Drīz pāris neuzveicamo saviebušies, asarainām acīm streipuļodami un taustīdamies atgriezās dzirnavu pagalmā. Tie, kaujas reibonī aizmirsuši piekodinājumu, bija sākuši elpot pilnu krūti un skaļi iegavilējušies, līdz kodīgie putekļi viņus piespieda bēgt no cīņas lauka.
Pie vārtiem meičas no jauna lādēja savas briesmīgās bises. Anna satvēra abus pie rokām un vilka uz ūdens mucu, kur tie palika, mazgādami acis un skalodami rīkles un nāsis.
Atkal šaušanas gatavībā meičas izskrēja no dzirnavām, īstā laikā viņas ieradās, jo draugi, apsitusi un izklīdinājuši saindētos kājnieku pulkus, bija izgājuši laukā no putekļu aploka, kur sākās kļūmīga cīņa ar jātniekiem svaigā gaisā. Niecīgais neuzveicamo pulciņš jau asiņodams atkāpās soli pa solim pret poļu jātnieku nesalidzināmo pārspēku. Kā
Sacēlās neaprakstāms juceklis.
mūris viņus ielenca kavalēristu pusloks; un pietiktu, ja poli piespiestu zirgiem piešus, lai saujiņa pārdrošnieku sašķīstu zem daudzu simtu zirgu pakaviem.
Anna, Kate un Lēne pāri līķu kaudzēm pieskrēja pie draugiem un, pāri viņu pleciem izšāvušas uzbrucēju puslokā, atkal atkāpās.
Sacēlās neaprakstāms juceklis. Jātnieku rokam izšļuka zobeni. Viņi ķēra pie acīm, tās aizsargāt domādami. Zirgi, ieplestām nāsim ierāvuši kodigo gaisu, sprauslādami cēlās pakaļkājās, trakodami metās viens uz otru, gāzās gar zemi, vartldamies saspaidīja savus jātniekus. Neuzveicamie stāvēja kā apstulbuši trakās burzmas priekšā. Sini brīdī viņu zobeni bija lieki. Poļu kavalērija iznīcināja pati sevi. Pēteris šausmās iedrebējās. Laikam pirmo reizi mūžā.
— Pietiek šādas cīņas!— viņš uzsauca savējiem.— Atpakaļ uz dzirnavām!
Visi, nenovērsdami skatus no briesmīgās ainas, atkāpās aiz vārtiem.
— Izvest zirgus no staļļa!— Pēteris pavēlēja.— Poļus sagrābušas šausmas. Dzirnavām viņi vairs neuzbruks. Tūlīt tie nekārtībā atkāpsies, un mēs viņus vēl patrieksim.
Nedaudz acumirkļos apseglotie zirgi jau mīņājās pagalmā, sajuzdami cīņas trauksmi. Neuzveicamie, kaut lielākā daļa asiņodami, sēdās seglos.
— Jūs tomēr palieciet ar savām bisēm vārtos!— Pēteris uzsauca meičām.— Pret jums uzbrucēji nenoturēsies, ja vispār kāds polis gribēs būt tik pādrošs.
Viņš pamāja savējiem un izjāja vārtos.
— Bet niknie putekļi? . . .— iedomājās Andris.— Mūsu zirgi tāpat trakos.
Pēteris izvilka no nāsīm vilnas kušķus.
— Jāsim apkārt tīrā gaisā. Pa kreisi!
Deviņi jātnieki aizauļoja gar dzirnavu sētu un sasniedza birzi, kur apjukumā skraidīja poļu kājinieki. Tie, kaut gan vēl nebija saelpojušies kodigās biszāles — no pēdējām putekļu mākoņu neskartām rindām te atbēguši —, tak, redzēdami drausmīgo paniku, vairs nedomāja par cīņu, bet nepacietības uztraukumā gaidīja pavēli atkāpties. Bet nodaļu priekšnieki kā apmāti neattapās, ko darīt, ko ne. Nu, pamanījuši auļojam uz birzi deviņus neuzveicamos, viņi — pāris simtu norūdītu kareivju — vislielākā nekārtībā laidās bēgt uz dzirnavupīti,vaiz kuras stāvēja glābošā meža biezoknis.
Bet bēdzēji netika tālāk par krastu. No otras kraujas krūmājā viņus saņēma muskešu ugunis. Poļi pēc nupat redzētā un piedzīvotā, ik šāvienā iedomādamies neizprotamā apjukuma cēloni, sitās apkārt un skrēja pa ceļu uz Daugavas pusi. Tiem sekoja satrakotie zirgi ar un bez jātniekiem un tāpat kājām palikušie kavalēristi no dzirnav- priekšas, svaigam gaisam uzplūstot un kodīgo putekļu iespaidam izgaistot, atjēgušies. Arī pārējie izklīdušie' kā aitu bars briesmās sekoja pirmajiem bēdzējiem.
Pēteris ar saviem ļaudīm, jau uzsācis bēgļu vajāšanu, apturēja zirgu, raudzīdamies pārupes krūmājā.
— Kas ir tie šāvēji?
— No Rīgas būs atsteigušies palīgi,— domāja Andris.
— Bet kā viņi te tikuši? Daļa poju jātnieku tak palika pie Daugavas.
— Varbūt Salderns tos atsitis.
— Bet varbūt poli paši šauj uz savējiem apjukumā!— iesmējās Ērmanis.— Viņi jau pavisam galvas zaudējuši!
— Arī ar skaidru galvu šādā juceklī nekā nevar saprast!— iesaucās kāds karakalps, izšaudams savu pistoli aizdomīgi šķietošā krūmā, no kura izlēca zaķēns un aizcilpoja pāri ceļam.
— Atradis laiku medīt!— cits biedris tam dusmīgi pārmeta.
— Es domāju, ka polis noslēpies,— zaķa šāvējs taisnojās.— Rau, atkal divi diedz pa kārkliem!
— Jāsim pāri upei!— Andris iedomājās.— Redzēsim, kas tur ir.
Visi pagrieza zirgus pret krastu. Otrā pusē parādījās cilvēki.
— Melngalvji!— Pēteris iesaucās.
— Bērensa vadībā!— Andris saskatīja jauno tirgotāju.
— Kā ar dzirnavām?— Matīss Bērenss, pakāpies uz krituša koka, uztraukts sauca pāri upītei.
— Noturējām!
— Paldies Dievam!
— Bet kā jūs te tikāt?
— Pa aplinkus ceļu. Aiz Meztru salas pārcēlāmies, kamēr poļi uzmanīja Salderna pulciņu. Bet kā dzirnavās? Vai daudz kritušu? Vai sievietes sveikas un veselas?
Andris, sapratis melngalvja rūpes un uztraukumu par Rūtu, atbildēja:
— Visas sveikas un veselas.
— Lai slavēts Dievs!— Pār Bērensa lūpām izplūda atvieglota nopūta.
— Rau, poļi atgriežas!— Ērmanis norādīja uz attālo ceļa līkumu Rīgas pusē.
— Viņi bēg no Salderna!— Pēteris iedomājās.— Tas ar savējiem būs pārcēlies.
Tā arī bija. Poļu jātnieki, krastā pamanījuši nekārtībā joņojošos, bēgošos jātniekus un nopratuši, ka pie dzirnavām neveiksme, atstāja Daugavu, lai atgrieztos pie savējiem. Pa tam Salderns, paspējis tikt pāri no Abates salas, kur visu laiku viņu noturēja poļu muskešu šāvieni, uzsāka ienaidnieka vajāšanu.