— Kas es jums par ekspresi? — Zaļbiksis protestēja. — Es tagad arī esmu padomju pilsonis.
Zigis atpleta muti:
— Tiešām? Tad jau iznāk, ka arī es … Un Galenieks un Antons, un Kurts …
— Tu nemuldi! — Galenieks iešņācās. — Kur tas dzirdēts, ka vācietis pēkšņi var kļūt par padomju cilvēku?!
— Jums visiem līdz padomju cilvēkam vēl tikpat tālu, cik atpakaļ līdz pērtiķim, — teica Cepurītis.
— Ek, kaut ātrāk tiktu uz mājām! — Augusts nopūtās. — Šausmīgi gribas redzēt, kā tur izskatās. Pasaki, Cepurīt, tu taču Ļeņingradā esi bijis…
— Biju, un kas par to? Mūsu kapteinis nevienu nelaida krastā, baidījās, ka neatgriezīsimies.
— Bet krāvēji taču nāca uz klāja. Kas tie par cilvēkiem? — Zigis vaicāja.
— Cilvēki, — smīnēja bocmanis. — Palūkojies uz mani, cilvēks vienmēr paliek cilvēks, tikai tā valdīšana mainās.
— Nē, tur arī cilvēki pārmainījušies, — nopietni sacīja Cepurītis. — Viņi izmainījuši dzīvi, un dzīve pēc tam izmainījusi viņus. Atminos, es kaut kur lasīju par tādu tankkuģi «Derbent». Jauns, bet motori slikti noregulēti, velkas kā vecs dampis. Un, ko tu domā, šie paši izjauca dīzeļus, pieslīpēja vārpstu, dienu un nakti rāvās. Lūk, tādi ir padomju cilvēki!
— Dullie, ko šiem tik dikti jāsteidzas? — Augusts atmeta ar roku. — Mani pat Kviesis nepiespiestu.
— Kāpēc ne? — prātoja Antons. — Ja tā labi samaksā par virsstundām …
— Tur jau tas joks, ka neviens viņus nespieda un neviens klāt nemaksāja, — atbildēja Cepurītis. — Pašu kuģis, paši nosprieda … Un tas labums arī tika nevien viņiem, bet visiem.
— Tad man kārtīga zolīte vairāk pa prātam. Tur labums vismaz tiek vinnētājam, nevis visai pasaulei, — Galenieks izvilka no kabatas nosmulētas kārtis. — Līdz vaktij, vienalga, nav vairs vērts nopampties. — Ieraudzījis durvīs Drēziņu, viņš piemiedza aci: — Ko, komi- sār, saspēlēsi ar puikām? Ja nav naudas, ticēsim līdz Santaringai.
— Ja ticēsiet līdz Rīgai, esmu ar mieru. Bet, ja iesim uz Santaringu, varam paspēlēt visu kuģi. Še, lasi pats! — un Drēziņš nometa uz galda Kvieša telegramu.
— Un tad? — skaļi nolasījis telegramu, teica Antons. — Kas mums daļas gar Kvieša kunga parādiem?
— Viņš taču pats atzīst, ka kuģis vairs nepieder viņam. No kā jūs tagad baidāties, biedri komisār? — jautāja Kurts.
— Ja es to skaidri zinātu, nenāktu pie jums, pats grieztu kuģi atpakaļ, — Drēziņš centās runāt mierīgi. — Man nepatīk, ka Kviesis brīdina savus draugus. Maz ko viņi var izgudrot. Santaringa no Maskavas ir tālu, un tagad ir kara laiki. Viņi var pat konfiscēt «Tobago», un pamēģini pēc tam pierādīt…
— Tiešām, puiši, ko mēs tai Santaringā esam zaudējuši, — Cepurītis viņu atbalstīja.
— Tu nebiedē ar velna vecmāmiņu! — Galenieks tūdaļ atbāza. — Ko šie mums izdarīs, kuģis taču mūsu!
— Pareizi! — sauca Augusts. — Uzvilksim sarkano karogu! Lai tikai palūko aizturēt pret mūsu gribu. Mēs viņiem visus logus izdauzīsim, mēs…
— Klau, komisār, beidz stiept gumiju! Tu zolēsi vai nezolēsi? Anton! Kurt! Pie darba!
