Nevienas. Nav ķermeņa, nav motīvu, nav pazuduša cilvēka tikai pāris spaiņu ar asinīm piesūkušās smiltis.
Sallija saviebās.
Ko tad tu gatavojies šodien darīt? viņa pajautāja.
Toms apsēdās taisni un, skaļi nobrīkšķinot krēslu atpakaļ uz visām četrām kājām, iebāza roku kabatā un izvilka nodriskāto piezīmju grāmatiņu. Viņš to uzlika uz galda.
Es gatavojos atrast Robiju, lai kur ari viņa būtu, un atdot viņai šo te.
Sallija sarauca pieri.
Tom, man joprojām šķiet, ka vajadzēja to atdot policijai.
Es apsolīju.
Ir bezatbildīgi slēpt no policijas pierādījumus.
Viņš man lika apsolīt, ka nedošu to policijai.
Viņš droši vien bija iesaistīts nelikumīgos darījumos.
Varbūt, bet es devu solījumu mirstošam cilvēkam. Bez tam es gluži vienkārši nevarēju saņemties un atdot to tam detektīvam Vaileram. Viņš man nelikās pārāk gudrs.
Tu to apsolīji tāpēc, ka biji spiests tā darīt. To nevajadzētu uzskatīt par obligātu.
Ja tu būtu redzējusi izmisumu tā vīra sejā, tu saprastu.
Sallija nopūtās.
Kā gan tu domā atrast šo viņa noslēpumaino meitu?
Biju nolēmis sākt ar veikalu Sansetā, uzzināt, vai viņš tur nav iegriezies, lai nopirktu benzīnu vai pārtiku. Iespējams, izpētīšu pāris meža ceļu, pameklēšu viņa mašīnu.
Kurai piestiprināta piekabe zirgu pārvadāšanai.
Tieši tā.
Nelūgts Tomam prātā ienāca mirstošais vīrs. Tas bija skats, kuru viņš nekad nevarēs aizmirst; tas viņam atgādināja paša tēva nāvi, izmisīgo cenšanos turēties pie dzīves pat pēdējos sāpju un baiļu pilnajos brīžos, kad visas cerības zudušas. Daži cilvēki gluži vienkārši nevarēja šķirties no dzīves.
Iespējams, aiziešu apraudzīt Benu Pīku, sacīja Toms. Viņš pavadījis vairākus gadus, klaiņodams pa tiem kanjoniem. Viņam varētu būt kāda nojausma, kas tas vīrs bija vai arī kādus dārgumus viņš meklēja.
Tā ir laba doma. Vai tajā piezīmju grāmatiņā nav nekā derīga?
Nekā, tikai cipari. Neviena vārda vai adreses, tikai sešdesmit lapas, pilnas ar cipariem, un pāris milzīgu izsaukuma zīmju pašās beigās.
Tev šķiet, ka viņš tiešām atradis kādus dārgumus?
Es to saskatīju viņa acīs.
Vīra izmisušais lūgums joprojām plosīja Toma ausis. Tas bija atstājis uz viņu dziļu iespaidu, varbūt tāpēc, ka paša tēva nāve bija tik svaigā atmiņā. Viņa tēvs, varenais un briesmīgais Maksvels Brodbents, arī bija dažādu mantu meklētājs kapu sirotājs, kolekcionārs un mākslas piederumu uzpircējs. Lai gan viņš bija tāds tēvs, ar kuru grūti sadzīvot, viņa nāve bija atstājusi Toma psihē milzīgu tukšumu. Mirstošais bārdainais vīrietis ar savām caururbjošajām zilajām acīm Tomam bija atgādinājis paša tēvu. Bija neprāts pat izdarīt šādu salīdzinājumu, bet kaut kāda iemesla dēļ Toms juta, ka nepazīstamajam vīram dotais solījums ir svēts.
Tom?
Toms samirkšķināja acis.
Tev acīs atkal ir tas noklīdušais skatiens.
Piedod!
Sallija izdzēra kafiju, piecēlās un izmazgāja izlietnē tasīti.
Vai atceries, ka tieši pirms gada mēs atradām šo vietu?
Biju aizmirsis.
Vai tev šeit joprojām patīk?
Te ir viss, ko es jebkad esmu gribējis.
Mežonīgajā Abikijas zemē Krama smailes pakājē viņi kopā bija atraduši dzīvi, par kādu bija sapņojuši mazu rančo ar zirgiem, dārzu, jāšanas laukumu bērniem un Toma veterināra praksi, lauku dzīvi bez pilsētas grūtībām, gaisa piesārņojuma un ilgajiem satiksmes sastrēgumiem. Veterinārārsta darbā viņam veicās labi. Pat vecie, īgnie rančo īpašnieki bija sākuši viņam zvanīt. Darbs pārsvarā noritēja ārā, cilvēki bija lieliski, un Toms mīlēja zirgus.
Viņam gan bija jāatzīst, ka te bija nedaudz klusi.
