Viņi palika šai pusē. Vieni. Bez vadības. Bez laika apdomai. Un domāt arī nebija par ko. Drēziņam taisnība — doties uz Santaringu nedrīkst. Tikai uz Rīgu! Vēl vakar bija licies, ka tādam ceļam trūkst produktu, trūkst dzeramā ūdens. Tagad viņi būtu ar mieru atdot pusi ūdens par naftu. Par naftu, kas izplūst okeānā. Ar katru mirkli līmenis tvertnēs krītas. Jāapstādina! Lai apstādinātu, jāiekļūst mašīntelpā. Nekavējoties! Lai tas maksātu ko maksādams. Kaut vai dzīvību!
Ausīs vēl skanēja Drēziņa apslāpētais vaids. Tad ieskanējās trauksmes sirēna. Tā nevaidēja. Tā griezīgi sauca uz cīņu. Pātagoja. Dzina uz priekšu.
— Uzlauzt durvis! — Antons pavēlēja. — Pēc rīkiem uz bocmaņa kambari!
— Atslēga! Kur atslēga?
— Tūlīt dabūšu, — Zigis atsaucās.
Atslēga nebija vajadzīga. Bulta bija atlauzta, durvis vaļā. Pārups izbēdzis. Bet kas viņiem pašlaik daļas gar Pārupu? Vai viņš peldus aizlaidies uz Santaringu vai aizbarikadējies mašīntelpā … Cirvji tagad svarīgāki par Pārupu. Viss, kas no tērauda. Tērauds pret tēraudu. Trieciens pēc trieciena. Durvis nepadodas.
— Uz vārpstas tuneli! — Cepurītis sauca.
Soļi dobji dunēja uz tērauda plātnēm. Kāja paslīdēja. Atkal augšā. Lūk, aizvars! Ciet. Nolādēts! Ceļš uz mašīntelpu ir ceļš uz dzimteni.
… Uz klāja viņi bija palikuši divi vien. Galenieks un Augusts. Pārējie bija kaut kur nozuduši. Tikai sirēna joprojām kauca. Kuģis briesmās!
Galenieks trauca pa tumšo klāju. Blakus skrēja Augusts. Kā elles vārti gaismoja mašīntelpas lūka. Galenieks iespēra ar kāju. Nošķindēja stikls. Gabali krita uz leju. Vienu stāvu, otru stāvu, vēl dziļāk. Lejā atsitās pret metala grīdu un sašķīda.
— Tauvu! — Galenieks kliedza.
Augusts atskrēja ar tauvu.
— Turi! — un Galenieks pasvieda Augustam vaļējo galu.
Bet tas nedomaja palikt augša. Pieseja pie reliņa un laidās jau pakaļ Galeniekam. Kad no komandtilta atsteidzās kapteinis Vilsons ar ieročiem, viņi jau atradās lejā. Vilsons redzēja tikai cilvēku kamolu.
Šaut nevarēja.
Tumsa. Smacējoša, smaga. Tik smaga, ka pat acis neatvērt. Bet vissmagākais bija tas, ka Drēziņš apzinājās, kur atrodas. Zināja, ka jācīnās. Zināja, ka viņam jāceļas. Zināja, bet piecelties nespēja.
Blakus dunēja motors. Dārdos izdalījās vienmērīga klaboņa. Drēziņš saprata, ka strādā sūkņi. Sūkņi sūknē naftu okeānā. Drēziņš redz, kā okeāns pārklājas ar mirgojošu plēvi. Drēziņš dzird Pārupa ņirgāšanos. Jūt, ka viss zaudēts, un tomēr nespēj izrauties no nemaņas — nespēka uzplūdums atkal ievelk dzelmē.
Un tad caur troksni izlauzās divi vārdi:
— Biedri, palīgā!
Drēziņš atvēra acis. Viņu sauca palīgā.
Pa grīdu vēlās cilvēki. Divi. Bocmanis un Augusts.
