Es nekad agrāk neesmu bijis tik dziļi iekšā plakankalnēs.
Toms paskatījās uz savām četri simti dolāru vērtajām itāliešu kurpēm, kas bija noplēstas līdz nepazīšanai, bet joprojām turējās kopā. Viņš vismaz bija pasūtījis gumijas zoles. Paskatījies atpakaļ, viņš redzēja, ka putekļi pēc sprādziena sāk lēnām nolaisties pār viņiem.
Ejam!
Toms pieķērās pie pirmā atbalsta un uzstūmās augšup.
Skatieties, kur es lieku kājas un rokas, un izmantojiet tos pašus atbalstus. Saglabājiet desmit pēdu distanci. Sallija, tu nāc aiz manis.
Toms atspieda celi pret akmeni un sāka rāpties augšā. Viņš centās neievērot to, ka mute šķita piepildīta ar smiltīm. Slāpes nu jau bija kas vairāk par agoniju; tās bija fiziskas sāpes.
Kāpt bija grūti, taču atbalstu pietika. Toms kāpa metodiski, ik pa laiciņam pārbaudīdams, kā klājas Sallijai. Viņa bija sportiska un ātri vien iemanījās. Fords rāpās veikli kā pērtiķis viņš bija tam kā radīts. Nokļūstot augstāk, skatienam pavērās milzīgi un bezgalīgi plašumi. Viņi kāpa bez virvēm, bez āķiem pilnīgi bez jebkādiem drošības elementiem. Kāpēji to sauca par "nekrišanas stilu" ja nokriti, tu biji pagalam.
Toms koncentrēja uzmanību uz akmeņiem viņa acu priekšā. Tas, ko viņš juta, vairs pat nebija nogurums, bet gan kaut kas neizprotams. Viņi nonāca pie nelielas klintsradzes, uzvilkās pa to augšā un apsēdās atpūsties. Fords izvilka savu blašķi.
Ak mans Dievs, vai tas ir ūdens? iesaucās Sallija.
Tā ir ļoti maz. Iedzer divus malkus.
Sallija sagrāba blašķi un, rokām drebot, iedzēra ūdeni. Viņa to pasniedza tālāk Tomam, kurš ari iedzēra pāris malku. Ūdens bija silts un garšoja pēc plastmasas, taču tas tik un tā šķita pats brīnišķīgākais šķidrums, ko Toms jebkad dzīvē garšojis, un, lai pārtrauktu dzert, viņam bija jāpieliek vislielākās pūles. Viņš pasniedza blašķi Fordam, kurš ielika to atpakaļ mugursomā, neiedzerdams ne malka.
Tu nedzersi?
Man nevajag, viņš īsi atteica.
Toms pavērās augšup. Viņš joprojām varēja sadzirdēt neskaidro, odam līdzīgo sīkšanu, taču pašu lidaparātu nemanīja. Atslīdzis pret akmeni, viņš mēģināja izprast uzbrukumu.
Kas šeit, sasodīts, nodek?
Tas, kas mūs vajā, ir četrdesmit miljonu vērtais Predator, lidaparāts bez apkalpes, stingri slepens no astes līdz spārna galam.
Kāpēc tas mūs vajā?
Fords nogrozīja galvu.
Neesmu pārliecināts.
No kanjona nogāzes izstaroja svelme. Toms nopētīja klinti virs viņiem, izvēlējās maršrutu un sāka atkal kāpt. Pārējie klusēdami viņam sekoja. Tagad viņi atradās divi simti pēdu augstumā, bet kāpt kļuva vieglāk. Vēl pēc piecām minūtēm viņi jau bija pieveikuši stāvāko klints daļu. Nu jau vajadzēja nogurdinoši rāpties pa mazām, stāvām slīpnēm. Tikusi augšā, Sallija noslīga uz līdzena akmens un ievaidējās, un Toms nogūlās viņai līdzās. Viņš paskatījās augšup tukšajās debesīs, kas bija klusas, jo lidaparāts laikam bija nozudis.
Fords izņēma no kabatas nodilušu karti un atlocīja to.
Kur mēs esam? Toms jautāja.
Nav saprotams. Fords atkal salocīja karti.
Toms pacēla galvu, nopētīdams apkārtni. Smilšakmens plakankalne bija ūdens izskalota un vēja izgrebta. Dažas zemākās vietas bija pilnas ar sapūstām smiltīm, kuras regulāri saviļņoja vējš. Šur un tur cieši plaisā turējās kāds vēja appūsts kadiķis. Plakankalne beidzās apmēram ceturtdaļjūdzi tālāk pie zilās debess malas. Toms samiedza acis, skatīdamies tālumā.
Es gribētu redzēt, kas ir aiz tās malas. Te mēs esam kā sēdošas pīles.
Mēs visur esam sēdošas pīles, kamēr tas verķis vēl lidinās apkārt.
Viņi mūs turpina vērot? jautāja Sallija.
Ne mazāko šaubu. Un esmu pārliecināts, ka viņi ir izsūtījuši helikopteru. Es teiktu, ka mums vēl ir desmit vai divdesmit minūtes laika.
Tas ir tiešām neprāts. Tev patiešām nav nojausmas, kas šeit notiek?
