— Taču ņem reiz vērā, ka apprecētam tev tavu slikto parašu vairs nebūs. Tu ēdīsi kārtīgi sievas gatavotās maltītes un dzersi ar mēru.
Atkal Ermanis nevarēja sadomāt nekādu iebildumu. Taču pēc brītiņa pagudrojis vēl mēģināja:
— Tā gan. Bet, pirms es kādu meitu būšu bildinājis, viņa nezinās manas labās vēlēšanās. Nenāks.
— Tu tās pateiksi. Tad ies.
— Un man būs jāapsolās piegriezties kārtīgai dzīvei?
— Protams. Apsoli tagad man, ka apprecējies to darīsi!
Ermanis bija noguris no sarunas.
— Labi. Es tev to apsolu.
— Nu, lūk. Un tagad, mīļo Ermani, es labprāt ietu pie tevis.
— Ko-o?— Slimnieks iepleta acis.
— Ja tu mani ņem, tad te esmu. Es pazīstu tavu labo dabu un esmu pārliecināta, ka būšu tev krietna sieva.
— Tu gribi iziet pie manis?— Ermanis k]uva domīgs.
— Jā. Un apsolos, ka, ar mani dzīvojot un paklausot maniem padomiem, nekad mūžā vairs šādas sāpes tev nenāksies ciest.
Ērmanis atkal sāpīgi iestenējās:
— Vai! Vai! Nav vairs spēka ciest.
— Nabadziņš! Kā lai tev palīdzu?— Lēne ar drānas stūrīti noslaucīja lielās sviedru lāses, kas redzami spiedās no pieres ādas porām.— Vēl šoreiz izturi, pārciet! Un tad vairs šādas mokas tevi nepiemeklēs.
— Labi, Lēne,— Ērmanis nopūtās,— es esmu ar mieru.
— Apsoli!
— Se roka!— Slimnieks izvilka no segas apakšas mitro, sakarsušo roku un paspieda Lēnes pirkstus.
— Tad viss būs labi!— Lēnes acis priecīgi iemirdzējās. — Un tā tam arī bija būt. Tāds likteņa lēmums. Es, iedama zāles plūkt, pagriezos uz ezera krastu. Tur tavs un mans vaiņags, kopā sadzīti, līgoja vilnīšos. Es vēl tev novārīšu zāles. Tici man, tev drīz kļūs labāk. Bet jau pirms kāzām tev, mīļo Ermani, būs pamazām jāsāk pieradināties pie kārtīgām maltītēm un sātības.
Uzsmaidījusi slimajam, viņa pamāja ar galvu un izgāja.
Viens palicis, Ērmanis vairāk sāka just griezīgas sāpes un mokas. Nu viņš vaidēja vienā vaidēšanā, mēģinādams negantās sāpes aizmirst ar pārdomām:
«Zelta meiča tā Lēne. Ko man bija darīt? Vajadzēja apsolīties ņemt viņu. Varbūt tomēr būs labāk nekā patlaban …»
Pēc kāda laika Lēne atkal atgriezās ar otru zāļu novārījumu trauciņu. To izdzēris, Ērmanis drīz sāka justies mazliet labāk.
— Pamēģini iemigt!— Lēne viņu piesedza un palīdzēja sagriezties uz sāniem, pret sienu.— Šādos gadījumos arī miegs dažreiz ir ļoti labas zāles. Ja tu varētu cietā miegā nogulēt līdz pusdienai, tad patiesi celtos vesels no cisām .. . Tagad tevi atstāšu, jo šodien ir mana saimnieces diena.
Lēne izgāja. Ērmaņa sāpes kļuva arvien panesamākas, un pēc neilga laiciņa viņš jau dusēja dziļā miegā. Kad Lēne pirms azaida ienāca pažobeles kambarī, viņa atrada guļas vietu tukšu. Ērmanis, tikko pamodies, bija piecēlies un izgājis pagalmā. Viņš jutās vesels kā zirgs. Labi izstaipījies, viņš vingriem soļiem spēka un veselības apziņā izgāja pa vārtiem. Nogājis līdz ezeram, viņš pietupās, nomazgāja rokas un seju. Brīnišķīgs svaigums un spirgtums plūda pa visiem locekļiem. Tad viņš pamanīja netālu malā piedzītu vaiņagu pāri. No tiem, kurus nakti te svieda līgavas un līgavaiņa zīlēšanai. Ērmanis piegāja tuvāk.
— Lēnei taisnība gan,— viņš teica.— Viņas un mans vaiņags ūdens kopā sanesti. Hm .. . Lāga meiča. Un es, nabags, savās mokās solīju visu, ko no manis prasīja .. . Bet, lai nu ko, tikai ne precēties! Gribu savu mūžu godīgi vecpuisi nodzīvot!
46. nodala RAGANA
Kādā jaukā dienā augusta sākumā uz Māras ezera augstās dienvidu kraujas, kūtri izlaidušies, gulšņāja Pēteris ar Andri. Tagad dzirnavās bija dīka, bezrūpīga dzīve — miera laiki.
Kad pagājušā mēneša vidū Rīgā ieradās Gustavs Ādolfs ar jauniem pulkiem no Zviedrijas, rīdzinieki runāja par pēdējām kaujām, poju galīgu sakaušanu un miera noslēgšanu. Gluži tā neiznāca. Kad karalis devās uz Jelgavu, domādams te ierīkot bāzi savām kara operācijām, izrādījās, ka Jelgavu atkal ieņēmis Radzivils bez kādām pūlēm, jo no astoņi simts garnizona kareivjiem ļaunā sērga bija pasaudzējusi tikai cilvēku četrdesmit, ar kuriem pilsēta un cietoksnis nespēja noturēties.
Jelgavā neticis, Gustavs Ādolfs gan sakāva poļus dažās laimīgās kaujās Lielupes krastos, bet kaut cik nopietnas stratēģiskas nozīmes tam visam nebija. Stāvoklis palika tāds pat kā iepriekš. Abu karaspēku vadoņi satikās un pēc īsām sarunām vienojās par pamieru uz desmit mēnešiem, t. i., līdz nākošā—1623. gada 1. jūnijam. Tad Gustavs Ādolfs atgriezās Rīgā un, iecēlis slimā Kaspara Krūzes vietā savu feldmaršalu grāfu de la Gardiju par Rīgas un Vidzemes gubernatoru, aizbrauca atpakaļ uz Zviedriju.
Tātad dzirnavu sargiem tagad bija miers un atpūta. Pat sardzes ozolā vairs nevajadzēja. Tikai no rītiem locekļu vingrināšanas dēļ Pēteris apmācīja savu mazo pulciņu zobenu cīņas mākslā, pārējo dienas daļu ļaudams visiem pilnīgu brīvību.
Dīkā dzīve Pēteri Neapmierināja. Rīgā viņam nepatika, un arī dzirnavas bija apnikušas. Kā kareivis viņš bija cīņas gars, kas tiecas no vienas uzvaras uz otru, arvien spožāku un spožāku, un pēc visa veiktā nekā jauna un lielāka še
. . . kūtri izlaidušies gulšņāja Pēteris ar Andri.
nevarēja gaidīt. Bez tam Pēteri pamodās ilgas pēc dzimtenes. Jau agrāk viņš dažas reizes bija pārrunājis ar Andri par atgriešanos uz Kurzemi. Ari šodien viņš par to domāja.
— Kā būtu, Andri,— Pēteris uzsāka valodas, nekustīgu skatu raudzīdamies debesu dzidrumā, kurā mazi, balti mākonīši, peldēdami pret rietumu pamali, acīm redzot kusa un gaisa,— kā būtu, ja mēs prasītu zviedriem atvaļinājumu.