Alise izskrēja no kajītes. Pēc dažiem soliem atgriezās, lai aizslēgtu durvis. Tad iedomājās, ka durvju aizslēgšana varētu likties aizdomīga. Tomēr pievāca slēdzeni un atkal aizsteidzās. Viņa bija gatava sevi izpļaukāt.Tas varēja gadīties tikai viņai, kurai nekad mūžā nav nācies just īstu izsalkumu! Ja cilvēkam tur nav bijis ūdens, tad ēdiena droši vien ne tik.
Biedri jau gulēja. Vienīgi Cepurītis joprojām sēdēja uz kojas malas. Kājas uz ķeblīša nolicis, galvu rokās atbalstījis. Viņš domāja. Centās izprast, kas noticis šajās piecās no viņa dzīves izkritušajās dienās. Bet pie skaidrības netika.
Pajautāt biedriem? Nav nozīmes. Uz kuģa pat mazsvarīgu atgadījumu atgremo nedēļām ilgi. Ka tik būtu, par ko patrīt zobus. Arī par viņa nelaimīgo gājienu uz tuneli drīz runās uz visiem Latvijas tvaikoņiem un vēl nez ko piegudros klāt. Priekšdienās jārīkojas īpaši piesardzīgi, lai nepalielinātu aizdomas.
Un tomēr Cepurītis piecēlās. Nemiers bija stiprāks par prāta apsvērumiem. Virzīdamies uz durvīm, viņš aizēnoja Augustam gaismu. Tas uz mirkli atrāvās no grāmatas:
— Vai tad tiešām nevarētu?! … Ak, tas tu, Cepurīti
— Met mieru, puis, tev taču astoņos uz vakti. Un pie Svadrupa nosnausties nedabūsi. Tur tev pavisam citas grāmatas jālasa, lai ar viņu tiktu galā.
— Es jau drīz, — Augusts negaidot piekāpās. —Gribas tikai uzzināt, kā tā nodaļa beidzas.
Cepurītis paņēma no galda maizes gabalu un iebāza kabatā. Augusts viņu pavadīja skatieniem:
— Kur tu skriesi? Uzrausies vēl uz kapteiņa, tad vairs nebūs gaisa.
— Man jau tāpat nav gaisa, — Cepurītis teica. — Te tik karsts, ka nevaru izturēt. Man pat ārsts izrakstījis svaigu gaisu.
Redzēdams, ka Augusts atkal iegrimis grāmatā, Cepurītis izgāja.
Viņš sāka no laivu klāja. Jau pie otrās glābšanas laivas pamanīja atrisušu auklu. Žigli atraisīja arī pārējās, pacēla brezenta pārvalku un ielūkojās. Laiva bija tukša. Viņš ņēmās atkal aizsiet mezglus. Pirms pēdējās auklas brīdi padomāja. Tad aizmezgloja arī to.
Cenzdamies turēties ēnā, cīnīdamies ar vājumu, Cepurītis turpināja apgaitu. Viņš ieskatījās katrā tumšākā kaktā, darba rīku kambarī, ieklausījās enkura ķēdes nodalījumā. Nekā. Pie mašīntelpas lūkas viņš brīdi vilcinājās, bet lejā nekāpa. Pieklauvēja pie Vallijas apgaismotā iluminatora.
— Tu vēl neguli, Vallij?
Stjuarte pabāza galvu.
— Ko es redzu, Cepurītis atkal uz pekām, — runājot ar veco motoristu, viņas tonī nebija ne vēsts no pirmītējās vīzdegunības. — Kamēr tie tur augšā, miera nav.
— Tu jau vienmēr tāds naktsputns biji, — teica Cepurītis. — Atceros, mana Zaiga mēdza sūdzēties, ka viņai acis krītot ciet, bet tev pat melnās kafijas nevajagot.. . Klau, vai tev nav pie rokas krūze kafijas? Man pēc tā drudža trakoti slāpst.
— Vienmēr laipni! — smējās Vallija un, pielejot glāzi, turpināja viesmīles manierē: — Vienu ledus kafiju, lūdzu! Ko varētu kungam vēl piedāvāt? Es ieteiktu mūsu pirmšķirīgo Latvijas bekonu … Ņem vien, Cepu- rīt, šie jau pārāk izlepuši, lai ēstu prastu speķi, allaž atstāj uz galda.
Cepurītis grasījās nogriezt gabalu. Izmeklējās pa kabatām. Tad atcerējās, kur atstājis savu enkurnieka nazi.
— Un kas citādi dzirdams kungu galā?
— Svin preilenes kāzas.
