Domas jaucās. Alīse piespieda sevi atvērt acis. Viņa nedrīkstēja aizmigt. Viņa pašlaik centās izprast savu dzīvi.
Viņas dzīve — tas nebija okeāns, viļņi. Tā bija rāma upe, kas plūda pa taisnu gultni. Rūpīgi nostiprinātie krasti neļāva izrauties, lai kā arī gribētos. Vienīgi gluži neparedzēti pali varētu tos pārpludināt. Bet līdz šim allaž bija radusies jauna gultne — tikpat mierīga, tikpat labi sargāta. Pēc mātes pāragrās nāves tēvs aizsūtīja Alisi uz Šveici. Meiteņu licejā viņa visus šos gadus bija sapņojusi tikai par vienu — par brīvību. Celties, kad ienāk prātā, tērpties raibās, gaisīgās kleitās, nevis ienīstajā formā ar stērķelēto, balto priekšautu. Gribējās skraidīt pa mežu, kāpt kalnos, bet tai vietā nācās audzinātājas uzraudzībā promenēt aplī pa pilsētiņas apstādī
jumiem. Drīz riebās pat grāmatas. Tikai tāpēc, ka tajās greznojās pansionāta zīmogs — «piemērota labākās sabiedrības meitenēm». Viņa stundām ilgi, gaismodama ar kabatas lukturīti, lasīja zem segas visvisādus dēku stāstus. Bet pēc tam vēl tikpat ilgi sapņoja par bēgšanu, par bīstamiem piedzīvojumiem. Bēgt tomēr nevajadzēja. Talkā nāca karš. Atbraukusi vasaras brīvdienās paciemoties pie tēva, Alīse atpakaļ vairs netika — ceļš caur bumbās grūstošo Poliju bija slēgts. Bet arī savrupmājā Ausekļa ielā Alīse neatrada brīvību. Pulksten deviņos viņu modināja Erna. Vanna jau gaidīja. Ūdens tajā bija patīkami silts un noslēpumaini zaļš no priežu ekstrakta. Tad Erna atnesa peldmēteli. Istabā jau gaidīja izgludināti svārciņi un blūze, nospodrinātas kurpes. Pēc ģērbšanās sekoja frizēšanās. Ernas rokās suka ar cietajiem sariem mīksti slīdēja caur garajiem matiem. Alīse mīlēja savus matus. Viņai gribētos pašai tos sasukāt. Viņai nemaz nepatika, ka diena sākās ar Ernu un beidzās ar Ernu. Bet Alīse zināja, ka bez apteksnes nedrīkst. Reiz brālēns, kura galvā allaž izperinājās neprātīgas idejas, aizvilka Alīsi uz kādu kaktu ballīti. Tur viņa ieraudzīja Ernu. Apteksne aizrautīgi dejoja ar kādu puisi. Puisim nebija kaklasaites. Viņš bija sakarsis, viņa sviedrainā roka ar melnumu zem platajiem nagiem cieši gulēja uz Ernas smalkā ziloņkaula krāsas tērpa. Uz Ernas? Uz viņas tērpa! Tērps bija slepus patapināts no Alīses lielā drēbju skapja. Alīsei sanāca dusmas. Viņa pati nezināja, par ko, — par to, ka kleitu tagad vajadzēs nodot ķīmiskajā tīrītavā, par to, ka Erna pat neatskatījās, vai par ko citu … Ziloņkaula krāsas tērpā Erna izskatījās kā īsta jaunkundze. Alīse uz brīdi mēģināja iedomāties viņu kā kundzi un sevi kā istabmeitu. Varbūt arī viņa tad dejotu tik aizrautīgi, ka aizmirstos visa pasaule. Bet viesībās pie ministru kundzēm un ballēs virsnieku klubā neviens nekad neaizmirsās. Te viss bija aprēķināts — katrs vārds, katrs smaids, katra kustība. Lai justos brīvāk, Alīse labprāt lāva sevi pacienāt ar vienu otru glāzīti. No tā kļuva vismaz jautri. Bet no rīta sāpēja galva. Nemaz negribējās atvērt acis. Viņa tāpat zināja, ka pie gultas stāv Erna ar japāņu rīta tērpu rokās, ka gaida vanna, ģērbšanās, brokastis kopā ar tēvu, pastaiga pa veikaliem, bet vakarā atkal viesības. Tikai nespēja atcerē
ties, kur šoreiz. Galva bija tukša. Un arī dzīve likās tukša. Tukša līdz nejēdzībai.
Tad Alīse uzzināja, ka tēvs pošas uz Ameriku. Lūk, necerēta izdevība izrauties no ieraduma žņaugiem. Tēvs gan centās atrunāt, brīdināja no zemūdeņu uzbrukumiem, no mīnām, vētrām, bet tieši tas taču vilināja. Vilināja arī tālais krasts, svešās pilsētas, ļaudis. Un pirmās dienas viņa uz kuģa jutās gandrīz laimīga. Vispirms tāpēc, ka te nebija Ernas. Tēvs, protams, taisījās ņemt apteksni līdzi, bet Alīse nepiekāpās. Te viņa pati cēlās, pati ģērbās, pati sukāja matus. Te nebija ne veikalu, ne saviesīgu vakaru, ne tūkstoš citu nieku, no kuriem sastāvēja viņas dzīve Rīgā. Uz kuģa Alīse jutās brīva. Tikpat brīva kā mūžam nemierīgie viļņi, kas nāca nez no kurienes un vēlās nez uz kurieni. Tā bija īsta dzīve.
