Kad atvērās kajītes durvis, Alīse neviļus sarāvās. Caur aizkara spraugu viņa ieraudzīja asiem rugājiem klātu, iekritušu seju, drudžainas acis. Komandas loceklis tas nebija. Tas nāca no svešas pasaules, no turienes, kur sprāga šāviņi un vaidēja sirēnas. Alīse sarāvās vēl mazāka. Svešinieks iedvesa bailes, viņā iemiesojās visas tās nezināmās briesmas, kas uzglūnēja aiz aizkara, dzīves mūžamežā.
Svešinieks metās pie galda, paķēra ūdens karafi, sāka dzert. Alīse nekad nebija iedomājusies, ka cilvēks var tā dzert. Kamēr neizprotamais cilvēks dzēra kā izslāpis zvērs, seja kļuva arvien cilvēciskāka. Acīs izdzisa šaudīgās, neprātīgās liesmiņas, vaibsti atmaiga. Nu tā jau bija gluži cita seja, tā vairs nešķita tik biedējoša. Novājējusi, tumšām ēnām zem acīm, divām ciešanu rievām ap lūpām. Viņš arvien vēl dzēra. Lāses tecēja pa zodu kā nevarīgam bērnam, un Alise pamazām atguva drosmi.
Cilvēks beidza dzert un paraudzījās apkārt. Atkal seja rādījās savādāka nekā pirms brīža. Atklāta, vīrišķīga. Ja ne bārdas rugāji, tad saules brūninātie, enerģiskie vaibsti droši vien izskatītos gluži pievilcīgi.
Alīse strauji atbīdīja aizkarus, piecēlās. Bailes viņa neizjūta nekādas.
— Ko jūs meklējat manā kajītē? Ko jums te vajag?
Cilvēks neatbildēja. Lēnām, pavisam lēnām nolika
karafi vietā, it kā tas patlaban būtu galvenais. Jā, pašpaļāvības viņam netrūka. Pēkšņi dzidrās acis izpletās, satumsa. Sekodama viņa sasprindzinātajam, trauksmes pilnajam skatienam, Alīse pamanīja uz naktsskapīša savu zelta rokas pulksteni.
— Divpadsmit. . . tikai divpadsmit! Bet manējais rādīja jau vēlu nakti, — viņš teica.
Balsī izskanēja tāds bezgalīgs pārsteigums, ka Alīse apmulsa. Viņa pat aizmirsa, ka iebraucējs nav neko paskaidrojis. Likās, daudz svarīgāk izkliedēt viņa nesaprašanu.
— Mēs taču braucam uz rietumiem. Katru dienu zaudējam vienu stundu.
— Uz rietumiem? — svešais paspēra soli uz priekšu.
— Uz Santaringu. Vai tad jūs to nezinājāt?
— Tik tālu? Vecais … — viņš sastomījās. Vārdi paklupa pret neredzamu šķērsli, un viņš apklusa.
Trauksmes sirēna beidza kaukt. Kādu brīdi starp viņiem iegūlās nepanesams klusums, pārtraukdams dīvaino sarunu. Kad Alīse grasījās atkārtot jautājumu, durvis satricināja steidzīgi klauvējieni.
Alīse paskatījās uz durvīm, paskatījās uz svešinieku. Viņa acis bija mierīgas, pavēlošas, gandrīz hipnotizējošas. Vēl nebija par vēlu atvērt, neiedziļināties mūžamežā, turpināt soļot pa gaišo, tēva ienākumu bruģēto ceļu. Un tomēr viņa paklausīja svešinieka acīm. Neattaisījusi durvis, vaicāja:
— Kas tur ir?
— Es, radiotelegrafists Arturs …
Trauksmes laikā radiotelegrafista vieta ir pie aparāta. Kuģi var torpedēt. Tādā gadījumā no savlaicīgi raidītā SOS signāla bieži vien atkarīga komandas dzīvība. Arturs to zināja. Tomēr viņš šai brīdī atradās nevis savā postenī, bet pie Alīses durvīm. Vainīga bija kāda fotogrāfijā. Visiem jūrniekiem pie sienas karājās skaistu sieviešu ģīmetnes. Ja nebija savas meitenes, mēdza piespraust kādu aktrisi. Arturs savu ideālu pirms gada bija izgriezis no «Atpūtas». Fotoattēls rādīja smaidošu meiteni baltā sporta kreklā, īsās, baltās biksītēs, ar tenisa raketi rokā. Tikai daudz vēlāk Arturs uzzināja, ka šis modernais, baltais eņģelis ir viņa darba devēja meita. Alīses kajītes durvis bija no bieza ozolkoka, bet Arturs redzēja tām cauri. Redzēja viņas gaišos, viļņainos matus, liego, skaisto seju. Šīs sejas dēļ viņš bija gatavs aizmirst savus radiotelegrafista pienākumus. Ja vajadzēs, arī daudz ko vairāk.
— Jūs vēl te, Alīses jaunkundz? … Ejiet ātrāk pie glābšanas laivas … Kas var zināt, vācu zemūdene …
— Tūlīt iešu … Paldies, Artur, mīļš paldies!
