Okeāns atbildi nesniedza. Saplosīto padebešu starpās baloja dažas zvaigznes. Pie tumšā apvāršņa vēl plēnēja rieta atblāzma — sārta, ar mēļu apmali. Pēkšņi to pār- švlkoja cigārveidīga ēna. Nākamajā brīdī spilgts uzliesmojums, kuram tūdaļ sekoja šāviena grandiens, izrāva no tumsas zemūdens apveidus.
Komandas telpas atradās pašā kuģa priekšgalā. Mierīgās dienās te bija diezgan mājīgi. Mājīgumu piešķīra virs kojām piespraustās ģīmetnes un Rīgas ainavas; apģērba gabali, sevišķi svītrainie jūrnieku krekli un spilgtie kaklauti, kas vietumis aizsedza sienu metālisko kailumu; pat vienmuļie viļņu šļaksti, kas brīžiem ar baltu putu aizkaru aizplīvuroja pīķa galā ielaistos iluminatorus.
«Dobelmaņa» kodīgie dūmi virmoja ap spēlmaņu galvām.
Galenieks, gadus trīsdesmit vecs, melnīgsnējs puisis* izmeties kails līdz jostas vietai. Viņa strupie, pāri pierei izrisušie mati no okeāna sāļajām šļakatām bija kļuvuši līdzīgi stieplēm. Kuģim salīgojoties, spuldzes refleksi pārslīdēja pāri platajām krūtīm un ietetovētais burinieks šķita peldam pa gaismas viļņiem. Enkurs uz labās rokas atradās pastāvīgā kustībā — Galenieks trieca kārtis pret galdu ar tādu sparu, it kā no trieciena spēka būtu atkarīga spēles veiksme. Tukšā kafijas kanna nokrita ar spalgu troksni.
— Vai nevar mazliet klusāk! — Augusts pabāza galvu no augšējās kojas.
Kopš viņa rokās bija nonācis «Noslēpumainais kuģis» — divu tūkstošu lappušu biezumā, pie tam vecajā rakstībā — biedri dēvēja motoristu par Augustu Pasaules apceļotāju. Viņš ceļoja no kojas uz koju. Dienā tuvāk pie iluminatora, naktī — pie spuldzes. Grāmatas pirmās lappuses pat glabāja eļļainu pirkstu nospiedumus. Tad Cepurītis saslima un Augustu iedalīja Svad- rupa sardzē. Galvenā inženiera klātbūtnē drīkstēja lasīt vienīgi motora ekspluatācijas instrukcijas.
— Ja nepatīk, vācies uz lasītavu, — bocmanis atrūca.
Zaļgabals no skatīšanās vien bija iekarsis ne mazāk
par citiem. Šai brīdī bocmaņa sarkanais pauris varētu aizvietot kuģa kreiso gaitas uguni. Pats viņš nekad neņēma kārtis rokās, jo baidījās paspēlēt. Mēļoja, ka Zaļ- gabala sievas garajā zeķē jau glabājoties ģimenes mājiņas pirmais stāvs.
— Man jau nekas, bet Cepurītis.
— Pats dabūsi pa cepuri! Atkal mans.
Galenieks pievāca stiķi un paskatījās uz koju, kur zem trim segām smagi cilājās Cepurīša krūtis. Seja bija dzeltenīga, sirmie mati kā pakulas lipa pie sviedrainās pieres. Mazliet klusinātā balsī Galenieks teica:
— Nāc laukā, Frici, vecais miegamice!
Kurts Landmanis neapvainojās. Allaž gludi skūti vaigi, četras virsvalku maiņas, kārtības mīlestība — vācietis kas vācietis. Un, ja reiz vācietis, tad fricis, pat ja esi atteicies repatriēties.
Zolītes spēle turpinājās. Bocmanis lūkojās pāri trešā partnera plecam. Antons īsti neprata spēlēt. Bet, ja biedriem trūka trešās rokas, viņš bija ar mieru pazaudēt pēdējo santīmu. Šoreiz viņam laimējās dabūt vai visus trumpjus. Bocmanis jau bija aplēsis, cik vinnētu, ja atrastos Antona vietā. Redzēdams, ka tas taisās sist ar nepareizu kārti, viņš parāva atpakaļ motorista roku un pats nometa uz galda krusta dāmu.
Antons pietvīka. Sārtums pārklāja vientiesīgo seju, saplūda ar matu rudumu un vasaras raibumiem.
— Kļaus tu tikai viņam, Antiņ, — errojās Galenieks.
— Bet tu, boci, nejauc gaisu. Kad šķaudīšos, varēsi teikt: «Uz veselību» — citādi stāvi pie ratiem.
— Ūdeni, ūdeni!… — atskanēja vāra balss
Antons tūdaļ uzlēca kājās un ar krūzi devās pje slimnieka. Cepurītis bija nometis segas un nemierīgi svaidījās pa koju. Antons mēģināja pacelt motorista galvu. Cepurītis neatvēra acis.
