Dzīrotāji pie galda saslēja galvas un ieklausījās. No birzes puses nāca līgošana. Vai ciemiņi nāk pulkā svētkus svinēt? Daži jaunākie karakalpi izsteidzās vārtos.
— Draugi rīdzinieki! Daži kapteiņa Salderna ļaudis. Un meičas arī.
Siera un alus prasīdami, pagalmā iebruka pulciņš Jāņa- bērnu vaiņagiem galvās un rokās.
— Sveicināti, neuzveicamie ar savējiem!
— Sveicināti, Jāņabērni!
— Sveiks, Jāņatēvs!
— Kurš tad tas lai būtu?
— Kas te saimnieks?
— Augstā Rāte ir dzirnavu saimnieks.
— Gar to mums nav nekādas daļas. Tiem sveši mūsu prieki, svešas mūsu dziesmas.
— Tad cita saimnieka nav. Mēs visi tikai kalpi.
— Ir saimnieks. Kas te vecākais un augstākais. Pēteris:
— Lai tad tā būtu, draugi!— Pēteris sniedza viesiem pēc kārtas roku.
— Un kura tad tā Jāņamāte būs?
— Kate!— atsaucās Andris.— Tā sieru sēja.
— Nē, nē!— meldera meita lietišķi noraidīja, izvilkusi Rūtu no bara.— Šodien dzirnavās saimnieko Rūta. Viņai šodien saimnieces gods.
— Nu, tad esam skaidrībā!— Jāņabērni pasmējās un, vaiņagojuši līdzpaņemtiem vaiņagiem vispirms Pēteri un Rūtu kā Jāņatēvu un Jāņamāti, tad arī Andri, Ermani, Kati, Lēni un Annu, uzsāka par jaunu līgošanu, suminādami Jāņatēvu un Jāņamāti, ēst un dzert prasīdami.
Tad viesi sasēdās. Lika galdā lldzatnestās krūkas. Pēterim ar Rūtu bija jāsēstas galda galā.
— Mums vakar iznāca algas diena,— stāstīja kāds karakalps, puišu bijušais biedris no Smilšu bastiona Rīgas aplenkšanas laikā.— Sarunājām šovakaru kārtīgi nosvinēt veco draugu pulciņā. Viens otrs paņēma līdz savas meičas, kas tāpat kāroja atkal redzēt brašos Rīgas aizstāvjus, kuru slava te, dzirnavās, vēl dižāka kļuvusi. Kad tevi jupis! Ducim puišu sakaut lupatlēveros tūkstots poļu! Kas jūs, draugi, nepazīst, tam galu galā jātic vien ir stulbo pļāpu melšām, ka pats elles lielskungs sameties ar jums te uz vienu roku! Tagad Rīgas tenku māmiņas par to vien runā, jo pagaidām mierīgajā dzīvītē citu tenku nevar sagrābstīt … Uz jūsu veselību, draugi!
Karakalps pacēla kausu. Pēteris kautrīgi mēģināja pasmaidīt. Viņa sirds kļuva arvien nemierīgāka, dzirdot ļaužu tenkas. Viņš nevarēja atsvabināties no iedomām, ka kodīgajām biszālēm tomēr ir kāds sakars ar burvju mākslām. Ne jau rīdzinieku valodas viņu nomāca — tie var runāt un domāt, kā paraduši, ko grib,— bet Annas sakari, atgādinājums, ka viņai ir citi ļaudis, no kuriem tā varbūt vis nebēg kā no viņa, piemēram, dienas tris četras atpakaļ. Pēteris pameta skatu uz sarkanmataino meiču. Tā nolaida acis, bet Pēteris vēl paspēja saskatīt viņās degošu nemieru un savādu, baigu uguntiņu.
«Dievs, esi žēlīgs!» Pēteris iekšēji nodrebēja. «Sāds skats nav vienkāršiem cilvēkiem. Vai viņa patiesi būtu ragana? . ..»
Pa tam Anna savā tīrajā, bet māņticības apmiglotā dvēsele izcieta elles mokas. Kad Pēteris uz viņu neskatījās, viņa nenolaida acis no tā un Rūtas pie viņa sāniem.
«Ļaunais mīlestības dzēriens ir savedis abus kopā,» izmisums viņā sauca, «un Pēteris man ir zudis!»
Tad viņa paraudzījās uz Andri, kurš tērzēja ar Kati.
«Ja varētu tos abus izšķirt,» viņa drudžaini domāja, «un atkal piegriezt Andri Rūtai! Varbūt tad Pēteris pamazām atbrīvosies no burvju dzēriena varas.»
Nabaga Anna! Viņas acis bija arviēn tikai prielčš Pētera; tās neredzēja un nenojauta to, kas visiem citiem mierīgiem vērotājiem jau sen bija skaidrs: Andris tiecas pēc Kates. Un arī tas viņai nebija ienācis prātā, ka Rūta nav vienaldzīga pret jauno melngalvi, kurš gandrīz ik dienas viņu apciemo.
Laiks pagāja dziesmās un līksmībā. Kad saule taisījās rietēt, viesi piecēlās un atvadījās:
— Cik žēl, ka jāšķiras! Bet jātiek atpakaļ pilsētā pirms vārtu slēgšanas. Mūsu meičas nedrīkst nakti palikt.
Mājinieki palaida draugus līdz vārtiem. Jaunākie gāja ciemiņus pavadīt līdz Daugavai. Līgodams jautrais pulciņš nozuda aiz birzes stūra. Pēteris ar Rūtu palika roku rokā vārtos. Andris ar Kati pagājās uz upītes pusi. Vecākie vīri atgriezās pie miestiņa kannām. Lēne, ķircinādamās ar Ērmani, to aprumulēja pie ūdens mucas un tad žēlodama nosēdināja pie durvīm uz soliņa un susināja tā slapjo galvu.
«Kaut kas jādara!» Anna, vairs nespēdama nemieru valdīt, noņēmās. «Jāmēģina saglābt izdarītais posts.»
Ar Pēteri viņa neuzdrošinājās runāt un sāka no otra gala, vieglākā, kā viņa iedomājās. Viņa piegāja pie Lēnes un Ērmaņa. Viņas balss viegli drebēja, uzrunājot ķestera meitu:
— Lēne . . . Vīriem no alus būs sāja dūša. Noderētu šķēle sālītas gaļas. Esi tik laba un paņem no namiņa bļodiņu.
— Labi, Anna!— Lēne nozuda dzirnavās.
Anna piesēdās pie laivinieka. Gan šā, gan tā viņa bija izdomājusi, kā uzsākt grūtās valodas, bet nu, kad vajadzēja izdomāto izvest, viss likās pārāk samākslots un liekvārdīgs. Tādēļ viņa iesāka, kas patlaban ienāca prātā, tieši: