Cepurītis atbalstījās uz elkoņiem. Viņa redzes loks paplašinājās. Tajā iekļuva zemūdene, kas patlaban izmirkšķināja kādu pavēli. Jūrnieki, apkārušies ar korķa vestēm, no glābšanas laivas aizvēņa vēroja zemūdenes tuvošanos.
— Viņi nāks klāt, — sacīja bocmanis. — Liek nolaist trapu pie kreisā borta, — viņš burtoja tālāk.
— Laikam atcerējušies Latvijā atstāt© tautieti, — tā, protams, bija Galenieka balss. — Tev, Kurt, atliek tikai kāpt pāri un tiešā ceļā uz fāterlandi.
Matrozis neatbildēja. Viņš vienkārši nezināja, ko atbildēt. Galīgo atbildi palika parādā arī pats sev, kad mēģināja izprast, kura ir viņa — Kurta Landmaņa īsta dzimtene. Vācija, kur piedzimuši kaut kādi senči? Latvija, kur piedzimis viņš? Vai jebkura cita zeme, kur viņš reiz metīs enkuru un kur piedzims viņa dēls? Un tāpat, kā nespēja izšķirties par vienu no daudzajām ostās izraudzītajām meitenēm, Kurts nespēja atrisināt arī pirmo jautājumu. Laikam taču taisnība, ka jūrnieka dzi,mtene ir plašā pasaule, ikviens viesmīlīgs krasts …
— Vai es neteicu, ka viņi pārmeklēs kuģi! — Augusts atgādināja. — Jūs vēl redzēsiet, ka mēs vedam ne tikai šprotes un olas!
Cepurītis sarāvās. Vēl bažas bija neskaidras, vēl gribējās ticēt, ka viņu tikai māc lietuvēns.
— Kur mēs esam? — balss bija vāra, tomēr pilnīgi skaidra. — Cik ilgi gulēju?
— Piecas dienas kapteinis tevi baroja ar hinīnu, — atbildēja kuģa puika, un viņam neviļus paspruka smiekli. — Domājām jau, ka noliksi karoti.
Cik ilgi cilvēks var izturēt bez dzeršanas? Divas dienas, četras, piecas? Vienīgais, kā Cepurītim nekad nav pietrūcis, bija ūdens. Viņš nezināja, kurā dienā mirst no slāpēm. Viņš tikai zināja, ka katrs mirklis dārgs.
— Palīdzi piecelties!
Kājas neturēja .. . Viņš streipuļoja … Viņš gāja! Nemiers dzina uz priekšu, palīdzēja atgūt spēkus. Tomēr labi, ka var balstīties uz kāpņu margām. Ceļš līdz mašīn- telpai nekad taču nav bijis tik garš! Pirmais stāvs, otrais, trešais. Pretī sitās baismīgs klusums — motori nedarbojās, apkalpe atradās pie glābšanas laivām. Un viņš •gandrīz būtu pametis biedru!
Cepurītis atvēra zemas durvis. Vārpstas tunelī moto- risti līda vienīgi nelaimes gadījumos. Kaut tagad viņu negaidītu nelaime!
Tunelis šķita nebeidzams. Pie velna piesardzību, viņš vairs ilgāk nespēja. Cepurītis gribēja saukt un pēkšņi aptvēra, ka pat nezina vārdu.
— Hallo!
Izķēmodama skaņas, dobja atbalss atkartoja saucienu. Vecais steidzās pa eju, nepaguvis aizbīdīt aiz sevis aizvaru. Varbūt vēl nebija par vēlu …
— Hallo! … Tas esmu es, Zaigas tēvs!…
Cepurītis sasniedza paslēptuvi. Iedobums bija tukšs.
Tukša bija arī māla krūka, kuru viņš pirms piecām dienām bija atstājis bēglim. Spējš tukšums galvā neļāva apsvērt, ka uz kuģa cilvēks nevar pazust bez vēsts.
Viņš jau atradās aiz stūra, kad atskanēja pirmais šāviens. Viņš tūdaļ pazina sauso, sprakstošo skaņu — Valtera sistēmas pistole. Pašam divus gadus bijis tāds ierocis, kā jau vairākumam izlūkošanas virsnieku.
Mirklis bēgšanai bija rūpīgi apdomāts. Tūlīt kinoteātros beigsies seanss. Iela pārplūdīs gājējiem. Cilvēku paisums iedzīs ķīli starp viņu un vajātājiem. Skrienot viņš paskatījās pulkstenī virs juveliera veikala. Ja stun- denis atpaliek kaut vienu minūti, tad viss pagalam.
Aiz muguras rībēja šāvieni. Briesmīgi gribējās atskatīties, uzzināt, cik viņi tālu. Atskatīties nedrīkstēja — zaudēt sekundi nozīmētu nāvi.
