— Negribu noliegt,— Pēteris iebilda,— ka man roka veikla un vingrināta zobenu cīņā, galva skaidra briesmās, un arī laimes man nav trūcis. Bet tāpat Andris un pārējie biedri nekad nav palikuši man pakaj. Un, kas uz Ērmani attiecas, tad viņš dažā labā kaujā ar rungu ir vairāk apsitis nekā es ar zobenu.
— Tā? Un ko tu ar to gribi teikt?
— Ka tādā gadījumā mūs visus vajadzētu celt par karodzniekiem un pulkvežiem.
— Kāpēc ne?
— Un kur tad būs mūsu karaspēks?
— Nav trūkums mazāk spējīgu karakalpu.
Pēteris iesmējās.
— Lūk, tā jau ir tā lieta: pat vislabākais karavadonis nekā neiespēs ar nespējīgiem un gļēviem apakšniekiem.
— Tu gribi teikt, ka visiem karakalpiem jābūt tādiem, kādi esat jūs, neuzveicamie?— Bērenss smaidīja.
— Jā.
— Tā būtu neiespējama prasība.
— Kāpēc?
— Man šķiet, te varētu nocietināties visas pasaules labākie cīkstoņi, un tomēr viņi nenoturētu dzirnavas — piecpadsmit pret tūkstoti.
— Varbūt. . .
— Bet jūs atsitāt ienaidnieku … Man tev jāteic, ka Rīgā netic .. .
— Ko netic?
— Ka piecpadsmit spēj sakaut tūkstoti.
— Taču tā notika!— Andris lepni iesaucās, pārtrauk dams melngalvi.
— Man tev jāsaka, Matīs Bērens,— Pēteris teica svarīgi, paraudzījies uz Annu otrā pusē galdam,— ka mēs piecpadsmit nekad nebūtu noturējuši dzirnavas, bet gabalos sakapāti dusētu smiltājā.
— Kā?!— Melngalvis pārsteigts iepleta acis.
— Par uzvaru mums jāpateicas vienīgi mūsu meičām. Mūs izglāba viņu gudrība, apķērība un drošsirdība.
Anna uzmeta Pēterim lūdzošu skatu — klusēt. Bet tas šī skata nepamanīja un turpināja:
— Kad mēs pēc daudziem poļu uzbrukumiem vairs nespējām viņus atsist, kad tie ielauza vārtus un jau bija pagalmā un mēs, ievainoti, paguruši, atvēlējām savas dvēseles Dievam, tad Anna, Kate un Lēne stājās pretim ienaidniekam; viņu šāvieni poļus apdullināja, ka tie atkāpās.
— Patiesi?!— Bērenss pārlaida sajūsmas un apbrīnošanas pilnu skatienu pār meičām.
— Kad es tev saku!— Pēteris vieglprātīgi pasmaidīja, dodams sarunai jautru virzienu.— Kā tu pats, bez šaubām, būsi piedzīvojis, mīļo Matīs Bērens, mēs, vīrieši, nespējam pastāvēt pat neapbruņotas sievietes varas priekšā. Kā lai poļi noturētos pret triju vella meiču sēru un uguns spļaujošām bisēm? Uzbrucēji kāpās atpakaļ. Mēs, no jauna saņēmuši spēkus, sākām apdullušos poļus kapāt zobeniem. Tad jauni ienaidnieku pulki atkal taisījās veikt mūs, un atkal drošsirdīgās meičas, ieņēmušas mūsu sašķobījušās rindas, satrieca pēdējo pretestību. Pēc tam mums nebij grūts darbs izklīdināt pretinieka atliekas.
— Brīnišķīgi!— Bērenss aizgrābtībā saņēma rokas. — Lūk, tādēļ ari tumšais pūlis Rīgā tenko par vella mākslām, kas izglābušas dzirnavas!
Pēteris sakustējās pie melngalvja vārdiem un domīgi nolaida skatu uz galdu. Bērenss pacilāti turpināja:
— Es paceļu kausu uz daiļo meiču mākslām!
