— Ne es, ne gubernators nekā nespējam.
— Bet kas tad?
— Jums pašiem būs jāpalīdzas.
— Kā? Mums? Kaptein, tu domā, ka mums būtu jāielau- žas rātsnamā?
— Varas darbus es neieteiktu.
— Kā citādi mums atsvabināt gūstekni?
Komandants pasmaidīja.
— Ar laipnību un pieklājību.
Abi puiši saskatījās un nekā nesaprata. Viņiem gandrīz likās, ka kapteinis smejas par viņu dedzību.
— Rāte ar labu neizdos tiesājamo,— Pēteris nošļucis iebilda.
— Izdos .. . Ejiet un pamēģiniet!
Kapteinis pamāja, atlaizdams puišus. Pēteris ar Andri mīņājās uz vietas un gribēja lūgt nopietnu padomu, bet uz jaunu — noteiktu un stingru mājienu pavisam neapmierināti un nelaimīgi apgriezās un lēniem soļiem gāja uz rakstu istabas durvīm. Komandants, pametis īsu skatu kara skrīverim, kurš gan likās nogrimis kāda raksta izgatavošanā, bet ar uzmanību noklausījās sarunu, sekoja puišiem.
Aiz durvīm viņš tos atturēja. Pienāca klāt un klusi kaut ko teica abiem ausī. Pētera un Andra sejas uzreiz noskaidrojās.
— Kaptein!— Pēteris līksmi iesaucās.— Tas ir brīnumjauks padoms …
— Bet ko teiks gubernators?— iedomājās Andris.
— Man šķiet — nekā. Grāfam de la Gardijam ļoti nepa- tīk iejaukties cilvēku personīgās darīšanās. Un, ja arī viņa ļaudis slēdz ar Rīgas Rāti -kādu savstarpēju darījumu, līgumu vai norunu, viņš nekad tādās būšanās neiejauksies iekšā. Pietiek viņam darba, savas paša lietas kārtojot.
Mierīgi, kā apskaidroti, tikai acīs vellišķai dzirkstītei iedzirkstoties, abi draugi kāpa zirgos un lēnos solos iejāja pilsētā.
Ielās tuvāk rātsnamam bija diezgan daudz ļaužu. Ziņa par dzirnavu sargu pretošanos fogtam un raganas atsvabināšanu gāja no mutes mutē, un tā krietnie amatnieki un ari tirgoņi atstāja savas darbnīcas un bodes, lai uz stūriem apspriestos par dienas notikumiem, par kuriem patlaban augstā Rāte steidzīgi sasauktā sēdē iztirzāja savus uzskatus un atziņas.
Daudzinātos vella kalpus pēc Rīgas varoņdienām poļu laikos un tāpat pēc drošsirdīgās dzirnavu aizstāvēšanas jau pazina gandrīz vai visa pilsēta; un, ja gadījās kādi nepazinēji, tad katrs pazinējs uzskatīja par savu pienākumu tos iepazīstināt, klusi pačukstēdams, ar galvu pametis, acīm pamirkšķinājis uz karakalpu pusi, kad tiem gadījās būt pilsētā. Tāpat tagad. No mutes mutē gāja ziņa līdz pašam rātsnamam:
— Divi vella kalpi jāj!
Laukumā pūlis bailīgi pašķirās, dodams ceļu jātniekiem, kuri iegriezās ap stūri un piejāja pie paša rātsnama lieveņa. Apstājās.
Ziņkārīgie pilsoņi atkal virzījās tuvāk, cenzdamies no jātnieku acīm nolasīt, kas tiem padomā, ko viņi gaida. Kaut kāda iemesla dēļ taču tie še ieradušies un apstājušies pie paša rātsnama durvīm, kad iekšā nopietnas lietas pārrunājamas. Un taisni par viņiem, taisnību sakot, gan tikai par vienu no abiem — par to, kurš izrāvis no fogta rokām raganu … Bet veltīgi izrādījās visi pētošie skatieni: puišu mierīgās, gandrīz pat jautrās sejas nekā neizteica.
