— Un tad dotos uz Kurzemi?— Andris, dzīvāks par draugu, piecēlās pussēdu, atbalstīdamies ar elkoņu mīkstajā sūnā.— Es ari patlaban par to domāju.
— Kas mums te, svešumā, par prieku?
— Tā ir. Bet nezin kā būtu Ēdolē? . ..
— Tu domā par to izkaušanos Rūtas dēļ? Tā poju junkura tur vairs sen nav. Bet kādēļ mums iet uz Ēdoli? Varētu pameklēt vietu Kuldīgā, kur, kā dzird, patlaban mītot mūsu lielskungs.
— Nez kā viņš mūs uzņems? Varbūt iekals dzelžos.
— Kā izbēgušos dzimtcilvēkus? Taisnību sakot, mēs nebūt vairs nebijām sava hercoga Jaudis. Poļi mūs dzina darbos, poļiem strādājām un vergojām. Poļi paņēma visus muižas ienākumus. Tātad mēs neesam aizbēguši no mūsu lielkunga, bet no poļu vajāšanām. To viņš mums ļaunā nevar pieskaitīt.
— Labi apdomājot, tā būtu gan.
— Nu redz. Un kā piedzīvojušus karakalpus mūs nesūtīs uz muižu pie zemes darba, bet paturēs hercoga sargos. Sie zviedri man nemaz vairs lāgā nepatīk.
— Tu dusmojies, ka Rīgas gubernators aizmirsis savu solījumu paaugstināt tevi dien astā?
— Man Kaspars Krūze tāda solījuma nav devis.
— Vienalga. Viņš tā teicis citiem zviedru augstmaņiem, un arī Bērenss to dzirdējis.
— Protams, cildināt es nevaru cilvēku, ja viņš runā citādi, nekā domā un dara. Un, ja gubernators tā nebūtu izteicies, tad es pats nemaz par šādām lietām neiedomātos … Bet es nedomāju par sevi. Man pilnīgi pietiek tās pašas kāprāļa pakāpes.
— Par ko tad tu domā?
— Par tevi, Andri. Tev nav mazāk kaujas nopelnu kā man. Kāpēc lai ari tevi neieceltu par kaprāli?
— Man tas vienalga.
— Tā nesaki. Ja mēs atgriežamies Kurzemē, tad kā kaprāļiem mums katrā ziņā būtu vieta hercoga sardzē. Bet karakalpu nekur netrūkst. Turklāt ar kaprāļa kārtu mūs vairs neuzskatīs par dzimtcilvēkiem. Mēs būsim brīvi ļaudis.
Andris kļuva domīgs. Pēterim taisnība. Viņu stāvoklis nebij vienāds. Kaprāli Pēteri hercogs katrā ziņā paturēs savā dienestā ar visām brīva cilvēka tiesībām, bet viņu kā vienkāršu karakalpu var nosūtīt uz kādu muižu. Un kur tad lai paliek Kate? Tai arī jāpāriet dzimtļaužu kārtā. Par to jau abi bija pārrunājuši, un Kate visādi bija ar mieru. Tomēr. ..
— Tātad tu domā,— Andris pēc brītiņa iejautājās bez liela prieka,— ka vajadzētu iet uz Kurzemi?
— Pārāk velk uz dzimteni.
— Bet tad mums būs jāšķiras no drauga Ermaņa.
— Viņš pirmais šķirsies no mums.
— Ilgojas tikt atpakaļ uz savu Daugavu? Tagad pat ik dienas ņemas ap zveju.
— Jā. Karošana nav viņa amats; viņš nekaro, bet kaujas. Pieri saraucis. Viņa sirds vēlēšanās ir uzcelt jaunu būdu nodegušās vietā un braukt zvejā, celt ļaudis pāri Daugavai. Dažas dienas atpakaļ runājām par varbūtēju šķiršanos. Gājām uz Rigu. Viņš mani ievilka krūmājā pie savas būdas drupām. «Lūk, tepat,» viņš ar sajūsmu man stāstīja un izrādīja, «uzcelšu jaunu ēku ar jaunās modes krāsni un skursteni, ka ne dūmu smakas istabā nemana. Nedēļu braukšu zvejā, tad saēdlšos līdz kaklam un otru nedēļu gulēšu uz krāsnsaugšas.»
