— Saki man, Ērmani,— vai jau sen, kopš esi metis acis uz Lēni?
Plecīgajam, varenajam puisim atvērās mute un tā palika. Ne vārds nenāca ārā pārsteigumā un apmulsumā. Viņš izskatījās pēc maza bērna, kas pūlas saprast kādu liela cilvēka gudrību.
— Vai tas jau sen, Ērmani?— Anna pēc brītiņa atkal nedroši jautāja.
— Kā tu teici?— Ērmanis saņēma kopā visus savus prātus.
Anna ar pūlēm atkārtoja jautājumu.
Nu laivinieks saprata.
— Es?— Viņš iepleta acis.
— Nu jā. Jeb vai varbūt tikai pēdējā nedēļā tev liekas, it kā viņa tev patiktu? Ja tas tā ir, mīļo Ērmani, tad tā ir maldīšanās. Lēne nepavisam tev neder par sievu. Tā ir tāda nelaimīgi iznākusi prāta aptumšošanās.
— Man? Prāta aptumšošanās?
— Tas ir tādā gadījumā, ja tev liekas, ka būtu labi Lēni apprecēt.
— Nu tu brīnums! Kā tu uz tādām domām nāci?
— Es redzu jūs abus kopā.
— No kura laika tad tu to redzi?
— Kopš kādas nedēļas.
— Nu ir traki!— Ērmanis pielēca no sola.— Vairs pat vārda nedrīkstēs ar cilvēku parunāt, kad jau iet valodas.
— Nekādas valodas neiet, mīļais Ērmani,— Anna mierināja sadusmoto.— Es tikai gribēju pa draugam pajautāt.
— Tad saproti, ka es par tādām lietām nekad nedomāju, par kādām tu te mani tincini. Es savu mūžu godīgi nodzīvošu puisi.
Nikns Ērmanis gāja pie citiem, paņēma kausu un nosēdās blakus alus mucai. Sabozies viņš tecināja un dzēra lieliem malkiem mēru pēc mēra. ,
«Noskaities!» Anna domāja apmierināta. «Par viņu tātad nav jābaidās. Viņš nebūs iedzirdīts. Vismaz Lēnes ne.»
Nu viņa iedrošināta uzņēmās rīkoties tālāk. Gāja uz vārtiem. Pētera un Rūtas te vairs neredzēja, tie bija izgājuši laukā. Labi tā. Tagad jāparunā ar Kati vai Andri. Tur jau viņi stāvēja pie dzirnavupltes. Smagām kājām Anna pienāca.
— Andri,— viņa teica, pati satrūkdamās no savas balss, kas gaužām sveši skanēja,— man šķiet, Rūta tevi gaida.
Andris atgriezās.
— Rūta? Kas viņai man sakāms?
— Es nezinu.
' — Saki, lai viņa atnāk še, pie mums.
— Viņa grib tev vienam ko pateikt.
— Tā-ā?— Andris gari novilka un kā negribēdams gāja līdzi Annai. Kate atsēdās krastmalā.
Anna ar Andri iegāja pagalmā.
— Kur tad Ruta?— Andris jautāja, paraudzījies apkārt.
— Es pasaukšu. Tu ieej musu istabā.— Anna bīdīja Andri uz dzirnavu durvīm.
Viņa iedomājās, ka Rūta būs nogājusi ar Pēteri uz ezera malu. Viņa izsteidzās atkal pa vārtiem un nogriezās uz ezeru. Aiz sētas stūra viņa ieraudzīja abus sarunājamies. Pēteris turēja Rūtas rokas savējās, tad palaida tās, saņēma meiteni aiz pleciem un noskūpstīja uz pieres. Annai metās tumšs priekš acīm. Sagrīļojusies viņa pieķērās pie tuvējā koka. Viņas lūpas kustējās, bet skaņas nenāca. Beidzot tām paspruka nedabīgi jautrs izsauciens:
— Rūta! Andris grib ar tevi runāt!
