Kad Hits bija beidzis, viņš pasniedza karti atpakaļ Masago.
Četri vīri, kuri nolaidīsies, varēs lietot radio. Mēs izveidosim ap mūsu objektiem perimetru un cieši to savilksim. Tas ir ļoti vienkāršs plāns. Man tādi patīk.
Masago pamāja ar galvu.
Vai ir vēl kādi jautājumi? viņš pavaicāja.
Hits papurināja galvu.
Seržant Hit, Masago lēnām teica, tuvojas bridis, kad es jums lūgšu nogalināt vairākus neapbruņotus Amerikas civiliedzīvotājus. Šie indivīdi ir pārāk bīstami, lai viņus uzticētu tiesām. Vai jums pret to ir kādi iebildumi?
Hits lēnām pievērsa skaidro skatienu Masago.
Ser, es esmu karavīrs. Es izpildu pavēles.
Jā, ser.
Masago, sakrustojis rokas, iekārtojās atpakaļ sēdeklī. Ģenerālim Milleram tomēr bijusi taisnība Hits bija labs.
Helikopters turpināja dunēt, un tad Hits, skatoties savā GPS, norādīja uz vienu no vīriem.
Halber, desmit minūtes, un mēs nolaidīsimies punktā Tango.
Divdesmit gadus vecs vīrietis pamāja ar skūto galvu un uzsāka sava ieroča pēdējo pārbaudi. Viņi turpināja lidot, sekojot garam, dziļam kanjonam, kas devās uz ieleju, kuras virzienā bija devušies ari viņu uzbrukuma objekti, helikoptera ēnai noviļņojot tieši viņiem virs galvas. Tas bija velnišķīgs, erozijas saēsts apvidus, atvērta brūce zemē, un Masago nevarēja vien sagaidīt, kad tiks atpakaļ Mērilendas zaļumos.
Piecas minūtes, sacīja Hits.
Helikopters sāka piezemēties, pagriežoties aiz klints stūra, un palidoja zem stāvas nogāzes, kur no sāniem kanjoni izgāja neauglīgas augsnes klajumos. Halbers piecēlās, turēdamies pie tīkla. Virve, kas bija rūpīgi saritināta pie atvērtajām durvīm, tika izgrūsta ārā. Halbers to satvēra un sāka rāpties lejā, pazūdot skatienam.
Pēc brīža virve tika pavilkta atpakaļ, un helikopters pacēlās augstāk.
Salivan, Hits norādīja vēl uz vienu vīru, nolaišanās punkts Fokstrots, astoņas minūtes.
Helikopters atkal uzņēma ātrumu pāri sarkanajam tuksnesim. Ziemeļos Masago redzēja senas melnas lavas plūsmas aprises; tālu labajā pusē daži ar mežu apauguši kalni pacēlās līdz sniega klātām virsotnēm. Masago tagad jau diezgan labi pazina šo apvidu.
Salivan, viena minūte.
Salivans beidza ieroča pārbaudi, piecēlās, sagrāba tīklu, kamēr helikopters sasvērās, atkal tika izmesta virve, un vīrietis bija nozudis.
Pēc divpadsmit minūtēm viņi bija veikuši ceturto un pēdējo piezemēšanos un tad helikopters uzņēma kursu pretim nolaišanās zonai ielejā pie milzīgas plaisas, kas Masago kartē bija atzīmēta par "Tiranozauru kanjonu".
9.nodaļa
Fords pirmais sasniedza kanjona malu un paskatījās lejup. Satrūcies viņš ieraudzīja, ka viņi ir apmetuši riņķi un nonākuši Velna kapsētas attālajā galā. Viņš bija pārsteigts, ka pat ar savu pieredzi mežonīga apgabala un tuksneša pārzināšanā, šī apkārtne bija tik komplicēta, ka bija viņu apmānījusi. Fords izņēma savu karti, pārbaudīja to un ieraudzīja, ka viņi tikko ieradušies no ziemeļrietumiem.
Viņš pavērās apkārt, gaidīdams, ka ikkuru brīdi pie horizonta parādīsies melns punkts un viņš izdzirdēs pazīstamo lidaparāta tuvošanos.
Savā mūžā Fords bija piedzīvojis pietiekami daudz grūtu situāciju, bet neko tādu, kas līdzinātos šai. Pirms tam viņa rīcībā bija informācija; tagad viņš rīkojās gluži kā akls. Viņš zināja tikai to, ka paša valdība bija mēģinājusi viņu nogalināt.
Fords nogaidīja, līdz Toms un Sallija viņu panāk. Viņi bija apbrīnojami izturīgi, ņemot vērā to, ka abi ievainoti, pārguruši un līdz pēdējam izslāpuši. Kad viņi sasniegs galējo robežu, ar viņiem būs cauri. Tas pat varēja notikt no pārkāršanas, no hipertermijas, kad ķermenis zaudēja savu spēju saglabāt dabisko temperatūru. Fords to bija redzējis Kambodžas džungļos; kāds no viņa vīriem pēkšņi vairs nesvīda, viņam sākās tik spēcīgas konvulsijas, ka nolūza zobi un pēc piecām minūtēm viņš jau bija miris.
