Astotā nodaļa
Ar katru sperto soli Toms arvien vairāk izjuta smilšu karstumu, kas spiedās cauri viņa itāliešu kurpju zolēm. Tulznas jau sen bija pārsprāgušas, un jēlās vietas berzējās ar katru soli. Bet, pieaugot slāpēm, šķita, ka mazinās viņa sāpes. Viņi bija pagājuši garām vairākām tinajas, iedobumiem akmeņos, kuros parasti bija atrodams ūdens. Tie visi bija sausi.
Viņš apstājās nelielā ēnā pret pārliekušos akmeni.
Piecu minūšu pārtraukums?
Ak jā!
Viņi apsēdās uz zemes, mēģinot, cik vien iespējams, atrasties ēnā. Toms saņēma Sallijas roku.
Kā tu jūties?
Viņa pašūpoja galvu, papurinot savus garos, blondos matus.
Viss ir kārtībā, Tom. Un tu?
Esmu izdzīvojis.
Viņa pārvilka ar pirkstu pār viņa "Kima kunga" uzvalku un mazliet pasmaidīja.
Vai tas nostrādāja?
Man nevajadzēja atstāt tevi vienu pašu.
Tom, beidz vainot sevi!
Vai tev ir kāda nojausma par to, kas ir tas vīrietis, kurš tevi nolaupija?
Viņš man par to izlielījās. Viņš ir algots slepkava, strādā kādam muzeja kuratoram Austrumos. Viņš varbūt nav izglītots, taču pilnīgi noteikti nav ari muļķis. Viņa atzvila atpakaļ un aizvēra acis.
Tātad viņš nogalināja Vezersu, lai dabūtu piezīmju grāmatiņu, un tad devās medīt tevi. Jēziņ, man nevajadzēja braukt uz Tuksonu. Piedod…
Sallija uzlika Tomam uz pleca roku.
Pataupīsim atvainošanos līdz tam brīdim, kad tiksim ārā no šejienes. Viņa apklusa un pajautāja: Kā tev šķiet, vai viņš tiešām mums vairs neseko?
Toms neatbildēja.
Tu joprojām par viņu uztraucies, vai ne?
Toms pamāja ar galvu, skatoties uz kanjonu.
Man nepatīk tas, kā viņš tik pēkšņi nozuda. Tieši tas pats notika tajā pamestajā pilsētiņā.
Ir tā, kā tu teici. Viņš nomaldījās, mums sekojot.
Viņš zina, ka ar viņu ir cauri, ja mūs nenogalinās. Tas ir diezgan labs pamudinājums.
Sallija lēnām pamāja ar galvu.
Viņš nav no tiem, kas padodas. Viņa atkal atbalstīja galvu pret akmeni un aizvēra acis.
Es uzkāpšu augstāk, lai vēlreiz paskatītos.
Toms uzrāpās pa nogāzi, kur viņam pavērās skats atpakaļ. Bet tur nekā nebija, tikai tukši akmeņu džungļi. Viņi bija vēl kādas divdesmit jūdzes no upes, bet Tomam bija tikai vāja nojausma par to, kur tieši abi atrodas. Viņš klusu nolamājās, vēlēdamies, kaut līdzi būtu karte; nekad agrāk viņš nebija gājis tik dziļi iekšā plakankalnēs, un viņam nebija ne mazākās nojausmas, kas atrodas starp viņiem un upi.
Viņš norāpās atpakaļ lejā un kādu brīdi pastāvēja virs Sallijas, skatoties uz viņu, pirms pieskārās viņai. Sallija atvēra acis.
Labāk turpināsim ceļu.
Viņa ievaidējās, un Toms palīdzēja viņai piecelties. Viņi jau gatavojās uzsākt ceļu, kad atskanēja dobja dārdoņa, līdzīga pērkonam, un pārvēlās pāri zemei, dīvaini atbalsojoties kanjonos.
Toms paskatījās augšup.
Jocīgi. Debesīs nav neviena mākoņa.
Devītā nodaļa
Fords sarāvies gulēja klints aizsegā ar seju pret zemi, rokas aplicis ap galvu, kamēr apdullinošais raķešu šāviena troksnis aizvēlās kā simts zibens spērieni, atbalsojoties tālāk kanjonos. Turpinājās smilts un akmeņu lietus, kamēr norima atbalss. Viņš nogaidīja, līdz apkārt atkal bija kluss, un tad pacēla galvu.
Viņš atradās dīvaina oranža mākoņa iekšpusē. Viņš noklepojās, aizklāja muti ar talāra malu, un mēģināja elpot, joprojām daļēji apdullis no milzīgā trokšņa viļņa. Dunoņa bija tik spēcīga, ka šķita, skaņa vien bija varējusi viņu nogalināt. Un tomēr te nu viņš bija dzīvs un neskarts. Viņš ar pūlēm spēja tam noticēt.
