— Tātad es neesmu maldījusies!— viņas lūpas izdvesa. — Rūta iedzirda Pēteri! Dievs debesīs! Viss pagalam!
Viņa iznāca ārā. Piesarkums bija izgaisis. Tagad viņas seja izskatījās līķa bāla.
Ļodzošiem sojiem Anna atkal tuvojās dzīru galdam. Bet apstājās pusceļā.
Patlaban Kate piedāvāja burvju dzērienu Ērmanim. Anna saļodzījās. Tak noturējās. Tad Lēne sniedza krūzīti Andrim.
Vai dieniņ!» Daiļā sarkanmate apslēpa seju rokās. Viņas iedzirda visus! Kas notiks? Kas būs? Un Pēteris, vai! Pēteris dzer no Rūtas rokas! …»
Anna apgriezās un, ar pūlēm ceļot kājas, nozuda dzirnavās.
44. nodaļa
ANNA MĒĢINA SAGLĀBT IZDARĪTO POSTU
Tuvojās Jāņu diena. Ērmanis jau laikus diedzēja miežus un taisījās uz lielu alus brūvēšanu Līgo vakaram. Pārliecibā, ka poļi tagad tik drīz nerādīsies, neuzveicamie dzīvoja vaļigi un vairāk domāja par dzīrēm nekā par karu. Citkārt stingrais Pēteris, kurš arvien atrada ļaudīm kādu darbu, tagad apmierinājās vienīgi ar sardzes dienestu. Kopš tās dienas, kad Bērenss dzirnavniekus pacienāja ar miestiņa mucu, viņš bija ļoti pārvērties. Pats sevī nogrimis, vienaldzīgs pret saviem apakšniekiem, it kā ar ko neapmierināts, viņš staigāja pa dzirnavām un, kad neviens viņu nenovēroja, bieži nopūtās kā zem kāda iekšēja dvēseles sloga.
Pie visa vainīga bija Anna. Todien, kad Bērenss pie alus kausa bija ieminējies par rīdzinieku neticību, ka dzirnavas noturējušās bez Nelabā palīdzības, Pēterim radās bažas par Annu, ka varbūt viņai tomēr ir sakari ar kādiem burvjiem vai raganām un ka pilsētā kāds būtu ko uzošņājis. Vakarā, kad dzirnavu ļaudis izklīda, viņš meklēja Annu, lai no sirds ar to parunātu. Bet nekur nevarēja atrast torņinieka meitas. Citiem apjautāties negribējās. Viņš uzkāpa dzirnavu tornītī. No šejienes varēja pārredzēt ezera malu, un Pēteris ieraudzīja krastā sēžam Andri un Kati. Viņi par ko ļoti nopietni pārrunāja. Jau agrāk ievērojis abus bieži kopā, Pēteris nebrīnījās un neuztraucās, jo sen jau saprata, ka pie Rūtas Andri saista tikai paradums un draudzība un ka tās jūtas, ko parasti sauc par mīlestību, viņiem vienam pret otru nav. Tad Pēteris šķita izdzirdējis lejā apspiestu nopūtu. Viņš pārliecās un ieraudzīja pie sētas stūra piespiedušos Annu. Viņa nenolaida skata no Andra un Kates ezera krastā, viņas krūtis smagi cilājās, viņas ķermenis sakustējās doties turp. Bet kāda iekšēja vara viņu atturēja, un, rokas lauzīdama, nelaimīga viņa atgriezās dzirnavās pa maltuves mazajām durvtiņām pie dzirnavrata.
Nu arī no Pētera krūts izlauzās smaga nopūta, kā atbalss meičas nopūtai.
«Viņa vēl arvien mīl Andri!»
Tad viņš uzveica savas sāpes, padevās liktenim un mierīgs, saņēmies, tikai skumjām neizgaistot no pieres, kāpa lejā, lai parunātu ar Annu — ne sevis, bet viņas pašas labā.
Viņš satika meiču, kad tā iznāca pa maltuves durvīm. Ieraudzījusi Pēteri, Anna sarāvās un, soli atkāpusies, atspiedās pie sienas. Nedrošu un izmisušu skatu viņa raudzījās Pēterī. Pagāja labs brītiņš, kamēr tas, saņēmies un uzveicis no jauna uzmākušās dvēseles sāpes, gribēja sākt runāt. Bet tad Anna, nespēdama vairs valdīt savu nemieru, aizklāja seju rokām un pasteidzās tikt garām.