Fords samiedza acis, skatoties spilgtajā gaismā. Kalni bija piecpadsmit jūdžu attālumā vienā pusē, upe divdesmit jūdzes otrā pusē. Viņiem bija atlikusi mazāk nekā pinte ūdens, un karstums bija neciešams. Pat ja viņiem nedzītos pakaļ, viņi būtu pamatīgā ķezā.
Fords paskatījās uz klinti ar pieaugošu baiļu sajūtu.
Te ir ceļš, pa kuru mēs varētu tikt lejā, sacīja Toms, stāvot pie tā malas.
Fords piegāja pie biedējoši vertikālās plaisas. Neskaidra skaņa ieurbās ausīs. Viņš apstājās, paskatījās apkārt un ieraudzīja punktu divu, varbūt trīs jūdžu attālumā. Viņam pat nevajadzēja izmantot binokli viņš zināja, kas tas ir.
Iesim!
Desmita nodaļa
Melodija Krukšanka ar pieaugošu apbrīnu lūkojās uz Veneras elementārdaļiņas trīs dimensiju SEM attēlu video ekrānā. Tā bija sešdesmit piecus miljonus gadu veca un tomēr izskatījās tik ideāla, it kā būtu radīta tikai vakar. SEM attēls bija daudz skaidrāks nekā jebkurš cits, ko varētu iegūt ar nelielu mikroskopu, un tas parādīja elementārdaļiņu visās detaļās ideāla lode, no kuras stiepās nūjiņa ar šķērskoku galā kā kuģa takelāžas apaļkoks. Šķērskokam abos galos bija sarežģīti veidojumi, tādas kā bārkstis, kaut kas līdzīgs pienenes pūkām.
Rentgenstaru difrakcijas analīze apstiprināja viņas aizdomas, ka oglekļa lode ir tas, ko dēvēja par "Baka bumbu" dobs oglekļa atomu apvalks, kas sakārtots kā Bakminstera Fulera ģeodēziskais kupols. "Baka bumbas" bija atklātas tikai nesen, un dabā tās reti bija atrodamas. Parasti tās bija ļoti mazas, bet šī bija gigantiska. Galvenā tās īpašība bija tā, ka tā bija gandrīz vai neiznīcināma jebkas, kas atradās bumbas iekšpusē, bija pilnībā noslēgts. Tikai paši spēcīgākie enzīmi, kas uzmanīgi sagatavoti laboratorijas apstākļos, varēja atvērt "Baka bumbu".
Tieši to Melodija nupat bija izdarījusi.
Lodes iekšpusē viņa atrada pārsteidzošu minerālu maisījumu, ieskaitot neparastas formas plagioklaza laukšpatu, Na05 Ca05 Si3 AlO8 , pārpilnu ar titānu, varu, sudrabu un sārma metālu joniem būtībā tas bija keramikas, metālisko oksīdu un silikātu maisījums. Caurule, kas ortogonāli stiepās no lodes, izskatījās pēc milzīgas oglekļa nanocaurules ar šķērskoku, kurā piestiprinātas papildu grupas, kas ari sastāv no keramikas savienojumiem un metāliskiem oksīdiem.
Ļoti dīvaini.
Melodija attaisīja siltu Dr Pepper un, atslīgusi krēslā, meditēdama to malkoja. Pēc Korvusa līķa aizvešanas visapkārt bija valdījis kapa klusums, tas bija dīvaini pat svētdienai. Cilvēki turējās tālāk no laboratorijas. Tas Melodijai atkal atgādināja, cik gan maz draugu viņai bija muzejā. Neviens nebija atnācis, lai paraudzītos, kā viņai klājas, neviens nebija uzaicinājis uz pusdienām vai iedzert, lai uzmundrinātu viņu. Daļēji tā bija pašas Melodijas vaina, jo viņa bija izolējusi sevi pagraba laboratorijā kā tāda mūķene. Taču daudz no tā bija ari saistīts ar viņas zemo statusu un neveiksmes auru, kas bija viņai pielipusi, viņa bija nožēlojamā aspirante, kas piecus gadus sūtīja visiem darba pieteikumus.
Tas viss drīz mainīsies.
Viņa paskatījās uz dažiem agrākajiem elementārdaļiņas attēliem, kurus bija saglabājusi CD-ROM, meklējot vairāk pierādījumu teorijai, kas viņai bija sākusi izveidoties. Viņa bija ievērojusi, ka Veneras elementārdaļiņas šķiet visvairāk koncentrējušās šūnas kodolā. Izpētot dažus attēlus, kurus viņa agrāk bija sagatavojusi Korvusam, Melodija ievēroja kaut ko ļoti nozīmīgu: daudzas šūnas, kurās parādījās elementārdaļiņas, bija pagarinātas. Ne tikai tas, bet daudzas šķita saturam šūnu pārus, kas atradās blakus viens otram. Šie divi novērojumi bija tieši saistīti, un Melodija ātri vien saprata šo saistību. Viņai pārskrēja tirpas. Apbrīnojami, ka viņa to nebija ieraudzījusi jau agrāk. Elementārdaļiņas galvenokārt atradās to šūnu iekšpusē, kurās risinājās mitoze. Vārdu sakot, Veneras elementārdaļiņas bija inficējušas dinozaura šūnas un patiesībā veicināja šūnu dalīšanos. Daudzi modernie vīrusi darīja to pašu; tā viņi arī galu galā nogalināja savu saimnieku ar vīrusa radītu vēzi.