— Biedri, palīgā!
Drēziņš ieraudzīja Galenieku. Galenieks sauca palīgā. Pirmo reizi mūžā! Pirmo reizi mūžā Galenieks cīnījās ne tikai par sevi, bet arī par citiem. Cīņa bija grūta. Atslējis muguru pret sienu, Galenieks atvairīja divus uzbrucējus — Pārupu un Svadrupu. Ar kājas spērieniem, ar dūrēm. Bet ar ķermeni sedza degvielas tvertnes krānu.
— Biedri, palīgā!
Biedri lauzās palīgā. Smagi sitieni tricināja durvis. Durvis turējās pretī. Līdz durvīm pieci metri. Viens lēciens. Bezgalīgs atstatums Drēziņam.
Drēziņš pārvarēja šo attālumu. Līšus. Bez spēka. Ar gribas spēku. Piecēlās četrrāpus. Aizsniedza smago tērauda bultu. Ieķērās abām rokām. Ar savu svaru novilka lejā.
Durvis bija vaļā. Kāds pārlēca Drēziņam pāri. Kāds paklupa pret guļošo, steidzās tālāk. Kāds skrējienā sāpīgi uzkāpa uz rokas.
«Labi,» Drēziņš nodomāja. «Labi, ka neviens nedomā par mani. Labi, ka viņi domā par galveno.»
Cīņas troksnis aprima.
… No nesamaņas uzmodināja balsis. Balsis kaut ko vaicāja. Beidzot viņš saprata.
— Nu, komisār, kā sviežas? Galīgi beigts vai tikai pa pusei? — Galenieka balss vaicāja.
— Degviela, kā ar degvielu? — Drēziņš elpoja.
— Līdz Rīgai pietiks, — smējās kāda balss. Tā piederēji Kārkliņam. — Un, kas attiecas uz produktiem, tad jūs, kā pārliecināts boļševiks, varat badoties, bet es personīgi kategoriski atsakos. Ja jau nevedam kravu uz Santaringu, tad vismaz jāizmēģina, kā garšo nacionalizētas olas.
— Jūtos brīnišķīgi, — Drēziņš atbildēja un atvēra acis. — Palīdziet piecelties!
Pretī sniedzās daudzas rokas.
— Velns parāvis! — kapteinis nopriecājās. — Tagad vismaz var paspiest jums roku. Kamēr gulējāt garšļaukus, nebija visai parocīgi. Sauszemes žurka izrādījās gudrāks par mani, vecu jūras vilku. Un tomēr kursu nāksies mainīt. Kamēr gulējāt plakans kā bute, mēs kopīgiem spēkiem nospriedām, ka būtu veselīgi izmest līkumu līdz Huānas salai.
Motori strādāja brīvgaitā. Tikko manāmi «Tobago» vēl slīdēja uz priekšu. Tad berzes pretestība pieveica kustības inerci. Kuģis apstājās. Visapkart pletās saules pieliets okeāns. Pāri jumās zila diena. Tikai labajā pusē virs pamales lidinājās mākonis. Tas nebija mākonis. Tā bija zeme. Huānas sala.
Gandrīz visa komanda atradās uz klāja. Rosījās pat Kurts, kura matus sedza balts apsējs. Galenieks un Augusts iemeta laivā cūkādas ceļa somas. Pilnā aizsargu formas tērpā no virsbūves izkliboja Svadrups. Bagāžas viņam nebija. Nožēlas vēl jo mazāk. Viņš bija cīnījies un zaudējis. Bet kaujaslauku atstāja nesalauzts.
Bocmanis uz nākotni pārāk nepaļāvās. Viņš ņēma līdzi visu iedzīvi. Stiepdams uz muguras brezenta maisu, rokā — koka lādi, viņš iznāca no pīķa. Zemu noliektu galvu, nevienā nelūkodamies. Pārrāpās reliņam un pa virvju trapu nokāpa laivā.