— Hallo!
Izķēmodama skaņas, dobja atbalss atkartoja saucienu. Vecais steidzās pa eju, nepaguvis aizbīdīt aiz sevis aizvaru. Varbūt vēl nebija par vēlu …
— Hallo! … Tas esmu es, Zaigas tēvs!…
Cepurītis sasniedza paslēptuvi. Iedobums bija tukšs.
Tukša bija arī māla krūka, kuru viņš pirms piecām dienām bija atstājis bēglim. Spējš tukšums galvā neļāva apsvērt, ka uz kuģa cilvēks nevar pazust bez vēsts.
Viņš jau atradās aiz stūra, kad atskanēja pirmais šāviens. Viņš tūdaļ pazina sauso, sprakstošo skaņu — Valtera sistēmas pistole. Pašam divus gadus bijis tāds ierocis, kā jau vairākumam izlūkošanas virsnieku.
Mirklis bēgšanai bija rūpīgi apdomāts. Tūlīt kinoteātros beigsies seanss. Iela pārplūdīs gājējiem. Cilvēku paisums iedzīs ķīli starp viņu un vajātājiem. Skrienot viņš paskatījās pulkstenī virs juveliera veikala. Ja stun- denis atpaliek kaut vienu minūti, tad viss pagalam.
Aiz muguras rībēja šāvieni. Briesmīgi gribējās atskatīties, uzzināt, cik viņi tālu. Atskatīties nedrīkstēja — zaudēt sekundi nozīmētu nāvi.
Atkal šāvieni, tuvāk un tuvāk. Tāpat kā kaujas laukā. Bet tur blakām atradās savējie, te ikviens varēja pārvērsties ienaidniekā. Pietika atskanēt saucienam: «Turiet viņu!» — un visi metīsies nopakaļ, aizsprostos ceļu. Vajātāji pagaidām nesauca, viņi paļāvās uz saviem ieročiem. Kāda lode aizsīca pavisam tuvu, ietriecās parfimērijas veikala skatlogā. Viņš pieliecās, līkumojot pārskrēja ielai. Tieši laikā, lai iesprauktos barā, kas izvēlās no «Radio-Modern» durvīm. Ļaudis sprieda par tikko redzēto filmu. Tie bija dzīvojuši līdz Harijam Pīlam, priecājušies par viņa laimīgo izbēgšanu no cietuma. Pagaidām viņiem nebija ne jausmas, ka arī tepat, uz ielas, atrodas bēglis.
Kopā ar pūli, blīvajā drūzmā iespiedies, viņš iegriezās Elizabetes ielā. Priekšā ceļš bija brīvs. Gribējās atkal mesties skriešus. Nedrīkst! Nedrīkst pievērst sev uzmanību. Viņš piespieda sevi neskriet. Tas bija bezgala grūti. Viņš atskatījās. Kaut kur aizmugurē ļaužu burzmā varēja nomanīt viļņveidīgu kustību. Tur vajātāji lauza sev ceļu.
Neviļus viņš paskrēja uz priekšu. Un tūdaļ atskanēja sauciens. Sauciens, no kura viņš tā baidījās. Viņu bija ievērojuši. Tagad jau par vēlu atkal palēnināt soli. Tikai uz priekšu, cik vien spēka! Bet spēka palicis maz. Aiz muguras dunēja daudzi steidzīgi soļi. Droši vien domā, ka jātvarsta zaglis. Nez ko viņi darītu, ja zinātu patiesību. Pazibēja plakāts «Sarkanais kaķis» — farss ar slaveno komiķu Teo Lingena un Paula Kempa piedalīšanos. Un tūdaļ vienlaicīgi atsprāga visas četras kinoteātra «Parks» durvis, izmēzdamas uz ielas apmeklētājus. Ļaudis smaidīja — viņi bija jautri pavadījuši laiku. Cilvēki aizņēma visu ielas platumu, sajaucās ar tiem, kas iznāca no kino «Astra», samudžinājās neatšķetināmā kamolā. Šoreiz viņš vairs neatkārtos kļūdu. Lai kādu piepūli tas maksātu! Viņš centās soļot ne ātrāk par citiem. Priekšā vēl bija divi kino, vēl dažu mirkļu atelpa, pirms sāksies skrējiens uz dzīvību un nāvi. «Splendid-Palace». Amerikāņu filma «Spiegs Nr. X». Galvenajā lomā — Marlēne Ditriha. Un atkal daži simti cilvēku, kas izveidos jaunu barjeru starp viņu un vajātājiem . .. Kino «Maska». Tikko ieraudzījis afišu, viņš saprata, ka izredzes uz glābšanos strauji krīt. Filmā divas sērijas. Nolādēts! Seanss turpinājās. Caur plāno sienu dzirdēja šāvienus, svilpienus, stindzinošus saucienus. Nē, saucieni skanēja tepat uz ielas.
