Nekādā ziņā.
Melodiju pārņēma bailes. Viņa piegāja pie paraugu skapīša, ievadīja savu kodu un atrāva to vaļā.
CD un paraugi, ko viņa pusnaktī tur ieslēdza, bija nozuduši.
Viņa paskatījās apkārt un pamanīja Korvusa portfeli. Viņa pastūma to nost no Korvusa rokas, kura nokarājās viņam gar sāniem, uzlika uz galda, attaisīja un pārbaudīja saturu.
Nekā.
Visi ieraksti par dinozauru bija nozuduši. Visi viņas paraugi, CD izgaisuši. It kā tie nekad nebūtu vispār eksistējuši. Un tad Melodija atcerējās vēl kādu nelielu faktu: kad viņa bija iegājusi laboratorijā, gaisma bija nodzēsta. Ja Korvuss bija aizmidzis strādājot, tad kurš gan bija izslēdzis gaismu?
Tā nebija nekāda sirdstrieka.
Melodijai bija tāda sajūta, it kā viņas vēderā būtu sausa ledus gabals. Tas, kurš bija nogalinājis Korvusu, iespējams, dzinās pakaļ ari viņai. Šajā situācijā viņai bija jārīkojas ļoti uzmanīgi un piesardzīgi.
Viņa pacēla muzeja telefona klausuli un uzgrieza apsardzes tālruņa numuru. Atbildēja laiska balss.
Šeit doktore Krukšanka, zvanu no Mineraloģijas laboratorijas. Es tikko ierados, un doktors Ians Korvuss ir šeit, un viņš ir miris.
Pēc īsa brīža, atbildot uz neizbēgamo jautājumu, viņa ar lielu apdomu sacīja:
Izskatās, ka sirdstrieka.
Piektā nodaļa
Leitnants Vailers Stāvēja klostera ēkas durvīs un vēroja, kā saule uzaust pār upi. No baznīcas viņam aiz muguras atskanēja monotona dziedāšana, balsīm paceļoties un nolaižoties tuksneša gaisā.
Viņš nometa savas priekšpēdējās cigaretes izsmēķi, nospieda ar kurpes purngalu, izklepoja krēpas un izspļāva tās sāņus. Fords nebija atgriezies, un no Brodbenta nebija ne miņas. Ernandess bija lejā pie mašīnas, vēl pēdējo reizi zvanot. Santafē jau bija sagatavots helikopters, kas gaidīja policijas lidlaukā, tas bija atlidojis no Albukerkes un bija gatavs darbam, tomēr gaisa telpa joprojām bija slēgta, un nebija nekādu ziņu par to, kad tā atkal varētu būt atvērta.
Vailers redzēja, kā Ernandess pabāž galvu no mašīnas, dzirdēja, kā aizcērtas durvis. Pēc īsa brīža palīgs jau soļoja viņa virzienā. Viņš saskatījās ar Vaileru un papurināja galvu.
Nekā.
Vai ir kādas ziņas par Brodbentu vai par mašīnu?
Nekādu. Šķiet, ka izgaisuši.
Vailers klusu nolamājās.
Te mēs neko derīgu nedarām. Sāksim pārmeklēt meža ceļus, kas nogriežas no astoņdesmit ceturtās šosejas.
-Jā.
Vailers uzmeta pēdējo skatienu baznīcai. Kāds laika patēriņš! Kad Fords atgriezīsies, viņš aizvilks tā saucamo mūku aiz matiem uz pilsētu un uzzinās, ko, pie velna, viņš darījis plakankalnēs. Un, kad parādīsies Brodbents, nu, tad viņš izbaudīs to skatu, kā miljonārs veterinārārsts dalīsies kamerā ar narkomānu un pusdienās ēdīs putru.
Vailers devās lejā pa celiņu, policista nūjai un roku dzelžiem žvadzot, un Ernandess viņam sekoja. Viņi nopirks veikalā dažus pīrāgus brokastīm un vairākus galonus kafijas. Un jaunu Marlboro kasti. Viņam ļoti nepatika sajūta, ka palikusi vairs tikai viena cigarete.
Viņš satvēra rokturi un jau gatavojās atvērt durvis, te pēkšņi sajuta attālu pulsēšanu gaisā. Viņš paskatījās augšup un debesīs ieraudzīja tuvojamies melnu punktu.
Ei, Ernandess, samiedzis acis, sacīja, vai tas gadījumā nav helikopters?
Sasodīts, ir gan.
Pirms nepilnām piecām minūtēm viņi man teica, ka tas vēl stāv lidlaukā.
Idioti.
Vailers izvilka savu pēdējo cigareti un to aizsmēķēja Fredijam, pilotam, vienmēr bija līdzi vairākas paciņas.
Tagad mēs varam sākt darboties.
Viņš vēroja, kā helikopters tuvojas, un viņa aizkaitinājums sāka izgaist. Viņi izbojās to kretīnu tuksneša ballīti. Apkārtne bija milzīga un plaša, taču Vailers bija diezgan pārliecināts, ka darbība norisinās Labirintā, un tā būs pirmā vieta, kur viņš liks helikopteram lidot.
Melnais punkts sāka izvērsties lielāks, un Vailers blenza uz to ar pieaugošu apmulsumu. Tas nebija nekāds policijas helikopters, vismaz ne tāds, kādu viņš jebkad būtu redzējis. Tas bija melns un daudz lielāks, un abās pusēs tam karājās divi plūdlīnijas konteineri degvielai kā pontonlaivas. Vaileram kļuva nelabi, kad viņš saprata, ko tas nozīmē. Gaisa telpas noslēgšana, melnais helikopters. Viņš pagriezās pret Ernandesu.
Vai tu domā to pašu, ko es?
FIB.
Tieši tā.
Vailers klusu nolamājās. Tas jau bija tieši FIB stilā, nevienam neko nepaziņot, ļaut, lai vietējie likuma sargi maldās kā akli idioti, un tad FIB ierodas tieši laikā, lai saķertu ciet vainīgos un parunātos preses konferencē.
Helikopters tuvojoties nedaudz sasvērās uz sāniem, samazināja ātrumu un pariņķoja virs stāvvietas, meklējot, kur nolaisties. Nolaižoties tas sasvērās atpakaļ, rotoriem saceļot veselu smilšu vētru. Rotoriem joprojām darbojoties, helikoptera sāni atslīdēja vaļā, un no tā izlēca vīrietis tuksneša formas tērpā, turot rokā M4 karabīni, ar mugursomu plecos.
Kas, pie velna, te notiek? jautāja Vailers.
Izlēca vēl deviņi karavīri, vairākiem bija līdzi daudz elektronikas un sakaru ierīču. Pēdējais izlēca garš, tievs vīrietis ar melniem matiem un kalsnu seju, ģērbies treniņtērpā. Astoņi vīri nozuda uz ceļa, kas veda uz baznīcu, skrienot vienā solī, bet divi palika kopā ar vīru treniņtērpā.
Vailers ievilka pēdējās cigaretes pēdējo dūmu, nometa to zemē, izpūta dūmus un nogaidīja. Šie pat nebija federāļi vismaz to starpā nebija neviens no federāļiem, ko viņš pazītu.
Vīrietis treniņtērpā piegāja pie viņa un apstājās tieši viņam priekšā.
Vai varu palūgt jūs identificēt sevi, policist? viņš jautāja autoritatīvā balsī.
Vailers kādu brīdi klusēja.
Leitnants Vailers, Santafē policija. Un šis ir seržants Ernandess. Viņš nepakustējās.
Vai varu jūs palūgt atiet no policijas mašīnas?
Vailers atkal nogaidīja. Un tad sacīja:
Ja jums ir žetons, mister, tad tagad ir īstais laiks to uzrādīt.
Vīrieša acis tik tikko manāmi pamirkšķināja vienam no karavīriem. Karavīrs paspēra soli uz priekšu tas bija muskuļains puisis ar "ezīša" matu griezumu un nokrāsotu seju, viņš bija piepūties no pienākuma apziņas. Vailers jau armijā bija sastapies ar tādu puišu tipu, un viņam tādi itin nemaz nepatika.
Ser, lūdzu, paejiet nost no mašīnas, sacīja karavīrs.
Kas, pie velna, tu tāds esi, lai man to pavēlētu? Vailers netaisījās klausīties šīs muļķības. Es esmu slepkavības lietu izmeklētājs no Santafē policijas departamenta un atrodos šeit oficiālā uzdevumā, man ir orderis, un es sekoju bēglim. Kas, pie velna, jums devis kādas tiesības šeit komandēt?
Vīrietis treniņtērpā mierīgi atbildēja:
Es esmu misters Masago no Amerikas Savienoto Valstu Nacionālās drošības biroja. Šī zona ir izsludināta par īpašas operācijas teritoriju un slēgta saskaņā ar ārkārtējas militārās situācijas gadījumu. Šie vīri ir daļa no kombinētās desantvienības "Delta" komandas, viņi atrodas šeit uzdevumā, kas saistīts ar valsts drošību. Un tātad pēdējais brīdinājums: atejiet no mašīnas.
Iekams es neredzēšu…
Vailers pat neattapās, kad jau atradās uz zemes, rokas viņam bija aiz muguras, un viņš izmisīgi centās ievilkt elpu, kamēr otrs karavīrs atbrīvoja viņu no ieroča. Beidzot ar dziļu elpas vilcienu Vaileram izdevās ieelpot gaisu, ko viņš arī alkatīgi darīja. Viņš apgriezās otrādi, viņam izdevās piecelties četrrāpus, viņš klepoja un spļaudījās, mēģinādams nevemt, un vēdera muskuļi lēkāja un sažņaudzās, it kā viņš būtu norijis trusi. Viņš to pārvarēja, piecēlās kājās un iztaisnojās.