Pētera uztraukums auga.
— Kaptein!— Viņš nostājās kareiviski.— Vai tev mums vēl kādas pavēles jeb kas cits sakāms?
— Pagaidām ne.
— Tad atjauj mums iet. Un pateicība tev par tavu labvēlību.
— Ejiet!
Trīs draugi atvadījās. Gandrīz skriešus Andris ar Ermani sekoja Pēterim, kurš nejuta zemi zem kājām.
— Laivu taču atstājām pie pils krastā!— Ērmanis sauca pakaj draugam, kurš devās pāri pagalmam uz pilsētas vārtiem.
— Mums jātiek Rīgas krastmalā!— Pēteris atsaucās. — Varbūt jau Rātes ķērāji ir ceļā.
Neuzveicamie sasniedza pa Miesnieku vārtiem Daugav- malu. Tālāk, pie pārceltuves, stāvēja (aužu pūlis un raudzījās pāri upei, kaut ko gaidīdami.
Pilsoņi, pamanījuši tuvojamies trīs puišus, piegrūda viens otram sānos, sačukstējās, saspiedās tuvāk kopā un aizdomīgi raudzījās vella kalpos, kuru sliktā slava atkal bija uzliesmojusi. Attālāk no lielā pūļa, nācējiem tuvāk, stāvēja kāds pusaudzis. Tā skatā nebija ne aizdomas, ne šausmas, bet drīzāk apbrīnošana un ziņkāre.
— Klau, puiš!— Pēteris tam pamāja.
Zeņķis pienāca un apstājās soļus piecus sešus attālu.
— Ko teiksi?
— Ko pūlis te gaida?
— Raganu.
— Kur ta?
— Dzirnavās. Fogts ar sardzi aizbrauca viņu sagrābt un vest uz rātsnamu.
Pēterim pietika.
— Laivā!— viņš uzsauca biedriem un pāris lēcienos atradās pie malas, atraisīja pirmo tuvāko laivu, un, tikko Ermanis ar Andri paspēja ielēkt, jau varenos irkļu vilcienos viņi brauca pāri. Otrā krastā pie pārceltuves kāds jātnieks, pēc apģērba spriežot, turīgs tirgotājs, gaidīja plostu. Izlēcis krastā, Pēteris piesteidzās jātniekam.
— Kungs!— viņš jau pa gabalu uzsauca satrauktā balsī, kas skanēja kā kaujas pavēle.— Man liela steiga. Kāp zemē! Aizdod man savu zirgu uz pusstundu!
Jātnieks apmulsis vēl kavējās seglos.
— Kāp zemē!— Pēteris jau bija klāt, un tirgonis, kaut negribot, nolēca.
— Bet mans zirgs …
— Gaidi te! Es viņu drīz atvedīšu atpakaļ!— ar šiem vārdiem Pēteris jau bija seglos un auļiem laida uz dzirnavām. Ermanis un Andris kājām sekoja. Aiz Bauskas ceļa nogrieziena Pēteris jau saskatīja rātskalpu pūli nākam ap birzes stūri. Viņu vidū gāja sieviete. Pa priekšu fogts sava amata cepurē un zizli rokā. Kā negaisa mākonis Pēteris drāzās pretim nācējiem, taisni uz pulciņa vidu. Soļu divdesmit atstatumā fogts palēca sāņus, rātskalpu bars pašķīrās, atmukdami uz abām ceļa malām. Viņi noskārta, ka citādi būtu samīti zem zirga pakaviem. Ceļa vidū palika tikai Anna sasietām rokām.
Pētera zirgs, varenu muskuļu spēku apturēts, apstājās blakus meičai, kā zemē iestidzis. Jātnieks nolēca, izvilka zobenu un pārgrieza saites ap Annas rokām. Fogts attapies skrēja klāt.
— Rātes vārdā,— viņš pacēla savu zizli,— šī sieviete ir apsūdzēta kā ragana un nodota Rātes tiesai.
— So sievieti var tiesāt tikai viņa majestātes Zviedrijas karaļa gubernators.
— Viņa ir Rīgas pilsone.
— Karaļa dienestā.
— Tak ne kā algota.
— Brīvprātīga. Bet tas nekā negroza.
— Pamiers ir noslēgts. Rīga prasa izdot viņas pilsoni.
— Jūs viņu nedabūsat.
Fogts padomāja. Tad pamāja rātskalpiem:
— Ņemiet viņu ciet ar varu! Rātes vārdā!
Tikai daži paspēra pāris soļus uz Annas pusi. Tak tie paši, no Pētera ašā skatiena sarāvušies, atkal atkāpās uz ceļa malām.
— Gļēvuļi!— fogts piesarcis kliedza.— Izpildīt pavēli! Grābt ciet!
— Velti jūs pūlaties, kungs!— Pēteris teica ar cienīgu mieru.— Es protu aizstāvēties. Griežaties mierā atpakaļ Rātē.
Tad viņš uzcēla Annu zirgā un, paņēmis rokā pavadu, gāja līdz uz dzirnavām.
Kliegdams un lādēdamies fogts ar rātskalpu pulciņu gāja atpakaļ uz Daugavas pusi. Ceļā viņi satika Andri un Ērmani. Gudrais Ērmanis, domādams par drīzu atgriešanos mierīga pilsoņa kārtā, negribēja sabojāt attiecības ar Rātes kungiem un tādēļ, noņēmis cepuri, dziļi paklanījās fogta priekšā. Fogts, viņu pazinis, sūdzējās gandrīz izmisis:
— Iedomājies, Erman Zeltiņ, tas negantnieks, jūsu bied- ris, mums izrāva no rokām raganu!
— Lai Dievs žēlīgs!— laivinieks, izlikdamies nobijies, pārmeta krustu.
— Vai zini ko: tu esi varen spēcīgs puisis. Griezīsimies atpakaļ, nāc tu mums līdz un atņem viņam to raganu!
— Ko nu, kungs!— Ērmanis, turpinādams izlikties, atmeta ar roku.— Ar to pats velis netiks galā. Pret kuru katru citu es ar prieku mestos kautiņā jūsu dēļ.
Atkal goddevīgi paklanījies, viņš gāja tālāk, aiz muguras viltīgi uzsmaidījis Andrim. Dzirnavvārtu priekšā Pēteri sagaidīja viņa ļaudis, nopietni un apjukuši.
— Kāpēc jūs izdevāt Annu?— viņš bargi jautāja.
— Mēs negribējām,— taisnojās kāds vecāks karakalps. — Bet fogts parādīja Rātes rakstu. Pret augsto Rāti mēs neuzdrošinājāmies nekā uzsākt.
— Dzirnavās tikai gubernators ir noteicējs, Rātei te nav nekādas varas. Kā jūs to nezināt?— Pēteris paskaidroja no komandanta dzirdēto dzirnavu tiesību stāvokli, ko arī pats pirms tam nebija iedomājies.
Anna nolēca pagalmā no segliem, un Pēteris iedeva pavadu rokā karakalpam novest zirgu uz pārceltuvi. Kate, Lēne un Rūta piesteidzās pie tiesas rokām izrautās draudzenes, kas bāla un satraukta atkrita solā pie lielā galda.
— Nāc, mēs tevi noguldīsim,— Kate saņēma zem vienas rokas Annu, Lēne zem otras un aizveda to uz meitu kambari. Kareivji izklīda. Pēteris domīgs un nemierīgs sāka staigāt pa pagalmu no viena gala uz otru. Pēc stundas ceturkšņa iznāca Kate.