— To iztukšojiet pie pusdienas maltītes,— viņš teica,— par godu zviedru karalim, kurš šorīt ieradies no Stokholmas Rīgā ar dižu flotīliju. Un atļaujiet arī man pieskandināt un sumināt jūsu varonību.
Pēteris laipni patencināja par miestiņu, un Bērenss gāja uz maltuvi.
Tagad dzirnavu ļaudīm bija brīvas dienas un tie varēja sev atļaut dzīrās. Apcietinājumus neko daudz labot nevajadzēja, un arī sardzes dienastam pietika ar vienu novērotāju ozolā, jo patlaban par jaunu poļu uzbrukumu likās lieki raizēties.
Gaidāmās dzīres iepriecēja dzirnavniekus, bet it sevišķi līksms bija Ērmanis. Jau laikus viņš cēla steķos muciņu un pamatīgi nogaršoja gardo dziru.
Tuvojās pusdiena.
Rūta, jau brangi atspirgusi, rīkojās ap lielo galdu pagalmā. Kate ar Lēni bija aizbraukušas laivā uz Rīgu tirgū iepirkties šo to, kas dzirnavās aptrūkās, un Anna saimniekoja pa namiņu.
Ērmanis, izgājis apraudzīt zirgus ganībās aiz birztalas, atkal atgriezās un piesēdās pie muciņas. Ilgi viņš nebija sevi veldzējis tā īsti lieliem mēriem. Nu atkal reiz gadijās izdevība. Viņš nogaršoja vienu kausu pēc otra un nogrima saldās pārdomās. Rūta paraudzījās viņa smaidīgā, sapņojošā sejā un iejautājās:
— Par ko ta tu, Ermani, tā sapņo gaišā dienas laikā?
Laivinieks tikai pa pusei atmodās un saldsēri nopūtās:
— Tāpat…
— Vai nesapņo par kādu Rīgas daiļavu?— Ruta šķelmīgi pavīpsnāja.
— Ej nu, auša! … Par savu jauko Daugavu es domāju.
— Tā tevi velk?
— Velk.
— Tak grūts ir zvejnieka darbs.
— Bet brivs.
— Gadās dienas, kad nav loma un neiznāk dienišķai pārtikai.
— Un tad atkal pagadās loms, ka vari pieēsties lidz kaklam — veselai nedēļai.
— Tā jau ir tā nelaime.
— Nelaime?
— Nu jā. Tu neproti ar pārtiku iedalīties. Kad ir, tad pārēdies, kad nav, ciet badu.
— Pie tā esmu pieradis.
— Tas nav labi. Tev vajadzētu pieradināties pie kārtīgas dzīves.
— Ko nu vairs.
— Nekad nav par vēlu. Puiša parašas var atmest.
— Kā tad to izdarīt? Kādā kārtā cilvēks dzīvo, tādas parašas tam ir.
— Apņem sievu. Būsi vira kārtā, būs tev citas parašas.
Ērmanis izbrīnījies paraudzījās Rūtā, it kā no viņas
mutes negaidījis tādas aplamības.
— Apsievoties?! Nē-ē! . . .— Viņš nosmējās.— To nekad nedarīšu. Nodzīvošu puisī savu mūžu.
— Bet kāpēc?
— Taisni tāpēc, ka sieva gribēs mani atradināt no puiša cilvēka parašām. Nē, nē!— Viņš pielaida no jauna savu kausu un dzēra lieliem malkiem, it kā gribēdams aizskalot pat nelāgās iedomas par savu parašu varbūtēju atmešanu.
— Vadzi, Ermani!— viņam aiz muguras pēkšņi atskanēja Pētera balss.— Vai tev tā muciņa jau nav tukša?
