— Viņi vēl arvien gaida to poli ar ieteikšanas grāmatām Kurzemes hercogam.
— Tas nenāks. Kas poļu karalim par daļu gar vienkāršiem karakalpiem? Ja būtu karš, tad varbūt viņš gan vēlētos dabūt mūsu puišus prom no dzirnavām, kuras par varu grib sagrābt savās rokās.
— Vēl miers nav noslēgts. Pamieram izbeidzoties, no jauna var sākties kaujas un pat Rīgas ielenkšana. Un tādā gadījumā poļi daudz dotu, lai Pēteris, Andris un Ērmanis vairs necīnītos līdzi rīdziniekiem. Varbūt tas Lugovskis nogaida Varšavā, kamēr karalis Sigismunds galīgi izlems par mieru vai karu. Un pēdējā gadījumā noteikti steigsies šurp.
— Lai Dievs dod!
— Kaut kā jau viss nokārtosies. Te palikšanas vairs nav. Dienasts ir uzteikts zviedriem, mūsu līgavaiņi atlaisti. Tikai nesaprotu, kādēļ komandants licis vēl uzkavēties un neatstāt dzirnavas pirms jauna gada.
— Laikam tās pašas nezināšanas pēc: vai būs karš jeb miers.
— Bet, ja arī būtu karš, ne Pēteris, ne Andris, ne Ērmanis vairs neiestāsies atpakaļ dienastā.
— Tā jau ir gan …
Meičas apklusa un nodevās darbam. Kaut gan īstas skaidrības nebij, taču pēc pārrunām tā kā vieglāk kļuva. Lēne bija enerģiskāka kā viņas draudzenes.-Kamēr Anna un Kate, pūru darinādamas, prātoja un bēdājās, viņa rīkojās. Jau no rīta atstājusi dzirnavas, ķestera meita devās pie tēva.
Svētā Pētera ķesteris bija kluss mīkstas dabas cilvēks. Turklāt viņš savu vienīgo bērnu ļoti mīlēja, gandrīz ik lietā piekāpdamies viņas iegribām un untumiem. Tā Lēne arvien panāca savu, tā viņa atstāja tēva mājas, dodamās uz dzirnavām kopt ievainotos un saimniekot, tā viņa vēlāk, atzīdamās, ka mīl Ērmani, izkaulēja tēva piekrišanu. Nu nāca visgrūtākais: pierunāt veco ķesteri, lai tas piedabū mācītāju Samsonu atcelt vella kalpu laulību aizliegumu. Labais tēvs nespēja ilgi pretoties meitas lūgšanām un, lai cik grūts un veltīgs šis solis likās, aizgāja pie Samsona. Tas, protams, strupi un bargi noraidīja savu uzticamo kalpu. Tad Lēne gāja pati, bet mācītājs" viņu, pat lāgā neuzklausījis, izgrūda pa durvīm. Dūšīgā meiča neatlaidās.
Tā šorīt, divas stundas galīgi nogurdinājusi tēvu ar lūgšanām un asarām, viņa to atkal piedabūja doties pie mācītāja un ņemt viņu pašu līdz.
Samsons, no ķestera pirmiem vārdiem sapratis, kādēļ abi atnākuši, īsi pārtrauca lūdzēju:
— Ne vārda par šo lietu! Ejiet!
Ķesteris nolieca galvu un griezās uz durvīm, bet Lēne, aizspraukusies priekšā, turpināja tēva vietā:
— Mīļais cienīgtēvi Jūs nedarāt pareizi, liegdams man svēto laulību.
— Tev es neliedzu!— baznīckungs asi uzsauca meičai, virzīdams to uz durvīm, kur ķesteris bija apstājies.— Izrau- gies sev vīru, kādu gribi, un laulājies. Tikai ne šos vella kalpus!
— Augstais kungs!— meiča turējās pretī.— Viņi nav vella kalpi, bet godīgi, kristīgi cilvēki, tāpat kā es un jūs.
— Nekauņa!— Samsons dusmās piesarka.— Kā tu mani vari salīdzināt ar tiem elles prauliem! Kamēr man būs noteikšana pār svēto evaņģēliski luterisko baznīcu Rīgā un Vidzemē, neviens mācītājs nedrīkstēs laulāt šos nolādētos.
— Jūs runājiet kā pāvesta draugs!
— Es? Vai tu traka?
— Jā! Kā mūsu baznīcas ienaidnieks!
— Skuķe! Ko tu uzdrošinies?!
— Tā tas ir. Mūsu mīļās baznīcas augstākais priekšnieks pats dzen projām ļaudis no mūsu ticības pāvesta baznīcas apkampienos!
— Kā tā?
— Ja jūs mūsu baznīcās neatļausat svēto laulību trim brašajiem karakalpiem, tad tie aizies pie poļu baznīckunga.
— Tā? Nu, tad laimīgu ceļu! Tādiem nav vietas mūsu dievnamos.
— Tad viņiem būs jāpāriet arī poļu dienastā.
— Paldies Dievam! Lai pāriet!
— Man? Aplamā skuķe!
— Cienīgtēvs! Aiztaupiet sev tās nepatikšanas, ka lūg- šus jums viņi būs jālūdz atpakaļ.
— Man? Aplamā skuķe!
— Jā, jums! Tas jums būs jādara, ja negribēsat dzīvot ar nodevēja slavu.
Samsons piesarka niknumā.
— Ko tu ar to gribi teikt?
— Ka Rīga nav poļu ielenkta vienīgi Ērmaņa, Pētera un Andra varonības dēl, ka tie atsita ienaidnieku karaspēku no dzirnavām! Ja jūs šos brašos kareivjus aizdzīsat, tad Riga nespēs noturēties un jūs būsat tas, kas mūsu pilsētu atkal nodos poļu rokās.
Maģistrs Samsons apmulsa. Bet tikai uz brītiņu. Nevar taču piegriezt nopietnu vērību trakas skuķes pļāpāšanai. Atkal viņš saslējās un norādīja uz durvīm:
— Ārā! Man nav laika klausīties tavās aplamībās.
Ķesteris jau bija klusi izslīdējis pa durvīm. Samsons
satvēra viņa meitu aiz apkakles un taisījās grūst laukā.
Te durvis atvērās un tajās parādījās karakalps, ziņnesis:
— Viņa ekselence gubernators aicina superintendenta kungu uz pili. Lai nekavējoties.
Mācītājs atlaida Lēnes drēbes. Niknums viņa acīs uz reizi izzuda, un tās gandrīz priecīgi iemirdzējās.
— Pats gubernators tevi sūtīja?— Viņš laipni uzsmaidīja karakalpam.
— Jā gan.
— Vai tu nezini, kādā lietā?
— Nezinu.
— Varbūt pilī atvestas kādas vēstules no Zviedrijas?
— Jā. Šorīt ieradās karaļa vēstnieks ar dažādiem papīriem un pergamentiem.
Samsons priecīgi paberzēja rokas. Redzams, viņš ļoti gaidīja kādas labas vēstis no Stokholmas.
— Labi!— Viņš pamāja karakalpam.— Steidzies atpakaļ un saki, ka es tūlīt būšu tur.
Vairs neievērodams ķestera meitu, viņš skrēja apģērbties.
Lēne izgāja līdz ar pils ziņnesi un kāpa lejā. Vārtos viņu gaidīja tēvs, izmisis par meitas pārdrošību pret Samsonu.
— Apmierinies, tēt!— Lēne viņu mierināja, paņēmusi tā roku un noskūpstījusi.— Gan viss būs labi.