Bet poļi ceļa līkumā apstājās. No bēgļiem dabūjuši zināt, ka viss beigts, viņi taisījās doties atpakaļ uz mājām pa Bauskas ceļu. Bet tad ierūcās Kobronskansts baterijas, un poļi sitās apkārt uz Spilves pusi, necerēdami tikt garām cietokšņa ugunij.
— Draugi!— Pēteris uzsauca saviem ļaudīm.— Dzīsimies pakaļ bēgļiem! Dosim pēdējo triecienu! Lai poļi neaizmirst šo kauju! . . . Un jūs,— viņš pagriezās pret Bērensu un melngalvjiem,— palieciet pie dzirnavām!
Neuzveicamie laida zirgus auļos un nogriezās krūmājā pa kreisi šaipus ceļa līkuma, lai neiekļūtu Kobronskansts dižgabalu ugunīs un bruktu bēgošiem poļiem sānos.
Bet poļi izrādījās naskāki. Izlauzušies cauri jaunaudzēm, rīdzinieki redzēja jātniekus jau nozūdam mežā. Krūmājs vēl bija pilns bēgošo kājnieku. Pēteris ieskatīja, ka cīņai beigas un nav nekādas nozīmes kapāt bēgošos, kuri vairs nedomāja pretoties. Viņš laida auļos tieši uz meža malu, atgrieza bēdzējiem ceļu un ķēdē ielenca visu krūmāju. Poļi saprata vajātāju nodomu un, arvien vairāk apņemti, saskrēja barā un labprātīgi padevās, lūgdami žēlastības.— Kad Matīss Bērenss ar pārējiem melngalvjiem pārbrida upīti, viņa pirmais gājiens bija uzmeklēt Rūtu. Vājiniece, iznākusi pagalmā, palīdzēja Annai, Katei un Lēnei apsiet brūces ievainotiem — i savējiem, i no kaujas lauka dzirnavās ierāpojušiem poļiem. Melngalvis piesteidzās pie Rūtas. No viņa skata meitene noprata, ka tikai viņas dēļ tas savācis savus draugus un kalpus un steidzies palīgā apdraudētām dzirnavām, un dīvaina, silta sajūta iekustējās viņas krūtīs. Bērenss bija citāds kā Andris. Gan arī Andris bija par viņu rūpējies un baiļojies, kad domāja to pazudušu, bet, kad atkal bija viņu atradis, tad vairs nepiegrieza tai daudz vērības. Kaut šodien pat, kad pēc poļu atsišanas un cīņas pārtraukuma pie viņas ienāca Anna. Pa pusvirus durvīm viņa dzirdēja no namiņa turpat blakus Andra balsi, kurš, uzkozdams maizi un gaļu, smējās un čaloja ar biedriem. Slimniece, visu cīņas laiku piespiesta viena pati sēdēt kambari un nekā nezinoša, kas notiek ārā, viņam i prātā neienāca. Turpretī Bērenss . . . ak, viņa roka atkalredzēšanās priekā drebēja, kad tas maigi noglāstīja Rūtas elkoni, apjautādamies par viņas labklājību un nemieru pa uzbrukuma laiku.
Brītiņu parunājies ar Rūtu, Bērenss sāka rīkoties. Viņš nosūtīja dažus kalpus uz Rīgu pēc laivām ievainoto aizvešanai. Tad lūdza biedrus nonest pārsietos polus uz upītes krastu, kur piestās laivas.
Drīz dzirnavās ieradās ari kapteinis Salderns ar savu karakalpu nodaju. Viņu izbrīnam un sajūsmai nebij robežas, skatot apkauto poļu kaudzes.
— Neuzveicamie! Patiesi neuzveicamie! Varoņi no Dieva žēlastības!— Viņš noņēma platmali un dzijā cienībā nolieca galvu pret dzirnavām.
Pienāca Bērenss.