Annai vaigi tvīka. Viņa piecēlās un, neuzkrītoši gribēdama atstāt sabiedrību, teica, paraudzījusies uz galdu:
— Maizes mums maz.
Tad teciņus tā devās uz namiņu. Kate ar Lēni palika sēžot. Annas veikli apslēpto apmulsumu viņas nemanīja un pašas neiedomājās nekā ļauna kodīgajās biszālēs, ar kuru palīdzību poļi uzveikti. Viņu sirdsapziņa bija tīra. Anna turpretim ticēja burvībām. Kaut gan vecais maģistrs viņai bija noskaidrojis vielas un spēka noslēpumu viņa izgudrojumos, kā, piemēram, tālskatā, miglas bumbiņās un arī kodīgajās, asajās zāļu smaržās, kas aug purvos un mežos un, sakaltētas un saberztas putekjos, liek asarot acīm, tomēr domas par viņas mīlestības dzērienu nevarēja nepieļaut blakus dabas spēkiem ari pārdabīga burvju spēka līdzdalību. Tas vientiesīgo meiču mazliet uztrauca, un viņai vajadzēja vienatnē saņemties.
— Uz daiļo meiču mākslām!— Bērenss atkārtoja, paceldams savu kausu pret Kati un Lēni, arī Rūtai uzsmaidīdams.
— Tad arī jums jābauda malks!— Andris sniedza savu kausu Katei, un Ērmanis pabīdīja uz Lēnes pusi savu trauku.
— Alus ir rūgts!— Lēne vairījās.
— Neko darīt,— Andris smējās,— saldā brandvīna mums nav.
— Kad tevi!— Ērmanis piesita sev pie pieres.— Kā nav? Pavisam biju piemirsis. Kad piekopām poļus, es krituša zirga seglos atradu divas lielas krūkas. Noglabāju priekšnamā un tikai nupat atcerējos.
Viņš piecēlās un gāja uz dzirnavām. Atvēra durvis. Taustījās priekšiņā pa pažobeli. Izvilka vienu krūku, otru, trešo.
— Brīnums!— laivinieks murmināja.— Kā šodien atceros tikai divas nobāzis. Nu ir trīs. Hm .. . Var jau būt, ka pēc kaujas nogurumā būšu pārskaitījies. Jauki! Labāk trīs nekā divas!
Viņš atgriezās ar dzērieniem pie galda. Atkorķēja vienu. Nogaršoja.
— Stiprs! Nav saldais. Tas meičām nepavisam nederēs.
Viņš padeva kruku tālāk biedriem.
Otra izrādījās tāda pat. Pie trešās viņš aplaizijās un smaidā pievēra acis.
— Tas tik ir dzērieniņš! Ko vēl labāku? Salds dievgalda vīns!
Laivinieks ielēja krūzītē un pasniedza Lēnei. Tā ar labpatiku nobaudīja. Tāpat Kate un Rūta. Ērmanis nolika krūku meičām priekšā uz galda. Tās lēja krūzītē un piedāvāja puišiem. Bērenss turpināja valodas par karu un miera izredzēm, par zviedru pārvaldi un pārtikas piegādāšanu, kas diezgan smagi gulstoties uz Rīgas pleciem.
No namiņa atgriezās Anna ar maizes klaipu. Viņa bija saņēmusies un atkal mierīga. Taisīdamās sēsties, viņa pamanīja dzēriena krūku Rūtas rokā, no kuras tā lēja un piedāvāja Pēterim.
Pēkšņs uztraukums sadzina viņas vaigos asins šalti. Sis trauks viņai likās labi pazīstams. Nelabā nojautā viņa griezās atpakaļ uz dzirnavām. Iesteidzās priekšiņā. Drebošām rokām iztaustīja visu pažobeli. Viņas mīlestības dzēriena, šīs burvju daktera Rēbusa iedotās spēka dziras, vairs nebij vietā.