Fords nokāpa lejā un turpināja ceļu pa mazo kanjonu, bet pēc pāris pagriezieniem tas noveda kalnu ielokā, un viņam nācās griezties atpakaļ. Tajā brīdī viņš atkal izdzirdēja mazās lidmašīnas troksni, tikai nu jau tas bija skaļāks. Viņš paskatījās augšup, samiegdams acis pret spilgto, karsto sauli, un ieraudzīja tās gaismas uzliesmojumu pret mazu lidaparātu, kas palidoja gandrīz vai tieši viņam virs galvas. Viņš pielika roku pie acīm, taču tas nozuda spilgtajā gaismā. Fords paņēma binokli un nopētīja debesis, galu galā to atrazdams.
Fords bija pārsteigts. Tas bija mazs, balts lidaparāts bez logiem, apmēram divdesmit piecas pēdas garš, ar apaļu purnu un dzinēju aizmugurē. Fords to uzreiz pazina MQ-1A Predator.
Viņš vēroja to ar binokli, prātodams, ko gan, pie velna, darīja CIP vai Pentagons, lidojot ar tik slepenu lidaparātu pāri visiem pieejamai zemei. Fords zināja, ka Predator ir operatīvā versija tam, kas Forda darba laikā CIP bija tikai plānošanas stadijā; tas bija veidots, izmantojot NDKV tehnoloģiju, neatkarīgu datora kontrolētu vadīšanas sistēmu, kas ļāva lidaparātam darboties, kaut ari tas uz kādu laiku nebija kontaktā ar pilotu, kurš atradās kaut kur citur. Tas ļoti samazināja nepieciešamību pēc personāla, kas vadītu šo lidaparātu, un ļāva, lai to vada trīs cilvēku komanda uz zemes ar pārvadājamu staciju, nevis ierastais trīsdesmit pēdu lielais treileris un divdesmit vīru komanda. Fords ievēroja, ka Predator ir līdzi arī pāris Hellfire C lāzera vadītu raķešu.
Viņš vēroja, kā tas palido garām rietumu virzienā. Tad, apmēram piecus kilometrus no vietas, kur atradās Fords, tas slinki pagriezās un lidoja atpakaļ viņam pretim. Tas zaudēja augstumu un kāpināja ātrumu arvien ātrāk. Ko gan tas darīja? Fords apstulbis turpināja to vērot ar binokli. Tas šķita uzsācis simulētu uzbrukumu.
Pēkšņi no tā izlauzās mutulis, un Predator šķita palecamies uz augšu tas tikko bija iedarbinājis vienu no raķetēm. Tas bija neticami: kurš vai kas gan varēja būt mērķis? Pēc īsa brīža Fords ar neaprakstāmām šausmām saprata, kurš bija mērķis.
Viņš pats.
Septītā nodaļa
Madokss pieveica pēdējo kalnu kori un apstājās, lai pavērotu kanjonu sev pie kājām, šeit divi kanjoni saplūda vienā lielā, izveidojot akmens amfiteātri ar gludu dzeltenas smilts grīdu. Viņš elpoja smagi, jo bija soļojis mežonīgā ātrumā, lai sasniegtu šo vietu, un sāka just, ka viņam reibst galva vai nu no karstuma, vai ari svelmes, to bija grūti saprast. Madokss noslaucīja no pieres un kakla sviedrus, uzmanīgi piespiezdams roku pie uztūkušajām vietām, kur tā maita bija iespērusi un skrāpējusi. Lodes ievainojuma vieta augšstilbā sāpīgi pulsēja, un Madokss prātoja, vai tur būtu iekļuvusi infekcija. Bet viņa lielākais uztraukums bija par ūdeni; valdīja neciešams karstums, un tagad saule atradās gandrīz tieši virs galvas. Viss tveicē mirgoja. Viņa slāpes pieauga ar katru mirkli.
Skatiens atrada centrālā kanjona dziļo ieplaku. Šis bija kanjons, pa kuru lejā kāps Brodbenti.
Viņš norija siekalas, un kakls šķita kā piepildīts ar vecu mīklu. Viņam vajadzēja iemest mašīnā blašķi, pirms sāka dzīties abiem pakaļ, bet tagad jau bija par vēlu, bez tam viņš zināja, ka Brodbents un tā maita arī mocījās no slāpēm tikpat ļoti, cik viņš.
Madokss paskatījās apkārt, meklēdams labu slēpni, no kura abus nogalināt. Akmeņi, kas bija novēlušies no kanjona virsotnes, deva viņam daudz izvēles iespēju. Viņš pārlaida skatienu nogāzēm, atrodot vietu, kur bija sadūrušies divi gigantiski akmeņi tieši pretim kanjonam, no kura iznāks viņa medījums. Tā bija ideāla slēptuve, pat vēl labāka par to, no kuras viņš bija nogalinājis Vezersu. Bet viņam bija nepieciešama veiklība; viņam bija jānogalina divi, nevis tikai viens, un Brodbents bija bruņots. Piedevām pie tā visa Madokss nejutās pārāk labi. Viņš vairs nemuļķosies; nebūs vairs nekādu sarunu, nekādas mēģināšanas pārliecināt, vajadzēja tikai tos kretīnus nogalināt un tikt projām no šīs elles.