— Vajadzētu apbedīt kritušos,— viņš domāja.— Sērga vēl nav gluži izbeigusies, un, ja līķi kaut pāris dienas paguļ saulē, tā var no jauna sākt plosīties visā niknumā. Jo tikai trūdu dvašas piesātinātais gaiss ir ļaunās sērgas cēlonis, kaut gan gudri, mācīti vīri to mēģina apstrīdēt.
— Pareizi!— Arī Salderns atskārta mēra cēloņus un pavēlēja saviem ļaudīm rakt milzu kapu blakus iepriekšējā kaujā kritušiem un tepat apbedītiem pojiem.
Atgriezās Pēteris un viņa viri ar gūstekņu pulciņu. Melngalvji un Rīgas karakalpi saņēma uzvarētājus ar gaviļu saucieniem. Salderns apkampa savus trīs draugus un pārējos neuzveicamos pēc kārtas.
Jau iestājās tumsa, kad beidzot kaujas lauks bija novākts. Bērenss veda uz Rīgu trīs laivas ievainoto poļu. Salderna ļaudis devās uz plostu ar veseliem gūstekņiem.
Dzirnavu varoņi atkal palika vieni. Kaut kā izlabojuši sašķaidītos vārtus un atstājuši sargu, visi likās pie miera pēc grūtās un slavas pilnās cīņas dienas.
Tikai Rūta nevarēja iemigt. Neizdomājama doma jaucās viņas galvā: kāpēc Andris viņai kļuvis pēkšņi tik svešs un Bērenss tuvs? . . .
Uz Lielupes krasta pret Babītes ezeru visu nakti gaudoja taures. Tur sakautie poļi sauca savus pa mežiem un purviem klīstošos, bēgošos karavirus. Tie lasījās kopā pa pāriem un maziem pulciņiem. Rīta ausmā pārskaitījuši savas rindas, virsnieki ar smagu sajūtu pārliecinājās, ka trūka vairāk par pusi no izmeklētā, cīņās norūdītā un varonīgā karapulka — labākā, kādu varēja atrast poļu armijā.
— Ko teiks Radzivils?— drūmi nopūtās kājnieku pulkvedis.
Jātnieku vadonis nikni ierēcās:
Nolādēts! Ja viņš mums gribēs izteikt kādu piezīmi, lai tad nākamreiz nāk pats un mēģina ieņemt šis vella dzirnavas! .. . Bet, man šķiet, neviens karavīrs vairs nenāks uz šejieni karot pret paša Nelabā kalpiem, jo tādi patiesi ir šie dzirnavu sargi. Un Radzivilam būs jāatmet savs neprātīgais nodoms. Rīgu mēs zviedriem nekad vairs neatņemsim, ja viņai tādi aizstāvji kā tie tur, dzirnavās .. .
43. nodala mīlestības dzēriens
Varonīgo dzirnavu aizstāvju brūces pamazām dzija, un pār kaujā kritušo biedru kapa kopiņu jau viena otra smilga dzina zaļus asniņus, siltās jūnija saules un nesen nolijušā auglīgā lietus diedzētus. Sis mazais kaps bija izrakts blakus lielajai, jau labi sazēlušajai iepriekšējā kaujā kritušo neuzveicamo mūža dusas vietai. Tajā bija guldīti aizsaules dzīvei tikai trīs lielajā kaujā kritušie neuzveicamie — Krišs, Andrejs un Juris un turklāt vēl vecais Millers, Kates tēvs.
Ik rītu Kate ieradās pie neuzveicamo atdusas vietas un noskaitīja par tēva dvēseli īsu lūgšanu. Pa lielākai daļai sagadījās, ka ari Andris ap šo laiku te pieminēja kritušos biedrus, un tad mājup abi arvien, atgriezās reizē.
Kādurīt, kad Pēteris ar biedriem tikko nobeidza taisīt jaunus vārtus veco — sadragāto vietā un tos iecēla eņģēs, Bērenss, atbraucis malt labību, atveda līdz muciņu miestiņa.