Strādājot CIP, Fordam dažreiz nācās saskarties ar dažādām slepenām aģentūrām, īpašo uzdevumu vienībām un "melnajām nodaļām". Tās bija mazas, ļoti slepenas speciālas komandas, kas veidotas īpašiem izmeklēšanas vai izpētes mērķiem, un izformētas, tiklīdz problēma atrisināta. CIP valodā šīs komandas sauca par "melnajam nodaļām". Tām it kā bija jābūt Nacionālās drošības biroja vai arī Pentagona pārziņā, taču patiesībā tās nespēlēja ne pēc viena noteikumiem. Viss, kas saistījās ar "melnajām nodaļām", bija slepena informācija: viņu mērķis, budžets, personāls, tas, ka tās vispār eksistēja. Dažas "melnās nodaļas" bija tik ļoti slepenas, ka pat augstākais CIP priekšnieks netika tām klāt. Fords atcerējās dažas, ar kurām bija nācies saskarties.
Fords atcerējās, kā viņš un citi CIP kolēģi ienīda "melnās nodaļas": nelietīgas aģentūras, ne par ko neatbildēja, tās vadīja kovboju tipi, kuri uzskatīja, ka iznākums attaisno tā sasniegšanas līdzekļus lai kāds arī būtu iznākums un lai kādi arī būtu līdzekļi.
Šī situācija nelabi oda pēc "melnajām nodaļām".
PIEKTĀ DAĻA. VENĒRAS ELEMENTĀRDAĻIŅA
Pienāca dienas, kad tiranozauri, tēviņi, cīnījās par viņu rituāla kautiņā. Kamēr viņa skatījās, viņi riņķoja viens ap otru, aurojot un izdarot māņu kustības, mežam drebot no viņu kliedzieniem. Viņi metās viens otram virsū, saduroties ar galvām, atkāpjoties, nogāžot kokus, uzvandot zemi savā niknajā kaislē. No viņu aurošanas viņai drebēja sāni un kaisa gurni. Kad uzvarētājs viņu ieguva, triumfā taurējot, viņa padevās.
Tiklīdz tas bija beidzies, arī atmiņas par to izzuda.
Lai dētu olas, viņa ceļoja uz rietumiem, uz smilšainiem pakalniem klinšu ēnā, kur izraka un izveidoja smiltīs ligzdu. Kad olas bija izdētas, viņa pārklāja perējumam slapjus, trūdošus augus, kas ar fermentāciju novadīja siltumu, un bieži vien ar degunu pārbaudīja ligzdas temperatūru un apmainīja klājumu. Viņa gandrīz vispār neatgāja no ligzdas, aiz piesardzības pat iztiekot bez ēdiena. Savus pēcnācējus viņa nikni sargāja un maigi kopa. Viņa bija lielāka par savas sugas vīriešu kārtas pārstāvjiem, lai varētu pasargāt mazos no viņu neapdomīgās kāres pēc barības. Izjūtas, kas viņai raisījās, visu to darot, nevarētu saukt par mīlestību. Viņa bija bioloģiska mašīna, kuras darbības pamatā bija sarežģīta programma un kuras mērķis bija turpināt sevis kopijas, nodrošinot to, ka šīs gaļas kopijas izdzīvo, līdz pienāk viņu kārta radīt atvases. Pati "rūpēšanās" izjūta viņai bija neiroloģiski neiespējama.
Kad viņas pēcteči sasniedza zināmu lielumu, viņi sāka medīt grupiņā, pamazām paplašinot savu teritoriju, līdz ar to, kā pieauga viņu vajadzības pēc barības. Tajā brīdī T.Rex viņus pameta un pārceļoja atpakaļ uz savu veco apkārtni, un viņu eksistence vairs nebija daļa no viņas apziņas.
Kad T.Rex bija kustībā, mežā valdīja milzīgas bailes kā indīga gāze. Viņas piecpadsmit pēdu lielie soļi bija klusi. Zeme nedrebēja, kad viņa staigāja; tā pat nesakustējās. Viņa staigāja uz pirkstu galiem, viegli un klusi, un viņas krāsas sajaucās ar meža krāsām.
Viņa zināja, kas ir izsalkums, viņa zināja, kas ir piesātinājums. Viņa zināja smacējošo asins iešfākšanos mutē. Viņa pazina gaismu, pazina tumsu. Viņa pazina miegu, pazina pamošanos. Bioloģiskā programma nenogurdināmi turpinājās.
Pirmā nodaļa
Melodija Vēroja, kā no Mineraloģijas laboratorijas iziet pēdējā sargu grupa, atslēgām žvadzot viņiem rokās un balsīm skaļi atskanot gaiteņos. Viņa aizvēra aiz viņiem durvis, aizslēdza tās un, atbalstījusies pret tām, nopūtās. Bija jau gandrīz viens. Bija atnācis kriminālmeklētājs, parakstījis kaudzi dokumentu; medicīnas ekspertu grupa bija aiznesusi līķi; garlaikots policists bija pavirši apskatījis vietu, izdarot bloknotā īsas piezīmes. Visi pieņēma, ka Korvusa nāves cēlonis bijusi sirdstrieka, un Melodija bija pārliecināta, ka autopsija to apstiprinās.