Bet Kurtu pierunāt šoreiz neizdevās. Vienus dungri- ņus viņš bija aizdevis Drēziņam, tie, kas kājās, jau neizskatījās ne pēc kā. Ja viņš apsēdīsies spēlēt kārtis, tad rīt paliks bez biksēm.
Drēziņš brīdi noraudzījās spēlē, tad pagriezās un klusu ciešot izgāja.
Kviesis sēdēja salonā. Savā parastaja vietā, parastajā pozā. Kuģis brauca uz Santaringu. Tomēr īstas noskaņas nebija. Trūka Pārupa, trūka šampanieša pudeļu, trūka kapteiņa Vilsona padevīgās balss, trūka iespējas uzkliegt Vallijai. Trūka iespējas parādīt citiem un atgādināt sev, ka uz kuģa viņš ir vienīgais kungs un saimnieks. Pašlaik viņš vairs nebija nekāds kungs. Tikai pasažieris. Kuģa puikam Zigim tagad lielāka teikšana … Atkal prātā ienāca Pārups. Pārups tup aiz cieši aizbultētām durvīm. Bez šampanieša, bez konjaka, bez itin nekā. Nu tam nelīdz visa gudrība. Bet gudrs šis Pārups ir, to viņam nevar atņemt. Pareizi teica, ka latviešus var valdīt tikai ar rungu. Cik tur vajadzēja, lai sabruktu visa kārtība Latvijā un uz kuģa? Kur palikusi vispārējā cieņa? Pietika ar īsu radioziņu, un smaidu vietā parādījās atņirgti zobi. Vilsons pirmais pagrieza muguru. Vecais muļķis! Visi viņi ir muļķi! Iedomājušies, ka «Tobago» pieder viņiem. Iedomājušies, ka viņš saliks rokas klēpī. Lai jau iet, viņš tiem darīs šo prieku, tēlos vienkāršu pasažieri. Bet tikai līdz Santaringai.
Kviesis jau kuru reizi aplēsa, cik palicis līdz Santaringai. Uzskatīdams sevi par vecu jūrnieku, viņš neskaitīja pēc dienām vai stundām. Viņš skaitīja pēc sardzēm. Katrā sardzē kuģis veic ap sešdesmit jūdžu. Bet līdz Santaringai atlicis vēl…
Kviesis apmierināti pasmaidīja. Viņš iztēlojās savu svaini brīdī, kad tas saņēmis telegramu. Svainis sēž šūpuļkrēslā uz sava nama verandas. Klusi rūc lielais galda ventilators. Smailajā glāzē ar apelsīnu sulu kūst ledus gabaliņš. Vēdekļu palmām apstādītās gatves galā parādās aulekšojošs jātnieks. Nēģeris nolec no neapseg- lotā zirga. Smaidā atņirgdams baltos zobus, pasniedz telegramu. Svainis to atplēš, lasa. «Kuģis vairs nepieder man. Parādu Amerikas un Santaringas tirdzniecības sabiedrībai nevaru samaksāt. Kviesis.» Svainis nekā nesaprot. Viņš lēnam izdzer apelsīnu sulu. Izspļauj ledus piciņu. Uz sakarsētās grīdas tā acumirklī pārvēršas ūdenī. Vēl mirklis, un ūdens jau izgarojis, pazudis. Izzūd arī grumbas svaiņa pierē. Svainis ir cilvēks ar lielu pieredzi. Cilvēks, kas lasa avīzi no pirmās līdz pēdējai lappusei — gan biržas ziņas, gan politiskās informācijas. Ne velti viņš ir Latvijas konsuls. Viņš sapratis. Viņam skaidrs, kas jādara, lai glābtu kuģi. Viņš nezaudē ne minūti. Pieiet pie telefona. Izsauc vienu iestādi, citu. Savā skaidrajā, noteiktajā balsī dod rīkojumus. Tad iesēžas mašīnā un brauc uz Santaringu …