Viņa pamāja ar galvu, joprojām to turot aizgrieztu.
Korvusa rokas atkal paspieda, pamasēja un samīļoja viņas plecus.
Paldies, Melodija!
Jā, viņa nočukstēja.
Astotā nodaļa
Kad nomira Toma tēvs un viņš mantoja veselu jūru naudas, vienīgais, ar ko viņš sevi palutināja, bija šī automašīna. Tas bija 1957. gada izlaiduma Chevy 3100 pikaps tirkīza krāsā ar hroma diskiem, trīs ātrumiem. Reiz tas bija piederējis klasisko mašīnu kolekcionāram Albukerkē, kādam patiesam fanātiķim, kas ar mīlestību bija sarūpējis pilnīgi jaunu dzinēju un zobpārvadus, mehāniski apstrādājis detaļas, kuras nebija varējis atrast, un ar hromu sakausējis visu līdz pat rokturiem un radioiekārtai. Un pašās beigās par apdares materiālu viņš bija izvēlējies iekšpusei smalku, baltu ādu krēmkrāsas tonī. Nabaga vīrs bija miris no sirdstriekas, pirms viņam izdevās nobaudīt sava darba augļus, un Toms bija atradis mašīnu, izlasīdams sludinājumu avīzē Thrifty Nickel. Viņš bija samaksājis atraitnei katru peniju, ko mašīna bija vērta, piecdesmit piecus tūkstošus, un viņam tik un tā šķita, ka tas bijis labs darījums. Mašīna bija braucoša skulptūra.
Bija klāt jau pusdienlaiks. Toms bija visur izbraukājies, apjautājies Sansetā un izstaigājis visus meža ceļus, kurus vien augstajos pakalnos pārzināja, taču bez rezultātiem. Vienīgais, ko viņš uzzināja, bija tas, ka viņš tikai seko pa Santafē policijas pēdām, jo arī tā mēģināja uzzināt, vai kāds ir ticies ar noslepkavoto vīrieti pirms viņa nāves.
Šķita, ka šis cilvēks ir bijis ļoti noslēpumains.
Toms nolēma apciemot Benu Pīku, kurš dzīvoja unikālā Serriljosas ciematiņā Ņūmeksikā. Vecās ķieģeļu un koka mājas, agrākais zeltraču ciems, kas reiz bija pieredzējis labākas dienas, atradās klajumā pie galvenā ceļa, netālu no izžuvušā Galistejas līča. Raktuves vairs netika lietotas nu jau vairākus gadu desmitus, bet Serriljosa bija izvairījusies no pamestas vietas statusa, jo to atdzīvināja sešdesmito gadu hipiji, kuri sapirka atstātās kalnraču būdiņas un ierīkoja tajās podnieku un mezglošanas darbnīcas un ādas izstrādājumu veikalus. Tagad ciemu apdzīvoja interesants sajaukums senas spāņu ģimenes, kuras reiz bija strādājušas raktuvēs, novecojuši dīvaiņi un savādi ekscentriķi.
Bens Pīks piederēja pie pēdējā tipa, un viņa dzīvesvieta to labi atspoguļoja. Vecās mājas apmetums, kas bija uzklāts uz skaliņu tikla, jau ilgus gadus nebija redzējis krāsu. Dubļainais pagalms, ko ieskāva liku mietu žogs, bija piekrauts ar sarūsējušām raktuves iekārtām. Vienā stūrī bija kaudze ar violetiem un zaļiem telefona stabu stikla izolatoriem. Pie mājas bija pienaglota zīme, uz kuras bija rakstīts:
ATRADUMU VEIKALS VISS PĀRDOŠANĀ
Arī pats atradējs Nevienam prātīgam piedāvājumam netiks atteikts
Toms izkāpa no mašīnas. Bens Pīks četrdesmit gadus bija strādājis par profesionālu apslēptu mantu meklētāju, līdz domkrats salauza viņa gurnu. Viņš bija negribīgi iekārtojies uz dzīvi Serriljosa ar savu krāmu kolekciju un apšaubāmu stāstu krājumu. Par spīti dīvainajam izskatam, viņam bija zinātņu maģistra grāds ģeoloģijā. Viņš labi pārzināja to, par ko runāja.
Toms iegāja pa greizajiem vārtiem un pieklauvēja pie durvīm. Pēc brīža ēkas pustumsā iedegās gaisma, pie durvīm parādījās seja, kuru izkropļoja vecais, viļņainais stikls, un tad tās zvana šķindoņas pavadībā atvērās.
Toms Brodbents! Pīka raupjā plauksta sakampa Toma roku un tās kaulus spēcīgi paspieda. Pīks nebija garāks par piecām pēdām un piecām collām, bet viņš to atsvēra ar savu enerģiju un dunošo balsi. Viņam bija piecas dienas nedzīta bārda un možas, melnas acis, un viņš tik ļoti mēdza saraukt uzacis, ka mūžīgi izskatījās pārsteigts.
Kā tev klājas, Ben?
Drausmīgi, vienkārši drausmīgi. Nāc iekšā!