Fords papurināja galvu.
Vienīgais, par ko varu iedomāties, ir tas dinozaurs.
Kāda gan viņiem varētu būt interese par dinozauru? Man šķiet vairāk ticami tas, ka bumbvedējs nejauši pazaudējis H bumbu, vai ari salūzis slepens satelīts kaut kas tamlīdzīgs.
Fords papurināja galvu.
Man gan tā neliekas.
Bet, ja arī tas saistīts ar dinozauru, kāpēc viņi dzenas pakaļ mums? Toms jautāja.
Lai dabūtu informāciju.
Kādu informāciju? Mums nav ne jausmas, kur tas atrodas.
Nav jau teikts, ka viņi to zina. Pie tevis ir piezīmju grāmatiņa, un man ir GPR attēls. Izmantojot gan vienu, gan otru, viņi to varētu atrast pāris dienu laikā.
Un kas notiks, kad viņi dabūs no mums to, ko grib?
Viņi mūs nogalinās.
Tu taču tam netici.
Es tam neticu, Tom. Es to zinu. Viņi jau mēģināja mani nogalināt.
Fords piecēlās kājās. Toms ar sāpēm darīja to pašu, palīdzēdams piecelties arī Sallijai. Mūks sāka soļot pa akmeņaino plakankalni savā ierastajā gaitā, brūnajam talāram ar katru soli noslaukot zemi.
8.nodaļa
Helikoptera rotori jau griezās, kad Masago tajā iekāpa, aizsedzot seju no smiltim un grants. Viņš pagāja garām pārējiem septiņiem operācijas dalībniekiem un apsēdās priekšā, ar skatu uz aizmuguri. Apkalpes komandieris pasniedza viņam austiņas un mikrofonu, kas bija ar melnu vadu iesprausti griestos. Masago uzlika austiņas un noregulēja mikrofonu, un putns pacēlās un uzšāvās debesīs, durvīm vēl paliekot vaļā. Tas lidoja pār augšējo kanjonu nogāzēm, brīžiem šķērsojot kanjonā atvērtu plaisu, kas ienira zemes dzīlēs. Saule bija gandrīz tieši virs viņiem, un ainava lejā izskatījās sarkani karsta.
Uz helikoptera blāvās grīdas Masago atritināja 1:24 000 mēroga topogrāfisko karti ar mērķa rajonu. Viņš joprojām deva priekšroku papīra kartēm, nevis GPS elektroniskajām; kaut kādā ziņā papīrs viņam radīja labāku priekšstatu par apvidu nekā elektroniskā versija. Attēli no Predator, kas neredzams riņķoja divdesmit piecu tūkstošu pēdu augstumā, rādīja, ka uzbrukuma objektiem izdevies tomēr izrāpties no kanjona un viņi dodas uz dziļas, komplicētas ielejas pusi. Tas bija ellīgs rajons, kur kādu meklēt, bet, no otras puses, labums tāds, ka tā bija noteikta vieta, no kuras nevarēja izbēgt.
Kad Masago bija beidzis ar sarkanu zīmuli izdarīt kartē atzīmes, viņš to pasniedza komandierim, seržantam Entonam Hitam. Hits klusēdams izpētīja karti, ievadot uz kartes atzīmētos punktus savā GPS aparātā. Vīri bija saņēmuši pēdējo pavēli tieši pirms pacelšanās bez komentāriem vai domstarpībām, it īpaši, kad Masago bija īsi pavēstījis par iespējamo vajadzību nogalināt Amerikas civiliedzīvotājus. Protams, Masago bija pasniedzis to tā, ka viņi ir bioteroristi, kuru rīcībā ir mikrobs, kas novedīs pie pastardienas. Vairums cilvēku nespēja uztvert sarežģītas patiesības, tāpēc labāk bija visu vienkāršot.
Masago vēroja, kā Hits darbojas. Viņš bija nēģeris, maz runāja, bija lieliskā fiziskajā formā, ar košām, sarkanbrūnām uzacīm, skaidrām, gaiši brūnām acīm un ļoti mierīgu izturēšanos. Viņš bija tērpies karavīra tuksneša drēbēs, kājās karavīra zābaki, bruņojies ar M4, kas aprīkots ar Aimpoint elektronisko tēmēkli. Kā papildu ierocis viņam bija līdzi divdesmit otrā kalibra Ruger Magnum revolveris, ekscentriska izvēle īpašo operāciju karavīram, taču Masago to novērtēja atzinīgi. Viņš bija paņēmis ari Trace Rinaldi vēl viena izvēle, kas viņam runāja par labu. Masago bija ļāvis Hitam pieņemt lēmumus par aprīkojumu, un seržants bija nolēmis, ka vīriem jādodas ceļā viegli un ātri, bez papildu munīcijas, tikai ar viena litra ūdens rezervi, bez granātām vai papildu magazīnas kārbām un bez ierastām Kevlar bruņuvestēm. Nebija arī nekādu automātisko ieroču. Galu galā tā nebija operācija Mogadīšo pilsētas centrā, kur pa katrām durvīm līda ārā kārtīgi apbruņojušies sliktie puiši.