Toma domas atkal pievērsās dārgumu meklētājam. Viņš ar savu piezīmju grāmatiņu bija daudz interesantāks par galona minerāleļļas grūšanu kaklā nepakļāvīgam dzīvniekam, kura īpašnieks Gilderhuss Espanjolā bija visiem zināms ar savu zirgu niķīgumu un viņa paša untumaino temperamentu. Viens no labumiem, kas radās kā priekšniekam, bija tas, ka varēja likt nepatīkamākos darbus veikt saviem padotajiem. Toms to neizmantoja bieži, tāpēc nejutās itin nemaz vainīgs. Nu, iespējams, tikai nedaudz…
Viņš atkal nopētīja piezīmju grāmatiņu. Tur noteikti bija kāds šifrs, kas uz katras lapas bija uzrakstīts rindiņās un rindkopās ar fanātiski rūpīgu roku. Nebija neviena dzēsuma, nevienas pārrakstīšanās kļūdas, nekādu kricelējumu it kā viss būtu nokopēts no kaut kurienes, cipars pēc cipara.
Sallija piecēlās un aplika Tomam apkārt roku. Viņas mati noslīga pār Toma seju, un viņš ieelpoja to smaržu, atsvaidzinošu šampūna un viņas cepto silto biskvītu smaržu.
Apsoli man tikai vienu, viņa sacīja.
Ko tad?
Esi uzmanīgs. Lai kādus dārgumus ari tas virs būtu atradis, par tiem bijis vērts viņu nogalināt.
Septītā nodaļa
Melodija Krukšanka, lieliska savas profesijas speciāliste, nopūtās un atvēra kolas kārbu. Viņa to iemalkoja, domīgi pavērdamās uz savu pagrabstāva laboratoriju. Mācīdamās Kolumbijas universitātē ģeofiziku un ģeoķīmiju, viņa bija sev iedomājusies pavisam citu karjeras ceļu kllšanu pa Kintanaroo lietus mežiem, meklējot Čiksuluba krāteri; vai apmešanos teltī pie Karstās Klints Gobi tuksnesī, kur izraktu dinozauru olas; vai arī referāta lasīšanu ideālā franču valodā uzmanīgiem klausītājiem Dabas vēstures muzejā Parīzē. Taču viņa atradās šajā pagrabstāva laboratorijā bez logiem, veicot trulus laboratorijas pētījumus neieinteresētiem zinātniekiem, kuri pat nepūlējās atcerēties viņas vārdu un kuriem vismaz daudziem intelektuālās attīstības koeficients bija uz pusi mazāks nekā viņai. Viņa bija pieņēmusi šo darbu, kamēr joprojām mācījās maģistrantūrā, iestāstot sev, ka tā ir tikai pagaidu pietura, līdz viņa pabeigs savu disertāciju un iegūs štata vietas amatu. Taču viņa bija pabeigusi mācības pirms pieciem gadiem un kopš tā laika bija izsūtījusi savu pieteikuma vēstuli uz simtiem tūkstošiem vietu, taču nebija saņēmusi nevienu piedāvājumu. Tas bija nežēlīgs tirgus, kurā katru gadu sešdesmit tikko mācības beiguši maģistranti dzinās pakaļ pusducim vakanču, tas atgādināja muzikālo krēslu spēli, kurā, kad mūzika pieklusa, vairums palika stāvam kājās. Bija kļuvis pavisam bēdīgi, kad viņa pievērsās
Mineralogy Quarterly minēto mirušo sarakstam, taču viņa izjuta cerības uzplaiksnījumu, izlasījusi, kā studentu iemīļots profesors, balvu un pagodinājumu ieguvējs, patiess savas jomas pionieris, bija priekšlaicīgi traģiski gājis bojā. Super!
Tomēr Melodija bija ari nelabojama optimiste un dziļi savā būtībā juta, ka ir radīta kam dižākam, tā nu viņa turpināja izsūtīt simtiem vēstuļu un turpināja pieteikties jebkurām un visām vakancēm, kas atbrīvojās. Tikmēr tagadne bija ciešama: laboratorijā valdīja klusums, viņa šeit bija galvenā, un vienīgais, ko viņai vajadzēja darīt, lai aizbēgtu no īstenības, bija aizvērt acis un spert soli nākotnē, tajā plašajā un brīnišķīgajā zemē, kur viņa varēs izbaudīt piedzīvojumus, veikt brīnumainus atklājumus, pieņemt slavinājumus un iegūt štata vietu.
Melodija atkal atvēra acis un pavērās uz garlaicīgo pelnu krāsas laboratoriju ar tās neskaidro fluorescējošā apgaismojuma dūkoņu un vienmērīgo saspiestā gaisa sistēmas šņākšanu, plauktiem, kas bija pilni ar uzziņu literatūru, un skapjiem ar minerālu paraugiem. Pat miljons dolāru vērtais aprīkojums, kas reiz bija Melodiju sajūsminājis, jau sen viņai šķita vienaldzīgs. Viņa nemierīgi pārlaida skatienu pār komplicētajām, sarežģītajām aparatūrām visdažādāko pētījumu veikšanai un nodomāja: kāda no tā visa ir jēga, ja tev dod analizēt tikai garlaicīgas lietas?