Pētera sirds sastinga.
«Viņa neieredz mani! Kāpēc? Viņa vairās no manis. Pat negrib ar mani runāt.. .»
Tā atkal nejēdzīgs pārpratums attālināja divus cilvēkus, kuri tiecās viens pēc otra ar katru nervu, katru asins pilīti. Pēteri padarīja kautrīgu muļķīgā, nepamatotā greizsirdība, un Annai iedvesa kaunu un bailes viņas ne mazāk aplamā iedoma par mīlestības dzēriena izdarīto postu un jucekli. Viņa nesatricināmi tieēja šīs burvju dziras spēkam un katrā puišu visnevainīgākā satikšanās un pačalojumā ar Lēni, Kati un Rūtu redzēja karstas mīlas reiboni.
Nabaga aplamā meiča nezināja, ko darit, kā novērst bez viņas pašas vainas izcēlušos postu. Kā apmāta nu jau trīs dienas viņa bija klīdusi pa dzirnavām un apkārtni, izdomādama domu domas, mēģinādama atraut vienu no otra nepareizi iedzirdītos pārus, uzsākdama ar vienu un otru sarunas par lietu, kurai īsteni nekā nevarēja tikt klāt, ja negribēja atklāt sava noslēpuma. Bet to Anna nevarēja darit; un ikviens raisījās vajā no viņas neskaidriem un nesaprotamiem vārdiem, brīnīdamies par citkārt nopietnās un nosvērtās meičas dīvaino pārvēršanos un tukšo pjāpā- šanu.
Tā pienāca Līgo vakars. Atkal jautra sabiedrība sēdēja zem pagalma liepas pie lielā galda un līgodama daudzināja senču saules svētkus kopā ar Jānīti — Dievadēliņu, ēda Kates sietos sierus, Rūtas ceptos plāceņus, jo jau labi atspirgusi meita šodien vadīja saimniecību; puiši dzēra Ērmaņa darināto miestiņu un meitas — Bērensa atsūtīto vīnu; pats, izbraucis miltu piegādes lietās uz zviedru nometni Vidzemē, nevarēja piedalīties viņam tik miji kļuvušo dzirnavnieku svētkos.
Visām dzirnavām bija dots svētku izskats: vārti un namdurvis izgreznoti ozola zariem, meijām appušķots dzir- navrats, pīlādžu vītnēm apvītas zirgu staļļa palodas un stenderes. Ik kambarī kaktos smaržoja jauni bērziņi un pa klonu izkaisītās jāņuzāles. Ezera krastā garas kārts galā piķa muciņa gaidīja tumsas iestāšanos, lai tad Ligonaktī ar savu gaismu suminātu māti — Sauli.
Visi bija līksmi, un pat Pēteris likās aizmirsis savas sirdssāpes. Tikai Anna sēdēja bāla, kā pusdzīva, nenogaršo- jusi ne kumosa no siera un plāceņiem un tikai laiku pa laikam apslapinādama sausās lūpas pie vīna trauciņa. Baiga nojauta spieda torņinieces krūtis, kas viļņodamās draudēja plīst pušu: šonakt jānotiek briesmu lietām, šonakt jāparādās mīlestības dziras burvībām! Ir taču Līgonakts — sapņo- jumu un jūtu reibuma nakts . . . Viņai kaut kas jādara, lai novērstu nelaimi. Un nelaimei jānotiek, jo visi ir iedzirdīti — viens no viena, otrs no otra rokas; iekārošana un mīlas tieksmes ir sajauktas vissarežģītākā juceklī. Pēteri iedzirdinājusi Rūta, Rūtu — Ērmanis, Ērmani — Kate, Kati — Andris, Andri — Lēne. Kā burvju tīklā sagūstītas pukst viņu sirdis, pašas nekā neatskārzdamas, nekā nenojauzdamas. Bet ko darīt? Ko darīt? Atzīties? Ai, nē, nē! Iespaidot, pārliecināt, lai nepadodas maldīgām māņu sajūtām? Bet vai tad cilvēka vārdi būtu pārliecinošāki un spēcīgāki par pārdabigiem burvju spēkiem, kas slēpti dzērienā? …