Atkal šāvieni, tuvāk un tuvāk. Tāpat kā kaujas laukā. Bet tur blakām atradās savējie, te ikviens varēja pārvērsties ienaidniekā. Pietika atskanēt saucienam: «Turiet viņu!» — un visi metīsies nopakaļ, aizsprostos ceļu. Vajātāji pagaidām nesauca, viņi paļāvās uz saviem ieročiem. Kāda lode aizsīca pavisam tuvu, ietriecās parfimērijas veikala skatlogā. Viņš pieliecās, līkumojot pārskrēja ielai. Tieši laikā, lai iesprauktos barā, kas izvēlās no «Radio-Modern» durvīm. Ļaudis sprieda par tikko redzēto filmu. Tie bija dzīvojuši līdz Harijam Pīlam, priecājušies par viņa laimīgo izbēgšanu no cietuma. Pagaidām viņiem nebija ne jausmas, ka arī tepat, uz ielas, atrodas bēglis.
Kopā ar pūli, blīvajā drūzmā iespiedies, viņš iegriezās Elizabetes ielā. Priekšā ceļš bija brīvs. Gribējās atkal mesties skriešus. Nedrīkst! Nedrīkst pievērst sev uzmanību. Viņš piespieda sevi neskriet. Tas bija bezgala grūti. Viņš atskatījās. Kaut kur aizmugurē ļaužu burzmā varēja nomanīt viļņveidīgu kustību. Tur vajātāji lauza sev ceļu.
Neviļus viņš paskrēja uz priekšu. Un tūdaļ atskanēja sauciens. Sauciens, no kura viņš tā baidījās. Viņu bija ievērojuši. Tagad jau par vēlu atkal palēnināt soli. Tikai uz priekšu, cik vien spēka! Bet spēka palicis maz. Aiz muguras dunēja daudzi steidzīgi soļi. Droši vien domā, ka jātvarsta zaglis. Nez ko viņi darītu, ja zinātu patiesību. Pazibēja plakāts «Sarkanais kaķis» — farss ar slaveno komiķu Teo Lingena un Paula Kempa piedalīšanos. Un tūdaļ vienlaicīgi atsprāga visas četras kinoteātra «Parks» durvis, izmēzdamas uz ielas apmeklētājus. Ļaudis smaidīja — viņi bija jautri pavadījuši laiku. Cilvēki aizņēma visu ielas platumu, sajaucās ar tiem, kas iznāca no kino «Astra», samudžinājās neatšķetināmā kamolā. Šoreiz viņš vairs neatkārtos kļūdu. Lai kādu piepūli tas maksātu! Viņš centās soļot ne ātrāk par citiem. Priekšā vēl bija divi kino, vēl dažu mirkļu atelpa, pirms sāksies skrējiens uz dzīvību un nāvi. «Splendid-Palace». Amerikāņu filma «Spiegs Nr. X». Galvenajā lomā — Marlēne Ditriha. Un atkal daži simti cilvēku, kas izveidos jaunu barjeru starp viņu un vajātājiem . .. Kino «Maska». Tikko ieraudzījis afišu, viņš saprata, ka izredzes uz glābšanos strauji krīt. Filmā divas sērijas. Nolādēts! Seanss turpinājās. Caur plāno sienu dzirdēja šāvienus, svilpienus, stindzinošus saucienus. Nē, saucieni skanēja tepat uz ielas.
Viņš izrāvās uz priekšu. Pie Tieslietu ministrijas stāvēja garš policists. Vēl īsti neaptvēris, kas notiek, kārtībnieks izvilka svilpi. Treļļu alarmēti, no Piena restorāna, no «Esplanādes» durvīm izbira ļaudis. Arī pats kārtībnieks jau bija uzsācis vajāšanu —• ar vienu roku pogāja revolvera maksti, ar otru vicināja gumijas nūju. Bet spēka nemaz vairs nav. Tūlīt būs beigas!
Priekšā pazibēja starmešu gaisma. Auto! Kaut tas būtu vecais «Fords» vai «Minerva» — ar kāpšļiem zem durvīm! Paldies dievam! Riskēdams nokļūt zem riteņiem, viņš aizšāvās garām, uzlēca no otrās puses. Ieraudzīja rūtīm piespiestu seju. Gaišus matus un jocīgi platu degunu. Iebāza roku kabatā, it kā tajā vēl atrastos viņa «Valters». «Pilnu gāzi, citādi šaušu!» Seja atsprāga atpakaļ. Limuzīns parāvās uz priekšu. Kā bēgums pamazām attālinājās vajātāju kliedzieni.
Pēc dažiem kvartāliem viņš pārliecinājās, ka iela tukša. Lika samazināt ātrumu, nolēca. Nopirka kioskā angļu avīzi. Atšķīra. Slēpdamies aiz «Daily Mail» vairoga, elsoja tik ilgi, kamēr elpa kļuva normāla. Izgāja cauri pustumšajiem kanāla apstādījumiem. Viņš jau bija atguvis aukstasinību, spēju ievērot katru sīkumu.
Esplanādē daži puikas vēl spēlēja tautas bumbu. Solos sēdēja večiņas, atcerējās jaunību un aprunāja publiku, kas virināja «Rokoko» durvis. Sānu alejā puķu pārdevēja piedāvāja ziedus, kurus viņas dēls naktī zaga šai pašā alejā. Iepretī strūklakai meitenes gaidīja savus puišus, pie Barklaja de Tolli pieminekļa puiši gaidīja savas meitenes. Nevienam no viņiem nebija naudas norunāt tikšanos kafejnīcā. Bet visi ticēja, ka reiz noteikti būs. Citādi taču nebūtu jēgas dzīvot.