Taču viņai bija aizdomas, ka tā bijusi slepkavība. Slepkava dzinās pakaļ dinozauram, par to Melodija bija pilnīgi pārliecināta, kādēļ gan lai citādi viņš būtu nozadzis visus izpētes materiālus, viņas izpētes materiālus? Viņai bija ātri jārīkojas.
Melodija prātoja, vai tikai izdarījusi pareizi, nevienam neatklājot savas aizdomas. Viņai nebija nekādu pierādījumu, nekādu drošu liecību, vienīgi fakts, ka Korvuss nemūžam nebūtu interesējies par trilobītu. Ja viņa būtu izteikusies par savām aizdomām un tiktu iesaistīta šajā lietā, tas tikai pievērstu slepkavas uzmanību viņai. To Melodija nevarēja atļauties it īpaši ne jau tagad, kad uz spēles bija likts tik daudz. Kā jau tajā teicienā viņai bija jāķer lielākas zivis.
Melodija pacēla smagu metāla krēslu, aiznesa pie durvīm un nolika zem roktura, nostiprinot durvis, līdz bija pārliecināta, ka neviens netiks iekšā, pat ar atslēgu ne. Ja kāds jautās, kāpēc viņa ieslēgusies, viņa var atbildēt, ka nāve viņu pārbiedējusi. Un vispār tas bija ļoti reti, kad kuratori izdomāja nolaisties no saviem piektā stāva kabinetiem ar koka apdari uz pagrabstāva laboratoriju, it sevišķi jau svētdienā.
Viņai būs pietiekami daudz laika, lai varētu netraucēta pastrādāt.
Melodija aizsteidzās uz noliktavu, kas bija savienota ar laboratoriju. Šeit uz metāla plauktiem, kas slējās gar visu sienu, bija pēc numuriem un kategorijām sakārtoti desmitiem tūkstošiem minerālu un fosiliju paraugu. Mazākie paraugi atradās atvilktnēs, lielākie bija salikti kastēs atvērtajos plauktos. Izmantojot bibliotēkas stila kāpnes uz riteņiem, varēja tikt pie augstākajiem plauktiem.
Sirdij satraukumā neprātīgi dauzoties, Melodija stūma kāpnes apkārt, līdz atrada rindu, kuru vēlējās. Viņa uzkāpa pie augšējā plaukta, kur putekļos tieši zem griestiem atradās veca koka redeļu kaste. Izbalējusi uzlīme vēstīja:
Protoceratops andreivsii perējums
Ugunīgie kalni , Pieejas nr. 1923-5693A
V. Greindžers, kolekcionārs
Izskatījās, ka koka vāks ir aiznaglots, tomēr nebija. Melodija to pacēla, nolika malā un tad izvilka salmu pīteņa kārtu.
Starp dinozaura fosilija olām bija Melodijas pagatavotās CD-ROM kopijas, kurās bija visi viņas izpētes dati un attēli. Tām blakus bija neliela plastmasas kārba, kurā atradās trīs ļoti plāni oriģinālā parauga gabali, tik mazi, ka neviens neievērotu to iztrūkumu.
Atstājot CD, kur tie stāvēja, Melodija izņēma plastmasas kārbu, atlika atpakaļ salmu plteņa kārtu, uzlika vāku, nokāpa lejā un aizstūma kāpnes atpakaļ uz vietu, kur tās bija stāvējušas.
Viņa aiznesa kārbu pie slīpējamās ierīces, izņēma vienu gabaliņu un nostiprināja to. Kad epoksīdsveķi bija nožuvuši, viņa sāka to pulēt, tiecoties iegūt ideālu, ļoti plānu posmu, tādu, no kura varētu dabūt izcili labus attēlus elektronu mikroskopā. Tas bija rūpīgs darbs, un sarežģītu to darīja viņas trīcošās rokas. Melodijai vairākas reizes nācās apstāties, ievilkt pāris dziļu elpas vilcienu un iestāstīt sev, ka nav nekāda iemesla, lai slepkava atgrieztos, ka viņš ir dabūjis meklēto un ka viņam nevar būt ne mazākas nojausmas par dublikātiem. Kad paraugs bija gatavs, viņa to aiznesa uz citu telpu, ieslēdza attiecīgo aparātu un ļāva tam iesilt. Kamēr Melodija gaidīja, viņa ieraudzīja aparātam blakus atvērto reģistru grāmatu. Acīs krita pēdējais ieraksts drošā, slīpā rokrakstā.
Pētnieks: I. Korvuss