Soļi attālinājās.
— Nekavējoties uz glābšanas laivu! — teica svešais. Viņa vārdi skanēja kā pavēle.
— Un jūs?
— Man tur nav ko iegūt un te nav ko zaudēt. Bet labāk, lai mani neredz. Vai jūs nevienam neteiksiet?
— Labi, palieciet, — vairāk nekā Alīse neteica.
Viņa izvilka no kojas apakšas korķa vesti, uzmeta
svešajam pēdējo pētošo skatienu un izgāja. Aizslēdza durvis. Viņa pati vēl nezināja, ko tālāk darīs. Katram gadījumam iebāza slēdzeni kabatā.
Kapteiņa Vilsona platā seja atgādināja sašvīkātu navigācijas karti. Vēja ģērētajā ādā gadi un rūpes bija ievilkušas neskaitāmas līnijas, it kā ar smailu zīmuli iezīmēdamas visus kursus, kurus izbraukājis matrozis Vilsons, stūrmanis Vilsons un kapteinis Vilsons. Nu viņš jau turpat divdesmit gadus komandēja Kvieša rēderejas kuģus. Vispirms veco trīsmastnieku «Viesturs», kas tik ilgi pārvadāja kokus, kamēr pats tika sacirsts malkai. Tad piecus tukstošus tonnu lielo «Krimuldu». Kad Kviesis pārdeva «Krimuldu» un vēl citus novecojušos tvaikoņus, lai iegādātos jauno un moderno «Tobago», četri kapteiņi kļuva lieki. Vilsons nekad neaizmirsa, ka Kviesis izraudzījās tieši viņu. Un kā lai aizmirstu, kad rē- ders pats to vietā un nevietā atgādināja. Tādēļ nācās ne vienu reizi vien klusu ciešot samierināties ar otrās šķiras degvielu, kas īpašniekam sagādāja ietaupījumu, bet mašīntelpas vīriem raizes un nepatikšanas. Tādēļ nācās nīkt salonā līdz vēlai naktij, pacietīgi noklausoties vārdu burbuļošanā un korķu paukšķēšanā.
Ja komanda zinātu, cik kapteiņa formas tērpam reizēm liela līdzība ar sulaiņa livreju!
Komanda to nezināja. «Tobago» vīri varēja iedomāties veco Vilsonu tikai tādu, kāds viņš patlaban stāvēja uz galvenā klāja. Kājas plati izplestas, uz tām balstās masīvais korpuss. Sudrabota bārda. Zeltnagota kapteiņa cepure. Bargs, tālē vērsts skatiens.
Turēdama «Tobago» savu starmešu gūstā, vācu zemūdene lēni tuvojās. Ar vāciešiem kapteinim Vilsonam bija veci rēķini. Pirmajā pasaules karā viņš bija piedalījies kaujā pret vācu eskadru Monzundas jūras šaurumā un dabūjis peldēt uz krastu ar kontuzētu roku. Vēl šodien viņš uz to paļāvās vairāk nekā uz kuģa barometru.
Submarīna bija liela. Viens no tiem zemūdens kreiseriem, kādus hitlerieši īpaši būvēja tāliem sirojumiem. Pie lielgabala un ložmetēja stāvēja vīri bruņu cepurēs. Kapteinim Vilsonam gribējās lamāties, uzkliegt, lai piebrauc uzmanīgāk. Viņš to nedarīja. Kāda daļa vāciešiem gar bortu svaigo krāsojumu? Labāk nolaist fenderus. Nācās nolaist arī virvju kāpnes.
Pirmais «Tobago» klājā uzkāpa vācu flotes virsnieks. Pats pajauns, bet gaišā bārda kupla un spuraina. Nēsāt tādu prasīja šodienas jūras laupītāju tradīcijas, — jo garāka bārda, jo garāks reiss aiz muguras.
Citādi viņš izskatījās nevainojami. Formas tērps kā nupat gludināts. Misiņa pogas nospodrinātas līdz žilbumam. Viņam nopakaļ pa virvju kāpnēm uzrāpās četri automātiem bruņoti matroži. Pārlēca pāri reliņam. Ar mehānisku, ievingrinātu kustību pavērsa stobrus pret Vil- sonu un Nordeķi. Sastinga, gaidīdami komandiera pavēli.
— Nodzēst ilumināciju! — vācu kapteiņleitnants nikni izkliedza. — Laikam gribat saaicināt angļus?!
— Bocmani, esiet tik laipns un izslēdziet prožektoru, — pēc vācieša rupjā komandtoņa Nordeķa pieklājība izklausījās kā protests. — Mūsu ciemiņiem gaisma nav pa prātam, — viņš kā atvainodamies piebilda.
i Prožektors nodzisa. Vienlaicīgi izgaisa arī zemūdenes starmetēju kūļi. Melno kuģu starpā gulgoja tumša plaisa. Saspiestais ūdens kā rūgstošs alus izšāva baltu putu šalti. Tā apšļāca zemūdenes torni un spožām lāsēm teceja atpakaļ.