Vismazāk naida Pēteris vēroja Toma Rama vaibstos. Tas, savā laikā izcietis vislielākās nepatikšanas un sarūgtinājumus no neieredzētajiem vella kalpiem, vairs tik ļoti neņēma pie sirds nupat notikušo traci, un viņa lūpu kaktiņos pat varēja nojaust kaut ko smaidam līdzīgu. Tādēļ Pēteris, uz viņu acis vērsdams, iesāka:
— Augsti godātie kungi! Cienījamie Rīgas valdnieki! Man pie jums būtu pazemīgs lūgums ļoti svarīgā lietā.
Pazemīgā un goddevīgā toņa pārsteigti, rātskungi saskatījās, bet nekā neteica. Iestājās īss klusuma bridis. Tad Rams, mazāk sabozies kā citi kungi, teica:
— Runā!
Pēteris, atņēmis elpu, turpināja:
— Augstie kungi! Cik man zināms, tad jūs patlaban spriedāt par maģistra Daniela Rēbusa tiesāšanu.
— Mēs spriedām ari par tevi!— fogts nenocietās dusmu sarkans.
— Par to es neuzdrošinos nekā jautāt augstai, cienījamai Rātei,— Pēteris atbildēja kā savas vainas apziņas pārliecināts grēcinieks, noliekdams galvu.— Un, kad jūs, augstie kungi, atradīsiet gadījumu man izteikt stingru norājienu, es pazemīgi uzklausīšu jūsu pārmetumus.
— Pārmetumus!— Fogts, aizrīdamies dusmās, nedabigi iesmējās.— Te būtu par maz.
Pēteris viņu strauji pārtrauca, balsi paceldams:
— Bet patlaban man pazemīgs lūgums maģistra Daniela Rēbusa lietā: atlaist viņu brīvībā.
— Viņš ir apvainots burvībās,— Rams iebilda.
— Tas ir nepamatots apvainojums.
— Viņš pats atzinās!— Abi raganu tiesneši panācās uz priekšu pie lieveņa margām, lepni un bargi urbdamies skatieniem Pētera mierīgajā sejā.
— Augstie kungi,— Pēteris pasmaidīja,— jūsu bardzības priekšā to darītu katrs cits visnevainīgākais cilvēks. Bez šaubām, jūs veco nabaga vīru būsat galīgi apmulsinājuši uz moku sola. Es jums dodu savu kareivja vārdu, ka Danielam Rēbusam nav nekādu sakaru ar ļauniem gariem un burvībām. Kā augsti mācīts zinātņu dakteris viņš iedziļinājies dabas noslēpumos, ir izgudrojis daudz brīnišķas lietas, kas izrādījušās noderīgas karā pret ienaidnieku. Ar šo lietu palīdzību mēs spējām noturēt Māras dzirnavas pret ienaidnieku pārspēku, un tikai tādēļ Rīga vairs nav apdraudēta no Pārdaugavas puses; jūs varat turpināt malt miltus savai maizei, un viņa majestāte Zviedrijas karalis ir panācis pamiera noslēgšanu. Augstie kungi! Tādi ir Rēbusa nopelni, un tādēļ es lūdzu atlaist veco vīru mierā.
Nevērīgi klausījušies karakalpa vārdos, rātskungi kā garlaikoti saskatījās, zobgalīgi sasmaidījās un taisījās iet savu ceļu.
— Augstie kungi!— Pēteris pacēla balsi skaļi un draudoši.— Maģistrs Rēbuss ir nevainīgs. Meli ir visi nejaukie apvainojumi. Nekrietna ir muļķīgas atzīšanās izspiešana uz moku sola. Es prasu viņa atbrīvošanu! To nopelnu vārdā, ko viņš parādījis kā Rīgai, tā Zviedrijas karalim.
— Nelga!— nošņāca fogts, kāpdams lejā no lieveņa, citu pavadīts.— To Rāte nekad nedarīs!
— To viņa darīs!— Pēteris iesaucās cīņas drosmē.
Pametis Andrim skatu, viņš vienā zirga lēcienā bija pie
paša lieveņa, sakampa fogtu aiz apkakles un ar spēcīgu rokas kustību uzcēla to pie sevis zirgā. Andris to pašu izdarīja ar vienu no raganu tiesnešiem. Rātskungi pārsteigumā un uztraukumā atlēca atpakaļ, viens otru gar zemi pagāzdami, paši paklupdami uz lieveņa kāpēm.
Pēteris sauca barā:
— Kaut kā mums jāvienojas, augstie kungi! Tad paliksim pie savstarpējas norunas: kad Rāte izdos dzirnavām maģistri Rēbusu, tad tā dabūs atpakaļ savus abus ķīlniekus. Man šķiet, vērtības ir vienādas: zinātņu virs atsver divus tiesnešus. Bet ņemiet vērā: ja krietnajam vecajam vīram tiks darīts pāri, tad par to atbildēs jūsu ķīlnieki. Man neatlika nekas cits kā šis savstarpējais darījums. Ne gubernators, ne pats karalis nedrīkst iejaukties Rīgas tiesāšanā. Mums, dzirnavu sargiem, pašiem jāglābj savs draugs un sabiedrotais, kurš nestāv karaļa dienastā. Tātad — mēs dzirnavās gaidīsim maģistri Rēbusu! Bet ņemiet vērā: ja tomēr jūs kursat Rēbusam sārtu karātavu kalnā pie Raunas vārtiem, tad tanī pat laikā viņpus Daugavai pret Rīgas krastu iedegsies otrs sārts fogtam un raganu tiesnesim. To neaizmirstiet.
Pēteris un Andris pagrieza un laida zirgus lēkšos pāri Rātslaukumam, kur pūlis muka uz visām pusēm. Gūstekņi viņiem priekšā atjēgušies sāka raustīties un mētāties, bet puišu spēcīgās rokas tos turēja cieši un droši.
Kamēr pārsteigtie rātskungi ap lieveni attapās, neuzveicamie jau izauļoja caur Sāļu vārtiem Daugavas krastā un uzjāja uz plosta. Tas cēlās pāri ar dzirnavnieku ķīlā ņemtajiem augstajiem kungiem.
Augstā Rāte bija pietiekoši. nopietni apsvērusi savu stāvokli. Otrās dienas priekšpusdienā Kate, atgriezdamās no mežmalas, kur pie neuzveicamo kapu kopiņas pieminēja savu nelaiķa tēvu, pamanīja uz ceļa no Rīgas puses tuvojamies braucējus. Vērigāk ieskatījusies, viņa teciņus devās uz dzirnavām.
— Vecais maģistrs brauc!
Pagalmā salasījās dzirnavu ļaudis un pa vārtiem redzēja braucam lielu, mantām piekrautu ori un aiz tās kungu karieti, rātskalpu pavadītas. Drīz pajūgi iebrauca dzirnavās. Uz lielā mantu vezuma gulēja vecais zinātnieks, segā ietinies, bāls un savārdzis. Kungu kariete bija paņemta līdz rātskungiem ķīlniekiem.
Rātskalpi palīdzēja nokāpt vecajam vīram, kurš, uz zemes ticis, atviegloti nopūtās un, laimīgi smaidīdams, pateicības asarām acīs sniedza rokas pretim saviem glābējiem. Vēl lāgā neatpūtušamies no moku sola viņam nācās grūt' paiet, un Pēteris ar Andri to paņēma zem rokām un noveda līdz solam.
Kāds rātskalps, Ermaņa paziņa, īsos vārdos tam pačukstēja, kas Rīgā noticis pēc fogta un raganu tiesneša aizvešanas: