Ernandess apstulbis turpat vēl stāvēja. Ari viņam bija atņemts ierocis.
Vailers neticīgi vēroja, kā viens no karavīriem iekāpj policijas mašīnā viņa mašīnā ar skrūvgriezi rokās. Pēc brīža viņš parādījās ar radio vienā rokā, vadiem karājoties. Otrā rokā viņam bija mašīnas atslēgas.
Atdodiet savu pārnēsājamo radio, policist, sacīja vīrietis treniņtērpā.
Vailers ievilka vēl vienu dziļu elpas vilcienu, izņēma no kabatas radio un pasniedza to.
Atdodiet savu policista nūju, roku dzelžus, gāzes baloniņu un citus ieročus, un sakaru ierīces. Kā arī visas pārējās mašīnas atslēgas.
Vailers paklausīja. Viņš redzēja, ka Ernandesam liek izpildīt to pašu.
Tagad mēs aiziesim līdz baznīcai. Jūs ar policistu Ernandesu iesiet pa priekšu.
Vailers un Ernandess devās pa celiņu uz baznīcu. Vailers pamanīja, ka klostera klēpjdators guļ dubļos, salauzts mazos gabalos; blakus tam atradās sadauzīts satelīta šķīvis ar visiem vadiem. Vailers arī ieraudzīja, ka ēkā rīkojas karavīri, ierīkojot elektronikas iekārtas. Viens bija uzstiepis uz jumta daudz lielāku satelīta šķīvi.
Viņi iegāja baznīcā. Dziedāšana bija pārtraukta, un visapkārt valdīja klusums. Mūki bija sadzīti grupā vienā stūrī, un viņus uzmanīja divi desantnieki. Viens no karavīriem pamāja Vaileram un Ernandesam, lai pievienojas mūku grupiņai.
Vīrietis treniņtērpā nostājās apklusušo mūku priekšā.
Es esmu misters Masago no Amerikas Savienoto Valstu Nacionālās drošības biroja. Mēs šajā apkārtnē veicam speciālu operāciju. Jūsu pašu drošības dēļ jums būs jāpaliek šeit, šajā telpā, bez iespējas sazināties ar ārpasauli, līdz viss būs beidzies. Šeit paliks divi karavīri, lai parūpētos par jūsu vajadzībām. Operācija prasīs divpadsmit vai divdesmit četras stundas. Viss, kas jums nepieciešams, ir šeit: tualete, ūdens, neliela virtuve ar pārtiku ledusskapī. Es atvainojos par neērtībām.
Viņš pamāja Vaileram un norādīja uz sānu telpu. Vailers viņam sekoja. Vīrietis aizvēra durvis un klusu sacīja:
Un tagad, detektīv, es gribu zināt visu par to, kāpēc atrodaties šeit un kas ir šis bēglis.
Sestā nodaļa
Saule bija uzlēkusi pirms vairākām stundām, un ieleja bija pārvērtusies par mirušu zonu, akmeņiem atstarojot pulsējošo saules karstumu. Fords soļoja pa sauso gultni, prātojot, ka Velna kapsēta ir vēl vairāk piemērots nosaukums šai vietai dienas laikā, nekā bija licies iepriekšējā vakara krēslā.
Viņš apsēdās uz akmens, noņēma no pleca blašķi un iedzēra mazu malku. Tikai ar pamatīgām pūlēm viņš sevi apstādināja un vairāk neatļāvās. Aizskrūvējis vāciņu, viņš pacēla blašķi un izrēķināja, ka tajā palicis vēl aptuveni litrs. Uz līdzena akmens sev pie kājām viņš uzmanīgi atlocīja karti, kas locījuma vietā jau sāka plīst, un izņēma norakstīta zīmuļa galu. Mazliet uzasinājis zīmuli ar nelielu nazīti, viņš atzīmēja vēl vienu četrstūri, kuru bija veltīgi pārbaudījis.
Viņa nojauta, ka atrodas jau tuvu fosilijas atklāšanai, bija sākusi izgaist skarbajā realitātē, kas atklājās, klejojot pa apkaimi jau kopš saullēkta. Trīs lieli kanjoni un daudzi mazāki saplūda kopā absolūtā akmens haosā neauglīga zeme, ko izpostījusi erozija, pārrāvuši milzīgie plūdi, iedragājušas lavīnas. It kā Dievs šo vietu būtu izmantojis par Pasaules radīšanas atkritumu glabātavu, kur izmestas visas pārpalikušās smiltis un akmeņi, ko viņš nekur citur nebija varējis izmantot.
Piedevām pie tā visa Fords nebija redzējis ne mazākās norādes par fosilijām pat ne mazākos pārakmeņojušos iežu gabalus, kas bija tik ierasti citur augstajos pakalnos. Tā bija nedzīva ainava visās šā vārda nozīmēs.
Viņš vēlreiz pakratīja blašķi, nodomāja pie velna! un, iedzēris vēl vienu malku, paskatījās pulksteni. Trīsdesmit pāri desmitiem. Viņš bija izmeklējis apmēram pusi ielejas. Viņam vēl bija palikusi otra puse, kā ari vairāki sānu kanjoni un aizas, kas veda strupceļā, tas bija vismaz vēl vienas dienas darbs. Bet viņam neizdosies to pabeigt, ja vien neatradis ūdeni; un bija diezgan skaidrs, ka šajā ellišķīgajā vietā ūdens nav. Ja viņš negribēja mirt no slāpēm, tad nāksies doties upes virzienā ne vēlāk kā nākamās dienas saullēktā.
Fords atkal salocīja karti, pārlika blašķi pār plecu un ātri pārbaudīja kompasu, izmantojot par orientieri smilšakmeni, kas bija atdalījies no kanjona un gulēja dīvainā leņķī. Fords atsāka ceļu pa smilšaino, līdzeno gultni, atrazdams vēl vienu sausu avotu un pasperdams ar sandalēm augšup balto solončaka virskārtu. Viņš iegāja atpakaļ iepriekšējā ritmā un paātrināja iešanu, paejot garām smilšakmenim un pagriežoties aiz pirkstam līdzīgās gultnes. Tajā rītā viņš bija ēdis ļoti maz pāris karošu auzu pārslu, ko bija uzvārījis konservu kārbā, un vēderā juta to tukšumu, kas tagad jau bija tik ierasts un norādīja uz kaut ko lielāku par gluži vienkāršu izsalkumu. Viņam sāpēja kājas, pēdas bija tulznās, acis bija sarkanas no smiltīm. Zināmā veidā Fords ar prieku pārcieta šo miesas pakļaušanu, ķermeņa komforta noliegšanu. Nožēla sniedza mierinājumu. Tomēr, no otras puses, bija punkts, kad diskomforts, ja tas pārkāpa zināmu robežu, pats kļuva par indulgenci. Tagad Fords jau bija nokļuvis bīstamajā zonā, vietā, kur nedrīkstēja atļauties nevienu negadījumu vai kļūdu. Salauzt kāju, pat izmežģīt potīti tas būtu nāves spriedums; ar tik nelielu ūdens devu viņš nomirtu, pirms kāds glābējs viņu atrastu. Bet tas nebija nekas jauns; dzīvē viņš bija uzņēmies daudz lielākus riskus.
Viņš turpināja ceļu, un viņu plosīja pretrunīgas izjūtas. Kanjons pagriezās spējā līkumā pret smilšakmens sienu, izveidojot dzegu kādas piecpadsmit pēdas augstu tādā kā pusmēness formā. Fords kādu brīdi apstājās atpūsties. Netālu slējās vientulīgs kadiķis, pilnīgi nekustīgs, it kā būtu svelmē apmulsis. Fords ievilka pāris dziļu elpas vilcienu, cīnoties pret vēlmi atkal iedzert ūdeni. Augšā viņš redzēja vietu, kur bija iebrukuši daļa no kanjona sienas, veidojot gigantiska lieluma akmeņu kaudzi.
Tajā akmeņu kaudzē Fords kaut ko ieraudzīja. Viena no akmens gludajām virsmām bija pavērsta tieši pareizajā leņķī, lai uz to kristu slīpā saules gaisma. Un tur, ieskicēts ideālā skaidrībā, bija nepārprotams dinozaura pēdu nospiedumu pāris milzīga dinozaura kāju pirksti ar masīviem nagiem, kas acīmredzot reiz bija šķērsojuši seno līdzenumu. Fords atlika atpakaļ savu blašķi un devās pie kaudzes malas, izjuzdams elektrisku enerģijas strāvu, viss viņa nogurums bija izgaisis. Viņš devās pareizajā virzienā burtiskā un pārnestā nozīmē. T.Rex bija šeit, kaut kur šajā akmeņu labirintā un, Dievs vien to zināja, tie varēja būt tieši viņa pēdu nospiedumi.
Tajā brīdī Fords izdzirdēja tik tikko sadzirdamu troksni plašajā tuksneša klusumā, kas valdīja viņam visapkārt. Viņš apstājās, paskatījās augšup, bet starp augstajām kalnu grēdām bija redzama tikai daļa debess. Skaņa kļuva skaļāka, un Fords secināja, ka tā ir nelielas lidmašīnas vāja rūkoņa. Skaņa izgaisa, pirms viņš varēja noteikt, kur tā atrodas zilajās debesīs. Viņš paraustīja plecus un uzkāpa augšā pa sakritušo akmeņu kaudzi, lai tuvāk izpētītu pēdu nospiedumus. Akmens bija apakšā sašķēlies, atklājot viļņainu virsmu, kas bija gandrīz vai melna salīdzinājumā ar sarkanajām virsmām augšā un zem tā. Fords to nopētīja un izsekoja tā turpinājumam, tumšai līnijai, kas veda cauri blakus formācijām, tas bija apmēram četras collas biezs. Ja tie bija T.Rex pēdu nospiedumi un tie noteikti pēc tādiem izskatījās -, tad tumšais slānis bija kā zīme, kas norādīja uz slāni, kurā droši vien bija atrodams T.Rex.