— Anna, mīļā, kas tevi sāpina?
Torņiniece vēl mēģināja ko panākt pie Rūtas. Strauji viņa satvēra tās elkoņu.
— Ruta! Rutiņ! Paliec uzticīga Andrim! Izmet no savas sirds mīlu pret Pēteri!
— Pret Pēteri? Kā tā?
— Tu iedomājies, ka mīli Pēteri. Tie ir māņi. Tu nekļūsi laimīga ar viņu.
— Pēteri? Nē! Pēteri es nemīlu.
— Tātad Andri?
— Andri ari ne.
— Tad tomēr Pēteri!
— Ai, nē!
— Es redzēju: jūs skūpstījāties.
— Ej nu!
— Jā! Nupat pie ezera.
— Viņš mani noskūpstīja uz pieres.
— Jūs sarunājāties. Par ko jūs abi varējāt tā slepus runāt, ja ne par mīlu?
— Mēs runājām par mīlu.
— Nu, lūk!
Rūta piesēdās blakus Annai.
— Mīļā Anna, es tev visu pastāstīšu. Pēteris visu zin un noprot. Viņš mani vedināja pastaigāties un iztaujāja. Es atzinos, ka mīlu Matīsu Bērensu.
— Bērensu?!
— Jā. Viņš ir tik labs, tik mīļš, tik rūpīgs. Viņš grib mani precēt. Es vaļsirdīgi atklāju Pēterim savu sirdi. Un tad viņš, visu labu novēlēdams, noskūpstīja mani uz pieres.
— Patiesi?— Anna iegavilēdamās apkampa Rūtas plecus.
Kambarī iebruka Andris ar Kati.
— Ei, Rūta! Anna! Te jau pavisam tumšs. Vai jūs te esat?
— Kas ir, Andri?— Rūta piecēlās.
— Iesim uz ezermalu! Jau dedzina darvas muciņu. Atri!
Ari Anna piecēlās kā atdzimusi un kopā ar Rūtu sekoja
aicinājumam. Pagalmā pie galda, uz kura dega skali lākturi, sēdēja vecākie karakalpi. Arī Ērmanis vēl arvien turējās pie savas alus mucas.
Andris rāva arī draugu līdz, kurš, -rūkdams un vāji pretodamies, tomēr padevās.
Jaunieši izgāja krastā. Te jau liesmoja darvas muca kārts galā, izplatīdama sārtu blāzmu pār ezeru.
— Metīsim vaiņagus ūdenī!— prieka un spara pilns izsaucās Andris.— Meitas pa priekšu, tad puiši. Kuru vaiņagi sapeldēs kopa, tiem dzīves ceļš bus kopā lemts.
Kate pirmā iesvieda vaiņagu ezerā. Tāpat Lēne un Rūta. Ari Anna noņēma savu un, biklu skatu pametusi uz Pēteri, kurš stāvēja pie pašas malas, aizsvieda to ar slaidu likumu tālu straumē.
Puišu vaiņagi sekoja. Ar nodomu Andris svieda savējo uz Kates vaiņaga pusi, un arī Pētera metienam bija savs mērķis.
— Un tu, Ērmani!— Andris plijās virsū draugam, kurš stāvēja saīdzis. Tas galu galā noņēma arī savējo no galvas un vienaldzīgi ielaida ezerā.
Ezera ūdeņi lēni nesa vaiņagus uz dzirnavu ratu pusi. Rūtas vainadziņš pirmais iekļuva straujākā vietā un, nopel- > dējis lidz slūžām, viens pārslīdēja tām pāri.
— Rūta paliks vecās meitās!— iesmējās kāds jauns karakalps.
— Nevar zināt!— Pēteris pasmaidīja.— Varbūt viņas vainadziņš peld uz Rigu, uz Daugavu, kur to gaida kāds cits vaiņaga sviedējs.