Pagāja labs brīdis. Pūļa nepacietība un ziņkāre auga:
— Ko gan Rāte nezin nolems? Ko gan šie abi te gaida? Vai varbūt spriedumu par saviem varas darbiem pret augsto valdīšanu?
Puiši mierīgi, klusi un pacietīgi sēdēja savos zirgos.
Rātsnama durvīs parādījās Rātes sulainis. Arī tas pārsteigts iepleta acis, ieraudzījis lieveņa priekšā abus jātniekus.
— Klau, draugs!— Pēteris pameta sulainim ar galvu.
Tas nokāpa dažas kāpes zemāk, tuvāk puišiem, un
ziņkārīgs dzirdēt, kas šiem te meklējams, pielieca ausi.
— Ko teiksi?
— Saki — vai Rātes sēde drīz beigsies?
— Drīz. Kungi jau taisās celties no galda.
— Par ko viņi spriež?
— Par tavu uzbrukumu fogtam, pārdrošniek.
— Par maģistri Dānieļu Rēbusu netika runāts?
— Par to ari. Tā ka raganu tu izrāvi no tiesas rokām, tad viņas sabiedroto vella dakteri tiesās vienu pašu. Varbūt jau parit viņu cels sārtā.
— Lūk, kā! Raganu tiesneši ir naski kungi.
— Ko gaidīt! Dzīvs burvis ir bīstams visai pilsētai.
Rātsnama iekšējās kāpnēs atskanēja soļi un skarbas balsis. Sulainis ieklausījies atstāja puišus, steidzās augšā uz lieveni un atvēra durvis.
Pa tam nāca laukā rātskungi, uztraukti, neapmierināti. Viņu nopietnie skati, ieraugot abus jātniekus, kļuva nikni un naidīgi.
Andris ar Pēteri kungus sveicināja: gan kareiviski, taču reizē goddevīgi un pazemīgi. Un tomēr viņu sejās grūt' bija noslēpt tādu kā pašapziņu, pārākuma sajūtu.
Rātskungiem acīmredzot Joti gribējās zināt, ko puiši te meklē, bet, ziņkāri apslēpdami, viņi stāvēja un klusēja. Klusēja arī Pēteris ar Andri. Pamazām uz lieveņa bija iznākuši visi sēdes dalībnieki. Neviens negāja projām un pievērsa satrauktu uzmanību pārdrošniekiem, par kuriem nule bija spriests un kuri tagad paši te ieradušies nezin kādā nolūkā. Ar katru mirkli baigais, neērtais klusums kļuva nospiedošāks. Visu kungu smadzenes nodarbināja domas:
«Ko tie vella kalpi te grib? Kādēļ viņi nekā nesaka? Vai varbūt ieradušies atvainoties par savu bezkaunīgo pārdrošību un vēlas atbrīvoto raganu nodot atpakaļ tiesas rokās? Ko viņi klusē?»
Beidzot Pēteris, ieraudzījis durvīs parādāmies pēdējos rātsnamā uzkavējušos sēdes dalībniekus — raganu tiesnešus Jirgenu Heku un Hansi Horstu, saslējās taisnāk seglos. Viņa acīs iemirdzējās tikko manāma dzirkstīte. Viņš pārlaida skatu pār rātskungu grupu, vērodams starp aukstajām, lepnajām un naidīgajām sejām kādu, ar kuru varbūt varētu uzsākt sarunu.
Tur bija viņam diezgan labi pazīstamie pilsētas aizstāvēšanas vadītāji aplenkšanas laikā — Hintelmans, Rigemans un Rams, drīz pēc Rīgas ieņemšanas ticis birģermeistara godā, vēl otrs birģermeistars — agrākais sindiks Ulrihs, vecākais birģermeistars Eks, kvartimeistari Vellings, Srē- ders, Cimmermans, abi raganu tiesneši Heks un Horsts; arī fogts Johans Benkendorfs, kurš ar savu naidā degošo skatu likās gribam iznīcināt abus puišus, un citi, mazāk pazīstami.