Fords piecēlās, līdzsvaram atbalstoties pret kanjona sienu, galvai pulsējot un ausīs zvanot. Viņš bija paslēpies kanjona sienas plaisā, un tas bija izrādījies veiksmīgs lēmums. Viņam visapkārt zemē mētājās milzīgi sašķelti akmens gabali, bet pārkare bija viņu ļoti labi aizsargājusi. Smilšu putekļi palēnām sāka nosēsties, un oranžā migla pārvērtās dūmakā. Viņš atpazina savdabīgo dvaku, kas bija smacējoša sasmalcināta akmens un kordīta sajaukums. Putekļi, kas bija iesprostoti kanjonu nogāzēs, lēnām aizplūda, bet tik ātri neizklīda.
Smilšu putekļi… tie tagad bija viņa vienīgais glābiņš. Tie viņu paslēps no urbjošajām videokameru acīm, kas atradās uz Predator, kurš, bez šaubām, turpināja augšā riņķot, novērtējot paveikto kaitējumu.
Fords atkāpās atpakaļ zem pārkares, līdz smilšu putekļi beidzot izklīda. Fords pieliecās, stāvēja nekustīgs, tik biezā kārtā pārklāts ar smiltīm, ka droši vien pats līdzinājās vienam no akmeņiem. Viņš varēja sadzirdēt, kā lidaparāts kaut kur debesīs dūc. Pagāja desmit minūtes, pirms skaņa attālinājās.
Fords grīļīgi iztaisnojās, atklepojās un izspļāva putekļus, ar roku notrausdams smiltis no sava talāra, izpurinādams tās no matiem un noslaucīdams seju. Tikai tagad viņš sāka apjaust, cik neskaidrs bija tikko notikušais: Predator bija ar nodomu izšāvis uz viņu raķeti. Kāpēc?
Tai jābūt kļūdai, kādai pārbaudei, kas nogājusi greizi. Tomēr uzreiz, kad to iedomājies, viņš atmeta tādu iespēju. Pirmkārt, Fords zināja, ka slepens lidaparāts nekad netiktu pārbaudīts virs publiskas vietas, it īpaši ne jau Ņūmeksikā, kurā jau bija raķešu poligons "Baltās Smiltis", valsts lielākā izmēģinājumu teritorija. Predator arī nekādā veidā nebūtu varējis izbēgt un beigās nonākt šeit tam nebija tāds diapazons. Pagrieziens, pikēšana un izšaušanas manevrs, ko bija izdarījis lidaparāts, bija virs NDKV spējām; šo manevru no attāluma izdarīja cilvēks, pilots pilots, kurš redzēja, kas Fords ir un ko viņš dara.
Varbūt viņi dzinās pakaļ kādam citam? Vai bija sajauktas identitātes? Fordam tas šķita iespējams, bet tas būtu milzīgs pirmā kaujas likuma pārkāpums: droša mērķa vizuālā identifikācija. Kā gan viņš savā mūka talārā un sandalēs varēja tikt sajaukts ar kādu citu? Vai CIP medīja viņu, jo viņš kaut ko zināja vai bija izdarījis? Bet bija neiedomājami, ka CIP nogalinātu kādu no savējiem tas, protams, būtu nelikumīgi, taču svarīgāk bija tas, ka tas būtu pilnīgi pretstatā CIP kultūrai. Pat ja viņi gribētu Fordu nogalināt, viņi nesūtītu četrdesmit miljonu vērtu slepenu lidaparātu viņam pakaļ, ja bija daudz vieglāk noslepkavot viņu guļot gultā cellē neaizslēgtajā klosterī un izdarīt tā, lai viņa nāve izskatītos pēc vienkāršas sirdstriekas.
Te notika kas cits, kaut kas patiešām dīvains.
Fords novilka talāru, izpurināja no tā atlikušās smiltis un atkal uzģērba. Viņš paskatījās ar binokli debesīs, bet lidaparāts bija nozudis. Tad viņš pievērsa uzmanību klintij, kurā bija trāpījusi raķete. Viņš redzēja svaigo, oranžo rētu tumšajā smilšakmenī. Ja viņš nebūtu meties zem tās pārkares kanjona sienā, tad pilnīgi noteikti būtu nogalināts.
Fords sāka iet lejā pa kanjonu, ausis viņam joprojām dunēja. Tikko notikušais bija prātam neaptverams, bet viņam sāka uzmākties sajūta, ka uzbrukumam ir kāda saistība ar dinozaura fosiliju. Viņš nevarēja paskaidrot, kāpēc, tā vairāk bija nojauta, nevis secinājums. Bet nekas cits nešķita loģiski. Kāds gan bija tas senais šerloka teiciens? Kad viss pārējais ir atmests, lai kas arī paliek, lai cik tas būtu neticams, tai noteikti jābūt patiesībai.
Fords prātoja, ka nez kāda neaptverama iemesla dēļ valdības iestāde izmisīgi grib iegūt dinozaura fosiliju un tikt vaļā no visiem lieciniekiem, un tāpēc gatava nogalināt Amerikas pilsoni. Bet tas noveda pie vēl viena jautājuma: kā gan viņi zināja, ka viņš medī dinozauru? To zināja tikai Toms Brodbents.