— Pēter, Anna grib ar tevi parunāt vienatnē. Ieej!— Lēne ar Rūtu izgāja lielajā istabā. Pēteris, kā likās, bija šo aicinājumu gaidījis. Ātriem soļiem viņš gāja uz namu un vēra meitu kambara durvis. Anna gulēja pie loga. Kad Pēteris bija piesēdies blakus, viņa iesāka:
— Man tev viss jāizstāsta. Līdz šim es nedrīkstēju nevienam teikt, no kā ņēmu tās kodīgās biszāles, miglas bumbiņas, tālskati un zāles ievainotiem. Nu man viss jāatklāj. Visu to man slepus deva maģistrs Daniels Rēbuss. To aizvakar Rātes tiesneši sagrābuši, un vecais vīrs uz moku sola atzinies, ka devis man tās lietas. Tad Rāte nāca arī mani stiept tiesas priekšā.
Pētera piere mazliet noskaidrojās.
— Daniels Rēbuss?— viņš teica lēni.— To vārdu esmu dzirdējis.
— Tu esi viņu arī redzējis.
— Nezinu gan.
— Tas bija Rūtas ārsts, kuru atveda Matīss Bērenss.
— Ak tas!— Atvieglota nopūta izlauzās pār Pētera lūpām, dzirdot, ka vecais, krietnais mediķis ir tas, ar kuru Anna bijusi draugos, un nevis kāds pretīgs burvis vai riebīga ragana.— Bet tad taču nekādu burvību nav. Vecais maģistrs ir zinātņu vīrs, kas pazīst dabas slepenos spēkus.
— Tumšie ļaudis viņu tomēr dēvē par burvju dakteri.
— Tās ir blēņas! Tātad tu, Anna, no viņa dabūji tās biszāles?
— Jā. Viņš pats baidījās tev dot, jo zin, ka ļaudis netur labu prātu uz viņu un arī jūs sauc par vella kalpiem.
— Sis krietnais virs! Un tagad viņš ir torni?
— Rātsnama pagrabā.
Pēteris pārdomāja. Tad teica dedzīgi:
— Mūsu dēļ viņš iemests cietumā un guldīts uz moku sola! Mēs nedrīkstam viņu atstāt bendes rokās. Viņš jāatsvabina! Vēl šodien!
Strauji piecēlies, Pēteris paspieda Annas roku un izsteidzās. Cik viegla tagad bija viņa sirds! Anna nav ragana! Nekādu sakaru viņai nav ne ar burvjiem, ne māžiem. Vecais Rēbuss ir godīgs cilvēks. Sameklējis draugus, viņš lika Ērmanim palikt dzirnavās par sargu un pavēlnieku, abi ar Andri kāpa zirgos un laida aulos uz Rīgas pusi.
47. nodaļa IZSKAIDROŠANĀS
Jājot Pēteris Andrim īsos vārdos bija pastāstījis visu no Annas dzirdēto un šī jājiena nolūku: atsvabināt no rātsnama pagraba maģistri Dānieļu Rēbusu. Pie pārceltuves viņš vēlreiz pamatīgi pārdomāja uzņemto soli.
— Tā lieta nebūs tik vienkārša,— viņš teica.— Rātsnamā mēs nevaram ielauzties.
— Kāpēp?— Andris jautāja, cīņas gaidās iededzies.
— Tas būtu varas darbs, par ko mūs pašus var nodot tiesai.
— Bet kā citādi varam atsvabināt nabaga veco dakteri?
— Jāsim uz pili. Aprunāsimies ar komandantu. Viņš pret mums ir labs un varbūt dos padomu.
Pienāca plosts. Pēteris ar Andri uzveda zirgus. Pārcēlās. Gar krastu viņi jāja uz pili. Komandants, atkal labvēlīgi smaidīdams, pieņēma puišus.
— Tātad viss ir kārtībā?
— Kā tu domā, kaptein?— Pēteris nesaprata, ko komandants ar to domā.
— Jūs neļāvāt Rātei iejaukties savu dzirnavu iekšējās lietās, vai ne?
— Mēs izrāvām no fogta rokām nabaga meiču.
— To es gribēju teikt.
— Bet kā tu to zini, kaptein?
— Visa pilsēta to zin. Traku traci jūs esat sacēluši. Fogts jau bija pie gubernatora ar sūdzību.
— Un gubernators?
— Noraidīja viņu pie jums.
Andris iesmējās, bet aprāvās.
— De la Gardijs domā,— komandants turpināja smaidīdams,— ka viņa pienākums nav iejaukties karaspēka daļu iekšējos sīkumos, tā sakot, ģimenes lietās. Gan nodaļas priekšnieks ziņošot viņam, ja to apdraudēšot kāda ragana.
— Sl meiča nav ragana!— Pēteris piesarka.
— Tā ari gubernatoram liekas. Tādēļ viņš fogtam ieteica aiziet pie tevis un dzirdēt tavas domas. Pagaidām Rāte ārkārtēji svarīgā sēdē apspriežas — laikam gan par spēcīgiem līdzekļiem, kā apgaismot tavu tumšo prātu un tev pierādīt, ka meita, kas no vecā zinātnieka Daniela Rēbusa prasa mīlestības dzērienu, nevar būt nekas cits kā īsta ragana.
Pie pēdējiem komandanta vārdiem pār Pētera vaigiem atkal pārlaidās viegls sārtuma vilnis. Viņš tā īsti nesaprata kapteiņa dzēlību, kaut gan nojauta, ka tas tikai labu domā tā par viņu, kā par Annu. Tak ieminēšanās par mīlestības dzērienu atkal viņu uztrauca. Kādam nolūkam Anna to būtu prasījusi no maģistra? Bet patlaban nebij laiks pārdomām par šādām lietām.
— Kaptein!— Pēteris nostājās kareiviskā pozā.— Mums pie tevis ļoti svarīgs lūgums.
— Attiecībā uz maģistri Dānieļu Rēbusu?
Abi puiši izbrīnējušies iepleta acis.
— Kā tu to zini?
— Es domāju, ka jūs šo krietno viru ari gribētu glābt no tumšo, asinskāro Rātes raganu un burvju tiesnešu nagiem. Jo jūsu labā jeb, pareizāk sakot, Zviedrijas spožo uzvaru labā šis vecais zinātnieks jūs apgādājis ar cīņas palīglīdzekļiem un dziedinošām zālēm ievainojumiem.
— Tā ir, kaptein!— Pēteris iesaucās.— Un ari to tu zini?
— Es visu to uzminēju no Rātes apsūdzību rakstā pieminētām vella burvībām. Ak, šī augsto kungu nejēdzība!
— Un tu atsvabināsi maģistri no Rātes cietuma?
— Tas diemžēl nestāv ne manā, ne gubernatora varā. Mums nav tiesības iejaukties Rātes tiesā par Rīgas pilsoņiem. Cita lieta, ja šis Rēbuss būtu muižnieks. Tad viņu tiesātu, tas ir, atsvabinātu no tiesas karaliskais burg- grāfs.
— Bet ja lūgtu karali?
— Arī karalim nav tiesības iejaukties pilsētas jurisdikcijā.
— Taču kaut kas ir jādara!— Pēteris nelaimīgs saņēma rokas un, padoma meklēdams, raudzījās komandantā, par kura labvēlību un līdzjūtību nu bijā pārliecinājies.
Komandants nevarīgi paraustija plecus.