Sitienu pēdas tūdaļ pamanīja garderobiste. Tikai tos vien Zaiga redzēja. Pretī, pa labi, pa kreisi — visos spoguļos, kas bija pakārti, lai atspoguļotu dzīves masku, bet tagad rādīja dzīvi bez maskas. Zaiga nojauta, ka pati vainojama viņa nelaimē.
Aiz viņa muguras sākās cita pasaule. Neīsta gaisma, neīsti smaidi, neīsti vārdi. Bārdāmas tēloja kaislību un pieglaudās kavalieru resnajiem vēderiem, resnajiem naudas makiem. Lauku papi tēloja uzdzīvotājus un centās noslīcināt kristāldzidrajā bailes no sievas, no nelabas slimības. Sievietes tēloja naivas meitenes, meitenes tēloja daudz pieredzējušas sievietes. Un visi izjusti dungoja orķestrim līdzi Ciekurkalnā komponēto argentīniešu tango: «Es zinu, šie vārdi tev nenāk no sirds …»
— Vēstule nav īsta, rokraksts viltots. Mēs esam iekrituši. Vajag brīdināt pārējos! Tev jāpazūd, Zaiga!
Viņi sēdēja garderobes tumšākajā stūrī. Viņus slēpa dārgi gabardīna mēteļi, impregnēti lietus apmetņi, garās sieviešu jakas. Bet uz rīta pusi pāri paliks tikai noplicināts mežs ar numuru plāksnītēm uz vadžiem. Jāatrod drošāka paslēptuve.
— Uz kuģa neviens tevi neatradīs. Es tevi aizvedīšu pie tēva, — un Zaiga pasniedza viņam zilu putekļu mēteli. — Velc mugurā, šis vienmēr paliek pēdējais.
Pilsētas ielas jau bija klusas, bet osta drudžaini strādāja. Viņi apstājās pie liela kuģa. «Tobago» — kliedza lielie burti uz borta. Balta strūkla virs dūmeņa un
motora duna liecināja, ka kuģim vēl šonakt jāatiet. Celtņi rūca, ķēdes žvadzēja, mucas rībēja. Cilvēki nāca un gāja, nesa un vēla, komandēja un lamājās. Tādā reizē drīkstēja lamāties visi — ka tik darbs raisītos ātrāk. Stūrmanis lamāja ceļamkrāna mašīnistu. Mašīnists lamāja krāvēju formani. Tas — savus vīrus, tie — smagos ormaņus, kuriem atlika izgāzt savas dusmas tikai uz zirgu mugurām. Un pat tie reizēm pievienoja kņadai skaļu zviedzienu.
Pa ietni nepārtraukti plūda cilvēki. Streipuļoja matroži, jau paguvuši atvadīties no Rīgas. Steidzās meitenes cerībā nolaupīt laikam vēl dažus mirkļus. Cienīgi soļoja muitas ierēdņi. Saduguši nesēji stiepa smagus ādas čemodānus. Šurp turp skrēja pavārs un kuģa puika, nogādādami uz klāja nupat atvestos produktus. Uz augšu zagās daži neatlaidīgākie bičkomeri, lai vēlreiz dabūtu par brīvu ieēst.
Šajā drūzmā jebkurš varēja uzkļūt uz kuģa. Neviena neievērota, uzkāpa arī Zaiga. Pēc brīža viņa atkal stāvēja blakus.
— Tēvs ir ar mieru, viņš tevi gaida. Tur, ar tiem sirmajiem matiem, vai redzi? … Es skrienu.
— Zaiga!
— Jā? — viņa nepacietīgi atgriezās.
— Mētelis.
Viņi izšķīrās. Zaiga ienira tumsā, viņš izpeldēja gaismas jūrā. Zem kājām līgojās ietne, tad kājas skāra klāju. Un motorists viņu jau ievilka ejā.
Aizcirtās lūkas vāks, ostas trokšņi norima. Stāvas kāpnes, tumši gaiteņi, atkal kāpnes. Pieliekušies viņi steidzās pa blāvi apgaismoto vārpstas tuneli. Sasniedza šauru iedobumu — viņa paslēptuvi. Pēc brītiņa Cepurītis atnesa krūku ar ūdeni, rupjmaizes klaipu, enkurnieka nazi. Teicās drīz atkal atnākt. Tas bija pirms piecām dienām. Pirms veselas mūžības …
Un tagad viņam bija grūti.
17
Bija grūti sēdēt iedobumā, kur pat nevarēja izslie- ties pilnā augumā. Sienas spiedās virsū no visām pusēm. Reizēm pietrūka elpas. Pasaule bija sarukusi līdz šauram, zemam tunelim, rūsganām sienām, eļļainu pirkstu notraipītam spuldzēm. Mocīja bezgalīgi garā skrūves
2 - 4102
vārpsta. Tā rotēja bez mitas, ar savu spīdīgo virsmu grieza acīs, ar savu nepārtraukto dunoņu grieza ausīs.
Bija grūti nīkt bezdarbībā, nezinot, cik ilgi turpināsies brauciens. Dienas saplūda nebeidzamā, vienmuļā virknē. Sākumā vēl bija laikraksts, bet pamazām lappuses aizgāja paštītenēm. Saturu viņš zināja no galvas, tas nepārvērtās pelnos. Pelnos un drupās bija pārvērtusies sakautā Francija. Vācija pieteikusi Lielbritānijai nesaudzīgu zemūdeņu karu. Bet Ulmanis taisījās Daugavpilī atklāt līksmus dziesmu svētkus. Viņš saplēsa pēdējo papīra strēmeli. Pat oderes vīlēs vairs neizdevās sagrabināt tabaku smēķim.
Bija grūti bez pārtikas. Maizes klaips, sagriezts neskaitāmās šķēlēs, jau sen bija notiesāts. Uzlasītas pat pēdējās drupačas. Bet vēl grūtāk par badu bija paciest slāpes.
Tukšā krūka gulēja uz grīdas. Būtu velti to vēlreiz celt pie lūpām. Pat visniecīgākais valgums bija uzsūkts ar sauso, sūrstošo mēli.
Atkal un atkal viņš tramīgi raudzījās uz aizvaru, aiz kura bija pazudis Cepurītis. Vai tiešām tas vairs nenāks? Viņš ar grūtībām piecēlās. Aiztaustījās līdz tērauda plātnei un ieklausījās. Nekā.
Viņš paskatījās pulkstenī. Trīs. Augšā bija nakts, un nez kādēļ pēkšņi radās pārliecība, ka ārā līst. Likās pat, ka caur motoru troksni var saklausīt lāšu bungoņu.
Izbāzis galvu pa lūku, viņš atgāza to atpakaļ, lai kārām lūpām uztvertu lāses. Bet no lietus nebija ne vēsts. Arī tumsa nebija sabiezējusi. Pār okeānu klājās vēl tikai vakars. Jūnija vakars, kas glabāja sevī garās dienas atspīdumu.
Klājs šķita pamests un izmiris. No skailcrta krita gaismas šalts un kā mirgojošs celiņš stiepās līdz kājām. Viņš pasteidzās izkāpt no nodevīgās straumes. Tomēr atpakaļ lūkā nelīda.
Nepadzēris viņš savā paslēptuvē neatgriezīsies. Kaut kur ūdenim jābūt! Pēc brīža viņš saprata, kur to atrast. Kad atskanēja lielgabala šāviens, viņš jau raisīja vaļā glābšanas laivas brezenta pārvalku. Iekaucās trauksmes sirēna. Uzliesmoja prožektori. Klājs atdzīvojās.