— Vai tad viņa vēdergraizes Jāņunakti to nav vēl atradinājušas no trakās negausības?
— Kur nu! Viņa vēders tā esot iekārtots, viņš saka . .. Jā, tā Ērmanis sapņo par turpmāko dzīvi. «Būtu tikai naudas ēkas uzcelšanai,» viņš sūrojās.
— Kad atstāsim zviedru dienastu, tad saņemsim algu par visu laiku, jo vēl ne graša neesam dabūjuši.
— Tur neiznāks jaunai ēkai, sevišķi vēl tik lepnai, kādu Ērmanis grib. Jāved baļķi, ķieģeļi, logiem stikli vajadzīgi; un kur tad amatnieku algas …
Abi pagriezās, izdzirdējuši soļus.
Pienāca Ērmanis.
— Draugi! Komandants mūs sauc uz pili.
— Ko tad šim vajag?— Andris piecēlās.— Varbūt grib izmaksāt algu un atlaist, kā jau miera laikā.
— Nezinu.— Ērmanis paraustīja kamiešus.— Zvejoju Daugavā pret pili. Kāds sargs brauca laivā garām un, mani ieraudzījis, teica, ka sūtīts uz dzirnavām: komandants liekot mums visiem trim ierasties pilī. «Kas par lietu?» es prasīju.—«Nevar zināt,» viņš atbildēja, «pulciņš rātskungu šorīt bijis pie jaunā gubernatora. Uztraukti sarunājušies un minējuši jūsu vārdus. Tātad visi trīs lai braucot pāri.»
Trīs draugi gāja uz dzirnavām, sakārtoja apģērbu, apjoza zobenus un devās ceļā.
Komandants pili saņēma neuzveicamos ar savādu smaidu.
— Kas tās par lietām, draugi?
— Kas ir?— Pēteris nesaprašanā raudzījās priekšniekā.
— Jūs tur dzirnavās esot sametušies ar ļauniem gariem un veikuši poļus ar paša elles lielkunga palīdzību.
Pēteris piesarka.
— Kas to saka?— viņš drūmi jautāja.
— Tā apgalvo augstās Rātes gudrie kungi.— Komandants pārlaida vīpsnājošu skatu puišiem.— Un to viņi apliecina vēl ar šo rakstu.
— Kas šai rakstā teikts?
— Tā ir apsūdzība pret jums trim par kopošanos ar burvjiem un Jauniem gariem.
Pēteris nobālēja. Viņš domāja par Annu.
Andris ar Ērmani nesaprašanā saskatījās.
— Protams,— komandants, stāvēdams pāri tā laika māņticībai, saprotoši iesmējās,— gubernators de la Gardijs nepiegrieza šai sūdzībai nekādas vērības, un es arī nebūtu jūs traucējis, ja te nebūtu iejaukta kāda persona, kuru varbūt jūs negribētu redzēt uz sārta.
— Kas tā tāda?— Pēteris jautāja, mazliet lūpām iedreboties.
— Kāda sieviete.
— Kā viņu sauc?
Komandants paraudzījās rakstā.
— Anna Angers. Es domāju, ka jūs esat labos draugos ar tām meičām, kuras dzirnavās vāra jums azaidu, mazgā un kopj ievainotos, un tādēļ man likās pareizi, ka jūs brīdinu. Tā ka Māras dzirnavas patlaban atrodas gubernatora rīcībā, tad Rāte lūdza, lai viņai izdod minēto personu. De la Gardijs atteicās to darit, noraidot Rātes tiesnešus tieši pie jums. Tātad tagad jūsu varā ir ielaist dzirnavās fogta (audis jeb ne. Es atsaucu jūs tādēļ te, lai brīdinātu par gaidāmām varbūtībām un lai jūs netiktu pārsteigti.