Pēdējās Annas bažas izgaisa. Ar sasprindzinātu uzmanību viņa sekoja citiem vaiņagiem. Lūk, Andra vaiņags piestāja malā pie Kates vainadziņa. Atkal smiekli un piezīmes. Atsevišķi peldēja vēl Lēnes un Ērmaņa vaiņagi, bet Annas un Pētera, stipras straumes rauti, peldēja tuvu kopā, tad pie paša dzirnavrata, iekļuvuši virpulī, sagriezās un nozuda zem dzirnavām.
Anna ar pūlēm apvaldīja prieka iekliedzienu. Viņas un Pētera skati sastapās. Bet atkal kautrīgi novērsās.
— Rau, Ērmaņa vaiņags piestājis malā!— iesaucās Andris un raudzījās apkārt pēc drauga. Tas bija nozudis.
Kad visi atgriezās dzirnavās, tie atrada Ērmani pie alus muciņas. Viņš klusi stenēja. Seja tam bija sāpīgi saviebta. * — Ermani! Kas tev kaiš?— Pēteris, ieskatījies biedra
sejā, bažīgi jautāja.
— Nav labi!— Ērmanis ar mokām izdvesa.— Nupat gals klāt.
— Dieva dēļ, saki — kas vainas?
— Viducis apsāpējies. Bet tā sāp, ka vairs nevar ciest.
— Par daudz alu būsi sadzēries.— Lēne noliecās līdzcietīgi un ņēma vājinieku zem padusēm.— Nāc, novedīšu tevi līdz guļas vietai. Sadabūšu kādas zāles.
Ērmanis nepretojās. Ļāva sevi aizvest kā mazs bērns. Lieta likās būt nopietna, jo tāds spēka vīrs kā varenais Daugavas laivinieks par nieku taču nevaimanās.
45. nodaļa LĒne ĀrstĒ Ērmani
Ērmanis gulēja pažobeles kambarīti aiz namiņa un vaidēja. No pagalma skanēja dziesmas nakts klusumā. Tur vēl visi sēdēja kopā, Jāņunakti negulēdami. Tikai Lēne viena atradās pie slimnieka. Sāpošo viduci aptinusi ar sildošiem apsējumiem, viņa sedza tam virsū visu, kas bija sadabūjams. Ērmanis svīda zem smagās segu un kažoku kaudzes, bet lāvās meičas rūpībai.
Lēnei no dabas bija laba sirds. Bez tam vēl viņa sajuta tā kā pienākumu pret Ērmani, kurš arī par viņu bija pašaizliedzīgi rūpējies — toreiz ar to sautēšanu pelavu maisā. Kaut gan tās nebija nekādas patīkamas atmiņas, bet Lēne šo gadījumu nevarēja neatcerēties, juzdama sirdī pateicību pret savu ārstētāju. No tās reizes viņa bija pilnīgi vesela un cēlās no pelavu cisām kā par jaunu piedzimusi, skaidrā galvā vairs neperinādama aplamās mīlestības iedomas pret Andri, kurš galu galā nemaz neizrādās visas tās jūsmošanas un slepeno, kā ari atklāto nopūtu vērts. Toreiz, gan no visas sirds sirdīdamās par Ermaņa ietiepīgo neatlaidību, viņa bija iemīlējusi vientiesīgā puiša labsirdību un goda prātu. Ērmanis glabāja viņam uzticēto noslēpumu.
Tagad viņa sēdēja pie slimnieka gultas un eļļas spuldzes gaismā raudzījās Ērmaņa vīrišķīgajā, kaut sāpēs savilktā sejā, neviļus to salīdzinādama ar Andra meitenīgajiem vaibstiem, un atskārta, ka patiess daiļums nebūt nav meklējams tikai sārtos vaigos un sapņojošās zilās acīs. Ērmanis bija skaists savā nobriedušā vīrišķībā, varenā spēkā, drošsirdibā un sirds labumā. Ka viņa agrāk par to netika iedomājusies? Patiesi, ja viņai vajadzētu vīra, tā starp Andri un Ērmani katrā ziņā izraudzītos pēdējo.