— Lai Dievs pasarg!— Ērmanis satrūcies nolika kausu un pakustināja steķos alus trauku. Bet tad, atviegloti pasmaidijis, nomierinājās.— Vēl jau lielā pusē. Tak nobijos gan ne pa jokam. Nu, uz tām izbailēm jāuzņem malks, ka nepiesitas kāda kaite.
Viņš atkal ielaida kausā. Pēteris vārtos redzēja atgriežamies laivā Kati un Lēni no Rigas un gāja palīdzēt nest grozus ar iepirkumiem. Pienāca maltītes laiks. Anna iznāca un sauca vīrus iznest azaida katlu. Visi dzirnavu ļaudis un ari Bērenss sasēdās ap lielo galdu. Klusēdami paēda. Tad pildījās kannas un kausi ar miestiņu, un pamazām sākās dzīvas sarunas.
Bērenss kā zviedru armijas miltu apgādnieks bieži mēdza būt pilī pie gubernatora un šo to zināja par kara apstākļiem Vidzemē un Kurzemē. Viņš pastāstīja par Gustava Ādolfa nodomiem un cerībām uz drīzu mieru. Poļu seims, partiju nevienprātību saskaldīts, negribēšot atvēlēt līdzekļus kara turpināšanai, un tā zviedri sakaušot pretinieku. Karaļa nodoms vēl esot kļūt par visas Polijas kungu.
— Lai zviedru karalim veseliba!— Andris pacēla kausu.
— Un uz drīzu mieru!— Ērmanis piebilda.
Visi uzdzēra.
— Un tagad uz Māras dzirnavu varoņu veselību!— Pēc brītiņa melngalvis atkal lika kausu pie lūpām.
Neuzveicamie pateicās ar galvas palocīšanu.
— Tā bija varonīga un tik spīdoša uzvara, kādai līdzīga nav atrodama Rīgas karu kronikās!— Bērenss sajūsmināts pārlaida skatu pār galda biedriem.— Piecpadsmit pret tūkstoti! Un četri kritušie pret gandriz četri simtiem kritušo!
— Mēs bijām sešpadsmit, ne piecpadsmit,— kautrīgi, bet tomēr ar jūtamu lepnumu iebilda kāds pajauns karakalps.
— Jā gan,— Bērenss pavīpsnāja,— ja jūs ieskaitāt līdz veco vienroci Juri — lai Dievs mielo viņa dvēseli!— kurš, ja ne šaut ar musketi, tad vismaz zobenu varēja vicināt.. . Ai, varoņi, varoņi! . . . Vēl vakar man gadījās dzirdēt Rigas gubernatoru, veco Kasparu Krūzes kungu, aizgrābtības pilniem vārdiem suminām neuzveicamo varonību un kara mākslas prašanu dažu zviedru augstmaņu priekšā. Gubernators izteicās, ka tev, Pēter, piedienētu komandēt pulku un nevis kā kaprālim nodaļu. Un viņš par to parūpēšoties.
— Ak, ko!— Pēteris vienaldzīgi atmeta ar roku.— Pulkveži. var būt vienīgi augstmaņi. Tās tikai tukšas runas.
— Tā nav!— melngalvis viņu pārtrauca ar lielu nopietnību.— Krūzes kungs dedzīgi apgalvoja, ka tava nākotne esot tuva viņa sirdij. Viņš lūgšot karali tevi paaugstināt par karodznieku un iecelšot par pils sardzes priekšnieku. Gan tad viņš gādāšot, ka tieci arvien augstāk.
Melngalvja vilinošo izredžu vēstis neizcēla Pēteri no viņa nosvērtā miera. Viņš teica:
— Nesaprotu, ar ko būtu izpelnījies šādu gubernatora labvēlību. Esmu pildījis tikai pienākumu.
— Pārliecīga kautrība!— Bērenss, nebūdams vienisprātis ar šādu nopelnu noniecināšanu, pagrozīja galvu.— Vai visā -zviedru armijā atradīsies vēl otrs, kam būtu tāda cīkstoņa slava kā tev?