Nē, īsta dzīve tā tomēr nez vai būs. īsta dzīve tā varbūt bija kapteinim Vilsonam, kad tas stāvēja komand- tiltā un nosprauda kuģa kursu. Matrozim, kas ar šļūteni skaloja klāju. Motoristam, kas izbāza galvu no mašīn- telpas lūkas, lai īsu brīdi ieelpotu dzestru gaisu. Kuram katram uz kuģa, tikai ne viņai.
īstā dzīve varbūt sāksies tad, kad viņa apprecēs Pār- upu. Alīse vēl lāgā nezināja, vai viņa to precēs vai neprecēs, tāpat kā nezināja, vai tas viņai patīk. Pārups bija izskatīgs — toreiz Preses ballē Alīse to bija ievērojusi, vēl pirms viņus iepazīstināja. Viņš labi ģērbās, labi uzvedās, teicami dejoja. Viņš prata sacīt jaukus komplimentus. Reizēm tie izklausījās pārāk skaisti, un tad Alīsei uzmācās tāda pati sajūta, kā iebaudot pārliecīgi saldu un lipīgu liķieri. Pats Pārups nekad nedzēra liķierus — tikai konjaku un šampanieti, toties pamatīgi. Viņš varēja to atļauties, viņam piederēja trīs ienesīgas mājas Marijas ielā. Šie nami bija tā apbūruši tēvu, ka viņš lāgā pat neapvaicājās, vai Alīse ir ar mieru. Galu galā — ar ko Pārups sliktāks par viņas pārējiem pielūdzējiem? Tas, ka viņš dzērājs, varbūt tieši labi. Sēdēs restorānos vai kavēs laiku viesiem — tādiem pašiem žūpām kā viņš. Un pašai būs pilnīga brīvība … Brīvība, bet kam? Tām pašām pastaigām, iepirkumiem veikalos, apciemojumiem pie draudzenes, pirmizrādēm un ballēm? Nē, arī tā tomēr nebūs īsta dzīve!
īsta dzīve, īsta dzīve… It kā Alīse zinātu, kāda tā ir.
Viņa tikai reizēm iztēlojās, kādu to gribētu. Jau pa pusei miegā grimdama, viņa nodevās neskaidriem sapņiem. Citādi kā par sapņiem to nevarēja saukt — pārāk nereālas bija Alises domas. Viņa centās iedomāties, ka «Tobago» nepieder tēvam, ka viņa bez kapteiņa ziņas uzlavījusies uz kuģa un paslēpusies tilpnē, ka Santaringā nāksies pārdot saderināšanās gredzenu, lai samaksātu par istabu un uzturu pirmajai nedēļai. Tālāk Alises fantāzija nesniedzās. Viņa nespēja pat aptuveni iztēloties, kas būs pēc tam. Tādēļ viss turpmākais rādījās kā mūžamežs, pilns nezināmu briesmu un grūtību. Alīse šaubījās, vai viņai pa spēkam vienai lauzties caur tumšo biezokni. Noģida tikai, ka aiz tā sākas brīvība, īstā dzīve.
Grūti bija izprast dzīvi. Alīse vairs nemēģināja to izprast. Viņa gurdeni ļāvās viļņu vienmuļās šļakstoņas aijām. Miegā mūžamežs pārvērtās par īstenību. Tas bija liānām aizaudzis, necaurejams, baismīgs. Nez no kurienes Alīsei pēkšņi bija gadījies cirvis. Viņa cirta un cirta. Jātiek uz priekšu, jākustas, citādi apstāsies dzīve. Delnas pārklājās tulznām, tās neganti sāpēja. Sāpēja līdz asarām. Cirvis izkrita no rokām, viņa padevās. Negaidot koks salīgojās un apgāzās ar lielgabalšāvienam līdzīgu būkšķi.
Alīse pamodās. Brīdi viņa gulēja klusi, pūlēdamās aptvert, vai tikai nav nosapņojusi šāvienu vai arī tāds tiešām nodārdējis. Iesāka kaukt trauksmes sirēna. Tātad tomēr kaut kas noticis. Alīse atmeta segu, uzrausās sēdus, uzvilka rīta tērpu. Bet piecelties vēl nepiecēlās. Šāviens, sirēna, soļu trauksmainā clipoņa virs galvas, pavēles, kuras izkliedza tik labi pazīstamais kapteiņa Vil- sona bass, — tas viss labi iederētos viņas sapņu valstībā. Nu pēkšņi miglainie sapņi pārvērtušies taustāmā īstenībā, no kuras viņu šķīra vairs tikai plānais kojas aizkars …