Viņš kāpa lejā pa klints kori, reizēm paslīdot un tad pieturoties pie kāda krūma, lai atgūtu līdzsvaru. Vienu brīdi klaburčūska, kas bija paslēpusies akmens ēnā, palēcās un iešņācās. Madokss tai apmeta lielu līkumu; tā jau bija piektā, ko viņš tajā rītā redzējis. Nonācis pie gultnes dibena, viņš šķērsoja to un sāka rāpties augšā pa nogāzi, visu laiku uzmanīdamies, lai neatstātu pēdas. Pie krūmu biezokņa viņš apstājās un paskatījās, vai tuvumā nemana vēl citas klaburčūskas, bet nevienu neredzēja. Viņš bija nonācis tieši zem saules, un bija karstāks nekā ellē, lai gan šeit bija ideāls skats uz pretējo pusi. Madokss noņēma no pleca savu AR-15 un apsēdās indiāņu pozā, ieroci nolicis pāri ceļiem. Viņš ātri to pārbaudīja un, apmierināts ar tā stāvokli, iekārtojās šaušanas pozīcijā. Divi akmeņi, saliekušies kopā, veidoja ideālu spraugu šaušanai. Viņš pret to atbalstīja šautenes stobru, noliecās un palūkojās periskopā, pabīdot ieroci uz priekšu un atpakaļ. Labāku fonu šaušanai bija grūti atrast; viņš skatījās tieši lejā uz kanjonu, no kura viņi iznāks. Nebija nekādas nokares, krūmu, nevienas vietas, kur slēpties, tikai atpakaļ kanjonā. Periskopā iebūvētais digitālais attāluma noteicējs vēstīja, ka viņa mērķi atradīsies četri simti piecpadsmit jardu tālu, kad viņi iznāks no pēdējā pagrieziena; viņš ļaus abiem pienākt tuvāk vēl divus simtus jardu, pirms izšaus. Tas būs tīrs šāviens bez mazākās vēja pūsmas.
Par spīti sāpēm un ievainojumiem, Madokss pasmaidīja, prātā iedomājoties, kā šāvieni atmetis kretīnus atmuguriski, asinīm izšļakstoties uz smiltīm. Gaiss smaržoja pēc smiltīm un sakarsētiem akmeņiem, un viņam uz bridi apreiba galva. Jēziņ! Madokss aizvēra acis un noskaitīja savu mantru, mēģinot atgūt prāta skaidrību un koncentrēšanos, bet viņš bija pārāk izslāpis, lai to spētu. Viņš atvēra acis un atkal paskatījās lejā uz kanjonu. Viņi ieradīsies vismaz pēc desmit minūtēm. Madokss iebāza roku kabatā un izvilka piezīmju grāmatiņu, tā bija notraipīta, stūri salocījušies, ne vairāk kā sešas reiz; četras collas liela. Viņš apbrīnoja to, cik parasta tā izskatījās. Madokss pāršķirstīja lapas. Tur bija skaitļi, izskatījās pēc kaut kāda koda un pēdējā lapā bija divas izsaukuma zīmes. Lai ko tas arī nozīmēja, tas viņu neuztrauca; Korvuss zinās, ko ar to iesākt. Viņš iebāza to atpakaļ kabatā, mainīja pozu un noslaucīja ar kabatlakatiņu sviedrus no kakla. Par spīti nogurumam, Madokss juta, kā pieaug satraukums, skaidrā apziņas sajūta, kas rodas pirms slepkavības. Krāsas šķita spožākas, gaiss dzidrāks, skaņas skaidrākas. Tas bija labi. Tas viņam palīdzēs izdzīvot nākamās desmit minūtes.
Madokss vēl pēdējo reizi pārbaudīja ieroci, vairāk gan tādēļ, lai sevi kaut kā nodarbinātu. Šis ierocis bija viņam maksājis gandrīz divus tūkstošus, taču viņš to bija labi licis lietā. Viņš noglāstīja stobru, taču uzreiz atrāva roku: tas bija dedzinoši karsts. Žēlīgais Dievs!
Madokss sev atgādināja, ka neveic šo uzdevumu naudas dēļ kā kaut kāds noalgots slepkava. Viņš to darīja, cēlāku motīvu vadīts. Korvuss bija izglābis viņu no cietuma; un Korvusam bija vara iebāzt viņu tur atpakaļ. Tas Madoksam radīja patiesu pienākuma apziņu.
Bet cēlākais no visiem motīviem bija viņa paša izdzīvošana. Ja viņš abus nenogalinās, neviens, pat ne Korvuss, nespēs viņu glābt.