— Andris?— Rūta mierīgi atgriezās.— Kas viņam man sakāms?
Anna klusi ievaidējās: tie paši vārdi, tikpat vienaldzīgi un sveši kā nupat no Andra dzirdētie! Tātad ļaunais dzēriens iedarbojies ar visu spēku . . .
— Nāc, tad dzirdēsi,— visus spēkus saņēmusi, nelaimīgā torņiniece atbildēja.
Rūta pameta ar galvu Pēterim un gāja līdzi Annai cauri pagalmam, pa priekšnamiņu meitu kambari. Te Andris mazliet nepacietīgs gaidīja. Abi stāvēja istabas vidū krēslā viens pret otru. Anna kā apreibusi atbalstījās pret durvīm. Klusums. Andris gaidīja, kas Rūtai būs viņam sakāms. Rūta gaidīja, ko Andris tai teiks. Annai neērtais stāvoklis kļuva mocošs. Viņa gribēja ko teikt, bet balss aizžņaudzās kaklā. Tad Andris pirmais neizturēja:
— Tev bij man kas sakāms. Rūta?
— Man?— Rūta jautāja.— Es domāju, ka tu man ko teiksi.
— Es? Bet ko tad?
— Kā lai es zinu?
— Bet tu taču …
Anna saņēmusies pienāca un sataustīja abu rokas, tās salikdama kopā.
— Andri! Rūta! Jūs taču mīlat viens otru!
Abi nekā nesaprata. Tik daudz viņi nojauda, ka ne viens, ne otrs nav vēlējušies šo savādo satikšanos. Bet ko Anna īsti no viņiem grib?
— Kāpēc tu, Anna, mūs atsauci še?— Andris jautāja.
Anna drudžaini spieda puiša roku.
— Ai, Andri, tu taču mīli Rūtu?
— Kāpēc lai es viņu nemīlētu? Jā, mīlu. Mīlu Rūtu, savu mazo māsiņu.
— Ne kā māsu. Kā līgavu.
Satumsušajā istabā Anna neredzēja, ka Andris un tāpat ari Rūta nosarka.
— Tās bija bērnības iedomas,— Andris mazliet neveikli izvairījās.
— Un tagad?
— Nu . .. tagad mēs esam jau pieauguši.
— Andri!
— Bet saki jel — ko tu īsti gribi no manis?
— Lai tu neatstātu Rūtu! Lai tu mīlētu viņu!
— Bet ja nu Rūta mani nemīl?
— Tas ir pārpratums. Acumirklīga jūtu maldīšanās. Vai ne tā, Rūta?
Rūta neatbildēja. Pēc īsa klusuma brītiņa Andris jautri iesmējās un, saņēmis torņinieci pie pleciem, braši sapurināja.
— Ai, Anna, Anna! Pašā Jāņu vakarā tu gribi būt saprecinātāja. Bet neīsto pāri esi izmeklējusies. Šoreiz nekas neiznāks. Vai ne, Rūta, māsiņ?— Viņš palaida Annu.
— Jā, Andri, brālīt,— pēc īsa klusuma brītiņa atskanēja Rūtas balss maigi un mierīgi.
— Nu, lūk!— Andris pagāja dažus sojus uz durvju pusi. Tad atgriezās.— Tātad tev, Rūta, nekas man nebij sakāms?
— Nē, Andri.
Andris izgāja. Anna šņukstēdama atsēdās uz lāviņas malas, zaudējusi cerību kaut ko panākt pret ļauno mīlestības dzērienu, kas draud izpostīt ne tikai viņas laimi, bet var kļūt arī kļūmīgs tā Pēterim un Andrim, kā Rūtai un Katei, kad ar laiku burvju spēks izgaisis. Rūta pienāca pie lāviņas un līdzjūtīgi uzlika roku uz Annas pleca.