— Un es domāju, ka tiešām kaut kas atgadījies …
— Tu laikam arī esi sācis lasīt to Augusta bībeli.. Kas tad uz mūsu kuģa var atgadīties? Žūpo un sapņo, kā vairāk ieraut. Nesaprotu, kā vecais Vilsons iztur šo kompāniju …
Cepurītim neizdevās nepamanītam nokļūt atpakaļ kubrikā_. Pusceļā viņu apstādināja Pārups:
— A, vīrs ar slavenajām slāpēm! Ļoti priecājos! Bet kāpēc šoreiz bez krūkas? Jeb katram gadījumam atstājāt to tunelī? Ha, ha, ha, — viņš bārstīja smieklus.
Pārupam šonakt ar sarunu biedriem neveicās. Tumsa aprija Cepurīša mēmo stāvu. Pārups domīgi sarauca pieri. Tad izšķīrās un bez klauvēšanas iegāja Vallijas kajītē.
Pie paša salona Alīse strauji palēnināja soļus. Skriet nedrīkstēja. Kāds vēl varēja te kavēties. Nedrīkstēja izsaukt aizdomas. Salons bija tukšs. Uz galda stāvēja tukšas pudeles un kā vieglā skurbulī tikko manāmi līgojās kuģa kustību rakstā. Savās ligzdās vibrēja porcelāna trauki.
Tad Alīse sadzirdēja balsis. Pēc vienas viņa pazina Pārupu. Otra piederēja stjuartei. Vallijas kajīte atradās blakus salonam. Tēvs bija vēlējies, lai apkalpotāja būtu pie rokas jebkurā dienas un nakts stundā.
Pārups runāja čukstus. Alīse sākumā nekā nesaprata.
— Lieciet mieru manam kaklam! — pēkšņi iesaucās Vallija. — Dzērumā jūs mani laikam samaināt ar pudeli.
— Piedzēries? … Nebūt ne! Esmu tikai apreibis no tava tuvuma. Tici man, Vallij, man vienalga, vai skaistums tērpies samtā un zīdā vai vienkāršā kalpotājas kleitiņā.
— Bet labāk gan būtu pavisam bešā, ko? Pazīstu tādus skaistuma cienītājus no «Trokadero» laikiem … Vai nevēlaties dabūt skaistu pliķi?
Alīse atrāvās, it kā pati būtu saņēmusi pļauku. Apvainojuma asaras sariesās acīs. Tieši tāpēc, ka viņa nemīlēja Pārupu, bija tik apkaunojoši saprast, ka arī viņš nemīl, ka jūsmīgie vārdi ir uguņošana, ko tas gatavs aizdedzināt par godu kurai katrai, ka Pārupam viņa ir tikai augstākās markas šampanieša pudele ar Kvieša firmas etiķeti. Vīnu izdzers, pudeli ar skaisto etiķeti izstādīs ēdamistabas vitrīnā, un dzeršana turpināsies.
Vallijas kajītē vētrainais dialogs ritēja tālāk. Alīsei gribējās paslēpties, aizspiest ausis, aizbēgt. Ar pašai pilnīgi neierastu gribas spēka piepūli viņa piespieda sevi aiziet līdz bufetei. Gandrīz neredzēdama, ko ņem, paķēra maizi, kaut kādus konservus. Atcerējās, ka neviens nedrīkst pamanīt nesamo, ietina avīzē.
Blakustelpas durvis atsprāga.
— Vācieties ārā! Es gan esmu tikai vienkārša apkalpotāja, bet jūsu mīlas alkām lai pakalpo citas … — Vallija bez liekām ceremonijām izstūma ciemiņu no kajītes.
Alīse mēģināja paskriet garām. Nepaguva. Pārups bija viņu ieraudzījis.
— Alīs! — viņš sauca un steidzās klāt, aizsprostodams ceļu.
Runāt ar viņu, klausīties taisnošanās vārdos bija pāri Alīses spēkiem. Viņa jutās tā, it kā pati būtu pieķerta kādā netīrā darbā. Gaismas izslēdzējs atradās turpat pie rokas. Viņa nospieda to un tumsā izslīdēja no salona.
Viegli šūpojās kajītes grīda. Grīdai līdzi šūpojās galds. Galdam līdzi — gulētāja galva. Viņš sapņoja. Atkal slēpās tunelī. Maize apēsta, ūdens izdzerts. Un neviens par viņu neliekas ne zinis. Rit dienas, Zaigas tēvs nenāk. Slāpst! Un izslāpušajam atkal tēlojas lietus, viņš skaidri saklausa strūklu čalu …