Viņš izveda Tomu cauri savam veikalam, kura sienas bija noklātas ar plauktiem, kas vaidēja no vecu akmeņu, dzelzs piederumu un stikla pudeļu kaudzēm. Viss bija domāts pārdošanai, bet nekas, kā šķita, nekad netika pārdots. Cenu zīmes pašas šķita dzeltējoši antīkie piederumi. Viņi nonāca dibenistabā, kas izpildīja gan virtuves, gan ēdamistabas funkciju. Pīka suņi gulēja uz grīdas, sapnī skaļi šņākājot. Vecais virs pakampa no plīts nobružātu kafijas kannu, ielēja šķidrumu divās krūzēs un aizkliboja līdz koka galdam, apsēžoties vienā pusē un aicinot Tomu apsēsties pretī.
Cukuru? Pienu?
Melnu.
Toms vēroja, kā Pīks savā krūzītē iemet trīs pilnas karotes cukura, vēl trīs karotes ar kafijas krējumu un sajauc to visu, veidojot tādas kā dūņas. Toms piesardzīgi iemalkoja savu kafiju. Tā bija pārsteidzoši laba karsta, stipra, gatavota kovboju stilā, tieši tā, kā viņam patika.
Kā klājas Sallijai?
Fantastiski, kā vienmēr.
Pīks pamāja ar galvu.
Tev ir brīnišķīga sieviete, Tom.
Zinu jau, zinu.
Pīks uzsita pīpi pa kamīna dzegu un sāka to piepildīt ar Borkum Riff.
Vakar no rīta es lasīju New Mexican, ka tu augstajos pakalnos esot atradis noslepkavotu vīru. •
Notika vēl kas vairāk, nekā tikai tas, par ko rakstīts avīzē. Vai varu rēķināties, ka tu to paturēsi tikai pie sevis?
Protams.
Toms izstāstīja Pīkām, ko pieredzējis, taču nepieminēja piezīmju grāmatiņu.
Vai tev ir kāda nojausma, ko tas cilvēks atradis un kas viņš tāds ir? beidzis stāstu, viņš pajautāja Pīkām.
Pīks nošnācās.
Dārgumu meklētāji ir grupa lētticīgu muļķu. Visā Rietumu vēsturē neviens nav atradis patiesu, īstu apslēpto mantu.
Šis vīrs to atradis.
Es tam ticēšu, kad to ieraudzīšu. Taču es neesmu dzirdējis neko par jebkādu dārgumu meklētāju šajā apkaimē, tomēr tas neko nenozīmē viņi ir noslēpumaini radījumi.
Vai tev ir kādas idejas par to, kas varētu būt šie dārgumi? Pieņemot, ka tādi vispār eksistē.
Pīks novaidējās.
Es biju meklētājs, nevis džinos pēc apslēptās mantas. Ir liela starpība.
Taču tu to ilgi darīji.
Divdesmit piecus gadus.
Tu esi dzirdējis visādus stāstus.
Pīks aizdedzināja sērkociņu un pielika pie pīpes.
Protams.
Iepriecini mani ar kādu.
Kad šī vēl bija spāņu teritorija, stāsta, ka ziemeļos no Abikijas bijušas zelta raktuves, to vietu saukuši par Elkapitanu. Vai esi dzirdējis par šo gadījumu?
Nē, nekad.
Stāsta, ka viņi ieguvuši gandrīz vai desmit tūkstošus unču, sakausējuši to stieņos un uzspieduši zīmogu Lion and
Castle. Apkārt plosījās apaču cilts indiāņi, tāpēc viņi zeltu nevis izmantoja, bet gan paslēpa alā, gaidot, līdz viss norims. Tā nu gadījās, ka vienu dienu apači iebruka raktuvēs. Viņi nogalināja visus, un palika dzīvs tikai kāds puisis, vārdā Huans Kabriljo, kurš bija devies uz Abikiju pēc pārtikas krājumiem. Kabriljo atgriezās un atrada visus savus biedrus mirušus. Viņš devās uz Santafē un atgriezās ar bruņotu grupu, lai savāktu zeltu. Bet bija pagājušas vairākas nedēļas, kuru laikā stipri lija un radās milzīgi plūdi. Ainava bija mainījusies. Viņi atrada raktuves, nometni un noslepkavoto draugu skeletus. Bet viņi tā arī nevarēja atrast to alu. Huans pavadīja garus gadus, to meklējot, līdz nozuda tajos pakalnos, un neviens viņu vairs ne reizi neredzēja. Tā vismaz stāsta.
Interesanti.
Ir vēl kāds stāsts. Trīsdesmitajos gados kādam vīram, vārdā Ērnijs Kilpatriks, pazudis vērsis vienā no tiem kanjoniem. Viņš bija apmeties netālu no Angļu akmeņiem, tieši dienvidos no Atbalšu kores. Viņš apgalvojis, ka tieši tad, kad rietējusi saule, viņš redzējis, kā svaigs nogruvums netālu no Tiranozauru kanjona atklājis kaut ko līdzīgu alai. Viņš tur uzrāpies un iekāpis tajā iekšā. Tas bijis īss, šaurs tunelis ar cirtienu pēdām sienās. Viņš turpinājis ceļu, līdz tunelis izgājis uz kambari. Viņu gandrīz vai ķērusi sirdstrieka, kad svece apgaismojusi veselu sienu, kas bijusi aizkrauta ar neapstrādātiem zelta stieņiem ar zīmogu Lion and Castle. Viņš ielicis vienu kabatā un devies atpakaļ uz Abikiju. Tajā naktī viņš bārā piedzēries un kā nejēga sācis visiem rādīt zelta stieni. Kāds viņam sekojis ārā, nošāvis un aplaupījis viņu. Protams, noslēpums miris kopā ar viņu, un zelta stieni neviens vairs nekad neredzēja.