gan arī no stundām ilgajiem Korvusa iedoto karšu pētījumiem. Pie velna, kā viņš vēlējās, kaut tagad viņam būtu viena no šīm kartēm. Dienvidrietumos viņš atpazina milzīgo Navahas nogāzi, kas slējās astoņus simtus pēdu virs apkārtējā tuksneša. Viņš atcerējās, ka netālu vajadzēja būt vietai, kas tika saukta par Atbalšu kori un bija pilna ar dziļiem kanjoniem un dīvainām iežu formācijām, kuras iešķēla milzīga plaisa Tiranozauru kanjons. Madokss tik tikko spēja saskatīt, bet iespējams, ka piecpadsmit jūdzes priekšā kā miglaina horizonta līnija bija tā saucamā Sirmgalvju plakankalne. Tās sānus pāršķēla vairāki kanjoni, no kuriem Hoakina kanjons bija pats lielākais. Tie veda uz Labirintu, kurā viņš bija nogalinājis dinozauru meklētāju, un no turienes gāja taisns ceļš uz upi.
Tieši pa šo ceļu abi devās.
Likās jau, ka pagājusi vesela mūžība, kopš viņš bija nožmiedzis to meklētāju bija grūti noticēt, ka pagājušas tikai cik? astoņas dienas. No tā laika daudz kas nebija noritējis kā ieplānots.
Viņam rokās bija piezīmju grāmatiņa, un viņš bija ļoti tuvu pārējā atrisināšanai. Viņi dosies pa vienu ceļu pāri Navahas nogāzei, un tas nozīmēja to, ka viņi soļos dienvidrietumu virzienā pāri pakalniem, šķērsojot tos netālu no Tiranozauru kanjona. Tas veidoja tādu kā dabisku žņaugu, kur vairāki kanjoni sanāca kopā, un viņiem nāksies iet cauri šai vietai.
Madokss varēja apmest līkumu dienvidu virzienā, pa Navahas nogāzes lejpusi, un iznākt atpakaļ ziemeļos, lai uzbruktu viņiem no slēpņa tās ielejas sākumā. Viņam būs jākustas ātri, taču viss jau būs beidzies mazāk nekā stundas laikā.
Viņš nolīda no savas izdevīgās pozīcijas, pārliecinoties, ka nav pamanīts, un veiklā solī devās uz dienvidiem pāri pakalniem pretim Navahas nogāzes smilšakmens sienai.
Rītdien šajā laikā viņš kāps iekšā pirmajā lidmašīnā uz Ņujorku.
Ceturta nodaļa
Melodija Krukšanka gāja pa Septiņdesmit devīto ielu, un viņai priekšā draudīgi iezīmējās muzejs, tā augšējo stāvu apgaismojumam mirdzot agrajā rītausmā. Viņa nebija varējusi gulēt un bija pavadījusi lielāko nakts daļu, staigājot pa Brodvejas rosīgo daļu un nespējot nomierināties. Viņa bija apstājusies, lai apēstu burgeri kādā diennakts kafejnīcā netālu no Taimskvēra, un vēlāk iedzērusi tēju ēdnīcā blakus Linkolna centram. Tā bija gara nakts.
Viņa nogriezās uz piebrauktuvi, kas veda lejā uz darbinieku ieeju, un paskatījās pulkstenī. Bija bez piecpadsmit minūtēm astoņi. Viņa jau bija agrāk pietiekami bieži negulējuši visu nakti, kad bija rakstījusi disertāciju, un bija pie tā pieradusi, taču šoreiz tas šķita citādi. Viņas prāts bija neparasti skaidrs un ass vairāk nekā apskaidrots. Viņa piespieda zvana pogu pie nakts ieejas, un izslidināja savu muzeja caurlaidi pa kartes nolasītāju.
Iegājusi pa centrālo rotondu, Melodija devās cauri vairākām milzīgām izstāžu telpām. Viņa vienmēr bija izjutusi satraukumu, ejot pa tukšo muzeju agrā rīta stundā, pirms kāds cits ieradies, vitrīnas bija tumšas un tukšas, vienīgo skaņu radīja viņas papēži, klaudzot pret marmora grīdu.
