Bet kurai pieaugušai meičai lai nerastos domas par vīru?
Daba necieš tukšuma. Tajos laikos gan ši atziņa vēl nebij uzaususi mācītu viru galvās, jo Toričeīlijs vēl bija zēna gados, bet Lēne bez kādām zinātnieku teorijām apzinājās šo dabas likumu un ļāva savā sirds tukšumā, kas radās pēc pārdomu bagātajām dienām, sautējoties pelavās, ieplūst Ermaņa tēlam. Jā, šis varenais puisis varētu būt labs vīrs, ja tikai atradinātos vēl no sava dzīves veida ēšanā un dzeršanā.
Ērmanis atkal sāka skaļāk vaidēt:
— Vai dieniņ, vai dieniņ, gals man būs klāt!
— Saņemies, saņemies, Ērmani!— Lēne viņu mierināja.— Vai nu tik ļauni būs. Gan sāpes aprimsies.
— Vai! Liekas, ka kāds pa viduci jaucas ar bomi. Visas iekšas plēš skrandās.
— Bet kas par vainu tev varētu būt?
— Būs viss iekšās satrūcis un izjucis.
— Taču nekā smaga neesi cēlis, neesi staipijies pēdējās dienās. Man šķiet, par daudz būsi tā alus sadzēries.
— Nē jau. Dažu labu reizi esmu vēl vairāk lējis iekšā.
— Bet tavs alus rādās slikti norūdzis.
— Tas tiesa. Nedabūju lāgā noraudzēt.
— Nu, lūk. Tur vien tā vaina būs. Novārīšu tev labas zālītes, došu sadzerties kopā ar degvīnu, un tūlīt paliks labāk.
— Kādas zālītes tu domā?
— Suņuburkšķus, vērmeles, buldurjāņus.
— To zāļu mājās nebūs.
— Iešu salasīšu birzes malā.
— Nudien, Lēne, tu esi pārāk laba pret mani.
— Ko nu!— meiča atmeta ar roku un izgāja.
Ermanis palika viens vaidēdams un stenēdams. Patiesi
tās bija negantas sāpes. Dažu labu zobena cirtienu viņš bija dabūjis līdz pašam kaulam, bet tās sāpes likās kā labsajūta pret mokām, kas tagad žņaudza un plosīja viņa iekšas. Dažbrīd likās, ka vairs neizturēs. Kad Lēne sēdēja klāt, tad mazliet tā kā vieglāk jutās. Bet nu labā meiča meklēja zāles birzes malā. Ar uguni.
Bezgala garas vilkās nakts stundas. Vajadzēja jau nākt uz rīta pusi. Dziesmas pagalmā bija apklusušas. Jāņabērni būs likušies pie miera.
Tad Ijjrmanis sadzirdēja namiņā aiz sienas rīkošanos. Lēne jau vārīja zāles. Beidzot, gaismiņai svīstot, viņa atgriezās ar krūzīti.
— Dzer nu visu iekšā!— Viņa pacēla slimnieka galvu un pielika trauku tam pie lūpām.— Un ar Dieva palīgu sāpes rims.
Ērmanis izdzēra, bet, brītiņu pagulējis, sāka atkal vaidēt. Tik ātri, protams, vislabākā medicīna nespēja iedarboties.
— Viss būs labi,— Lēne mierināja.— Vienīgā vaina ir tā, ka tu negausīgi ēd un dzer.
— Bet ko lai dara? Tāda man daba.
— Ne daba, bet paradums.
— Paradums?
— Un slikts paradums, no kura tev jātiek vaļā.
— Bet kā to izdarīt?
— Tev jāprecas.
— Ari tu tā runā!
— Kas tad vēl?
— To pašu teica Rūta.
— Nu, lūk, tad es viena tā nedomāju. Patiesi, Ērmani, padomā par šo lietu!
— Par precēšanos nav ko domāt.
— Kāpēc?
— Redzi, ja es apprecētos, tad sieva kārtīgi gatavos maltītes un ik dienas būšu vienādi paēdis. Bet ēdiens īsti iet pie sirds tikai tad, kad dažas dienas vai kādu nedēļu esi krietni izbadojies. Tad tā īsti var izjust ēšanas baudu.
— Nu tu atkal atgriezies pie sava nelāgā paraduma. Taču teicu, ka tev no tā jāatradinās.
— Tas būs grūt'. Man tāda dzīves kārtība patīk.
— Tad saproti jel, ka tur slēpjas viss ļaunums!
— Kur?
— Tavā patikā.
— To es nesaprotu. Ja kas patīk, tad, man šķiet, tas ir labs.
— Tātad tu domā, ka pārmērīga ēšana un dzeršana ir laba?
— Els nekā slikta neredzu.
— Tātad tavas mokas patlaban arī ir labas?
— Kā nu tā var runāt! Vai, kā sāp! Arvien esmu daudz gavējis un atkal daudz ēdis un dzēris. Bet tā kā tagad man vēl nekad nav iznācis.
— Kad vadzis pilns, tas lūst. Tagad beidzot būsi savu vēderu sagandējis un, ja tikpat negausīgi turpināsi dzīvot, tad labu galu neņemsi. Tādēļ tev jāatmet sliktais pārēšanās paradums. Nāvei nav jāskrien pakaļ.
— Tev nopietni tā šķiet?
— Ļoti nopietni.
— Labi nav. Tagad es sajūtu. Vai!
— Tātad nolem! Apņemies!
— Labā apņemšanās nelīdzēs. Puiša cilvēkam dzīve nevar ritēt tik kārtīgi kā ģimenes tēvam.
— Ak, Ērmani, kā tu nesajēdz! Par ko tad es visu laiku runāju?
— Par ēšanu un dzeršanu, man šķiet.
— Par precēšanos es runāju. Tur ir visa pamats. Nu mēs krustām šķērsām esam izrunājušies un atkal atgriezušies pie sākuma.
— Kā? Man būtu jāprecas?
— Tev jāapņem sieva, kas ar mīlestību un stingrību par tevi rūpējas.
— Ar stingrību ari?
— Protams. Ja tev pašam pret sevi nepavisam stingrības nav.
— Liekas, nava gan. Vai, kā nu sāp!
— Tātad tev jāņem sieva.
— Nu labi. Ko ar tevi strīdēšos. Taisnība laikam būs tavā pusē.
Uz brīdi iestājās klusums, kā jau pēc beigtas cīņas, kad viena puse uzvarējusi. Tad Ērmaņa sāpju saviebtā sejā parādījās laimīgs smaids.
— Vai tev labāk?— Lēne līdzjūtīgi pieliecās, ievērojusi slimā sejā tā kā atvieglojumu.
— Nē. Arvien grūtāk,— Ērmanis, zobus sakodis, atbildēja, smaidam tomēr neizdziestot.— Es tev gribēju tikai teikt, ka neviena meita pie manis nenāks.
— Kāpēc?
— Manu slikto parašu dēj.
— Gan jau.
— Nē, nē! Kurš meitietis gribēs dzīvot ar vīru negaušu un dzērāju?