— Ūdeni! … Vajag aiznest ūdeni! — un viņš pagriezās pret sienu.
Antons atkal apsēdās savā vietā:
— Murgo… Nekā nevar saprast. Žēl cilvēka.
— Tas viņam kopš Honkongas, kad Cepurītis vēl brauca uz angļu štīmera.
— Ar malāriju nav joki, — bocmanis piebalsoja.
— Teicu, lai paliek malā, bet vai tad šis uzklausīs prātīgu padomu?! Un tagad viņa vietā lai strādā citi.
— Antonam jau patīk uzupurēties, — Kurts pasmaidīja. — Kāpēc tu gribi viņam liegt šo prieku?
— Jūs mani mūžīgi apceļat… Uz vecās «Krimuldas» es gan viens netiku galā, bet šeit, ar to jauno motoru ..
Vai mēs spēlējam vai klausāmies lekciju? — Galenieks viņu pārtrauca. — Kam jādala?
Antons paķēra kārtis. Ieskatījies savējās, Kurts grīni saviebās un nometa uz galda:
— Garām.
Pat nepacēlis pēdējās divās kārtis, Galenieks paziņoja:
— Nu, tad nodzersim tai vecenei to būdu, — zole!
Atsprāga durvis.
— Vācu zemūdene! Visi pie glabšanas laivām! — sauca Zigis.
Puika centās to izkliegt braši, kā jau jūrniekam pie- •dienas, tomēr balss lūza un nodeva viņu.
Antons grasījās pielēkt kājās. Galenieka dusmīgais skatiens it kā piekala viņu pie vietas.
— Ko tu bļauj, puika?! — Galenieks paķēra kafijas kannu un atvēzējās pret Zigi. — Pa burbuli taču vēl neejam.
— Kas var zināt, — Augusts nolēca no kojas. Viņš izskatījās priecīgi uzbudināts. — Un ko, ja mums tajās kastēs nevis olas, bet granātas?
— Es tavu nolādēto romānu tūlīt apliešu ar benzīnu un iemetīšu jūrā! -— nolamājās bocmanis, bet pats manījās uz durvīm.
Atskanēja trauksmes sirēna. Gari stieptais kauciens iespiedās katrā kaktā, lika vibrēt sienām un priekšmetiem
tu nedusmo, Galeniek, es jau neesmu vainīgs, — Antons uzģērba glābšanas jostu.
Vīri izsteidzās ārā.
— Ļurbu bikse, visu spēli izpurgāja, — nomurmināja Galenieks.
Viņš negribīgi piecēlās. Sameklēja lapiņu, uz kuras atzīmēti vinnesti un zaudējumi, iebāza kabatā. Tad sekoja biedriem.
Trauksmes sirēna aprāvās ar žēlu vaidienu. Iestājās klusums. Smags, mokošs. Un tajā kā sauciens pēc palīdzības iekrita Cepurīša vārgie čuksti:
— Jāiet.. . cilvēks … Nedrīkst pamest cilvēku! …
Neviens viņu nedzirdēja.
Slimo Cepurīti pirmais atcerējās Antons. Satrauktajā, bālajā sejā vasaras raibumi gailēja kā avāriju vēstošas signālspuldzes. Antonam šķita, ka «Tobago» mirkļi skaitīti. Un tieši bailes no bojā ejas lika atcerēties pamesto biedru.
Kas būtu domājis, ka pēc piecu dienu nepārtrauktas svīšanas un drudža lēkmēm Cepurītis vēl tik smags?! Un kur neparocīgs ar saviem platajiem kauliem un prāvo- augumu! Vienam te netikt galā — nevar taču stiept dzīvu cilvēku kā maisu ar kauliem … Bet, kad uz kāpnēm atskanēja soļi, noklaudzēja durvis, Antons sastinga.
— Ko tu šeit tik ilgi tielējies, aitas galva!
Telpā stāvēja Galenieks, nevis vācietis ar mašīnpistoli. Un Antonam likās, ka tagad pietiktu spēka arī bez palīdzības uznest Cepurīti uz klāja.
«Ja gribat tikt vaļā no savas malārijas, pārmainiet gaisu,» slimo kases ārsts teica Cepurītim. «Es jūsu vietā apmestos uz dzīvi Siguldā.»
Ārsta vietā Cepurītis būtu daudz ko darījis — apmeties Siguldā, neļāvis meitai strādāt naktslokālā. Bet Cepurītis nebija ārsts, no viņa motorista algas pārtika četri cilvēki. Cepurītis pateicās par padomu un atgriezās uz kuģa.
Zināma taisnība ārstam bija — svaigajā, naksnīgajā gaisā Cepurītis atguva samaņu. Kā no dzelmes izvilkts slīcējs viņš dziļi ieelpoja. Tad atvēra acis. Bija izzudusf plēve, kas neļāva smadzenēm uztvert ārējos iespaidus.