Viņa devās pa savu ierasto īsāko ceļu cauri Izglītības nodaļai, izslidināja karti, lai atbrauktu lifts, nogaidīja, līdz tas noklabināja lejā pie viņas, un izmantoja karti otro reizi, lai vadītu to uz pagrabstāvu.
Durvis atvērās vaļā, un viņa izkāpa pagrabstāva gaitenī. Šeit bija vēss un kluss, gluži kā alā, un Melodija vienmēr te izjuta bailes. Gaiss bija sastindzis un šķita izplatām vāju beigtas gaļas smaku.
Viņa paātrināja soli uz Mineraloģijas laboratorijas pusi, paejot garām durvīm, aiz kurām glabājās fosilijas: triasa, juras un krīta perioda dinozauri, oligocēna zīdītāji, eocēna zīdītāji. Tā bija kā soļošana cauri visai evolūcijai. Vēl viens pagrieziens, un viņa jau atradās laboratorijas gaitenī, kur spīdīgas nerūsoša tērauda durvis veda uz dažādām laboratorijām zīdītāju, rāpuļu, entomoloģijas izpētes vietām. Viņa sasniedza durvis, uz kurām bija uzraksts "Mineraloģija", ielika atslēgu, atvēra durvis un iekšā pie sienas sataustīja elektrības slēdzi. Drebelīgi iedegās fluorescējošā gaisma.
Melodija apstājās. Cauri paraugu plauktiem viņa redzēja, ka Korvuss jau ir šeit aizmidzis pie mikroskopa, ar portfeli pie sāniem. Ko gan viņš te darīja? Bet atbilde radās, tiklīdz viņa bija uzdevusi šo jautājumu: Korvuss bija atnācis agrāk, lai pats pārbaudītu viņas darbu lai gan bija svētdienas rīts.
Viņa piesardzīgi paspēra soli un noklepojās. Viņš nepakustējās.
Doktor Korvus? Viņa paspēra vēl vienu soli, nu jau drošāk. Kurators bija aizmidzis pie galda, galvu uzlicis uz saliektas rokas. Viņa pietipināja tuvāk. Viņš bija skatījies uz paraugu zem mikroskopa uz trilobītu.
Doktor Korvus? Melodija piegāja pie galda. Atbildes joprojām nebija. Melodija sāka izjust nelielu trauksmi. Vai viņu būtu ķērusi sirdstrieka? Neticami, viņš bija tam par jaunu. Doktor Korvus? viņa atkārtoja, un viņai neizdevās ierunāties skaļāk par čukstu. Melodija piegāja pie galda otras puses un noliecās, lai ieskatītos Korvusa sejā. Neapzināti viņa ieelsās un pielika roku pie mutes.
Kuratora acis bija plaši atvērtas, blenžot vienā punktā.
Korvusu bija ķērusi sirdstrieka. Melodija grīļīgi paspēra soli atpakaļ. Viņa zināja, ka var pieliekties un pārbaudīt pulsu, darīt kaut ko, varbūt mākslīgo elpināšanu, taču doma par pieskaršanos viņam Melodijai šķita pretīga. Tās acis… nebija nekādu šaubu, ka viņš ir miris. Viņa atkāpās vēl soli, pastiepa roku un pacēla muzeja telefona klausuli un tad apstājās.
Kaut kas nebija kārtībā. Viņa skatījās uz mirušo kuratoru, kas bija noliecies pār mikroskopu, atbalstījis galvu uz rokas tā, it kā būtu to nokāris aiz noguruma un gluži vienkārši aizmidzis. Viņa juta, ka situācija nav pareiza, un tas viņai uzdzina drebuļus. Un tad viņa saprata: Korvuss skatījās uz trilobītu.
Melodija pacēla fosiliju un to pārbaudīja. Parasts trilobīts no kainozoja ēras, tāds, kuru var jebkurā iežu veikalā nopirkt par pāris dolāriem. Muzejā tādu bija papilnam. Korvuss, kurš bija atradis pašu lieliskāko gadsimta paleontoloģijas atklājumu, šajā brīdī bija izvēlējies pētīt parastu trilobītu?