Viņš izrāvās uz priekšu. Pie Tieslietu ministrijas stāvēja garš policists. Vēl īsti neaptvēris, kas notiek, kārtībnieks izvilka svilpi. Treļļu alarmēti, no Piena restorāna, no «Esplanādes» durvīm izbira ļaudis. Arī pats kārtībnieks jau bija uzsācis vajāšanu —• ar vienu roku pogāja revolvera maksti, ar otru vicināja gumijas nūju. Bet spēka nemaz vairs nav. Tūlīt būs beigas!
Priekšā pazibēja starmešu gaisma. Auto! Kaut tas būtu vecais «Fords» vai «Minerva» — ar kāpšļiem zem durvīm! Paldies dievam! Riskēdams nokļūt zem riteņiem, viņš aizšāvās garām, uzlēca no otrās puses. Ieraudzīja rūtīm piespiestu seju. Gaišus matus un jocīgi platu degunu. Iebāza roku kabatā, it kā tajā vēl atrastos viņa «Valters». «Pilnu gāzi, citādi šaušu!» Seja atsprāga atpakaļ. Limuzīns parāvās uz priekšu. Kā bēgums pamazām attālinājās vajātāju kliedzieni.
Pēc dažiem kvartāliem viņš pārliecinājās, ka iela tukša. Lika samazināt ātrumu, nolēca. Nopirka kioskā angļu avīzi. Atšķīra. Slēpdamies aiz «Daily Mail» vairoga, elsoja tik ilgi, kamēr elpa kļuva normāla. Izgāja cauri pustumšajiem kanāla apstādījumiem. Viņš jau bija atguvis aukstasinību, spēju ievērot katru sīkumu.
Esplanādē daži puikas vēl spēlēja tautas bumbu. Solos sēdēja večiņas, atcerējās jaunību un aprunāja publiku, kas virināja «Rokoko» durvis. Sānu alejā puķu pārdevēja piedāvāja ziedus, kurus viņas dēls naktī zaga šai pašā alejā. Iepretī strūklakai meitenes gaidīja savus puišus, pie Barklaja de Tolli pieminekļa puiši gaidīja savas meitenes. Nevienam no viņiem nebija naudas norunāt tikšanos kafejnīcā. Bet visi ticēja, ka reiz noteikti būs. Citādi taču nebūtu jēgas dzīvot.
Viņa dzīvei bija jēga. Jēga bija arī bēgšanai, kaut tā varēja beigties ar nāvi. Ne jau sevis dēļ viņš riskējis dabūt lodi pakausī. Viņš to darījis, lai glābtu citus. Jātiek uz «Maksim-Trokadero», pie Zaigas. Jābrīdina, lai neiekristu citi. Viņš šķērsoja ielu.
«Maksim-Trokadero» šveicars par apmeklētājiem sprieda pēc apaviem. Tie vispirms parādījās uz pagraba kāpnēm. Kurpēm nenoliedzami bija ārzemju fasons, rokās ārzemju laikraksts. Šveicars atrāva durvis, pat nepaskatījies apmeklētāja vienkāršajā uzvalkā, uztūkumu un zilumu izķēmotajā sejā.