Brīvs viņš nu ir. Naudas tam netrūkst, ar ko uzcelt māju, iegādāties tīklus un laivu. Daugava vēl arvien ir tikpat skaista, mīļa, lieliska kā agrāk. Bet — viņa draugi precas, dzers kāzas. Viņš paliks viens. Lūk, te nu viņam radās bažas — vai to viņš spēs pārdzīvot? Visi trīs kopā dzīvojuši, visās lietās sapratušies, kopā cīnījušies, kopā bēdas piedzīvojuši. Un nu, kur nāktos visiem kopā lielākos priekus priecāties, viņš paliek viens. Kā izstumtais aiz žoga. Viņam atliek tikai citu priekos noraudzīties.
Nē, to Ērmanis nespētu pārdzīvot.
Viņš saņēmās un uzmeklēja Lēni. Tā gatavoja ēdienu namiņā. Viena te.
— Klau, Lēne,— Ērmanis iesāka mirēja balsī.— Nav vairs labi.
— Kas ir, Ermanīt?— Lēne līdzcietīgi jautāja, arī cenzdamās arvien pieņemt bēdīgu seju, kad Ērmanis bija klāt, kaut gan citādi arvien bija priecīga ar draudzenēm, zinādama, ka viss būs labi.
Ērmanis nopūtās.
— Man viducis nepavisam vairs nav kārtībā. Izrādās, ka tev taisnība. Pārmērīga ēšana un dzeršana nenāk cilvēkam par labu.
— Pareizi, Ermanīt, to es tev arvien teicu.
— Un nu es gribu nopietni sākt kārtīgu dzīvi.
— Skat, cik labi!
— Jā. Bet ko nu vairs …
— Kā? Vai jau būtu par vēlu?
— Kārtīgu dzīvi sākt? Nē, tas ne.
— Kas tad?
Ērmanis izdvesa sirdi saplosošu nopūtu.
— Precēties būs par vēlu.
— Cik žēl!
— Sirds kāpj pa muti laukā.
— Bet kāpēc tu īsti vairs nevari precēties?
— Tu pie manis vairs nenāksi.
— Vai, Ērmani! Kā tu runā! Kāpēc lai es pie tevis neietu?
— Tad tomēr?!
— Jā. Ja tikai apsolies uz visiem laikiem atmest savas pārmērības.
— Nudien! Apsolos.
— Ko tad vēl vairāk? Pēc mēneša dzersim arī mēs kāzas.
— Pēc mēneša! Nē, tas neiet. Tūlīt! Reizē ar Andri un Pēteri.
— Tas ir jauki! Vai jau esi visu sagatavojis? Ar mācītāju norunāji?
— Nē.
— Tad gan agrāk mūs nelaulās kā tikai pēc nedēļām trim četrām.
— To es nepārdzīvošu! Mīļo Lēnīt, es visu zinu, ka tu pierunāji superintendentu salaulāt Andri un Pēteri. Viņi man pa draugam to uzticēja. Kad nu es tevi lūgšus lūdzu, parūpējies arī par mums! Es zinu, uz mani viņš neklausīsies. Tādēļ aizej tu un palūdz viņu. Tu iespēj to, ko neviens.
Nu ķestera meitai bija gandarījums par visu, ko Ērmanis ar savu tiepību nogrēkojies. Viņa šķelmīgi pasmaidīja, ļāva Ērmanim sevi noskūpstīt un teica lepni:
— Labi. Es izdarīšu visu to, ko tu nokavēji. Protams, es spēju to, ko neviens. Un mēs dzersim kāzas kopā ar mūsu draugiem.
Ērmanis vai kusa laukā aiz padevīgas cienīšanas un apbrīnošanas pret Lēnes enerģiju, kas iespēja visu uz pasaules.
Vakarā atkal Ērmanis uzmeklēja Lēni vienatnē. Tagad viņa sejā vairs nemanīja agrākās padevīgās apbrīnošanas.
Tagad viņš šķelmīgi smaidīja. Pienāca pie meičas un saņēma to aiz auss.
— Vai zini, mīļo Lēnīt, tu esi pārāk lepna un iedomīga.
— Kā? Kā?— Lēne pārsteigta lielām acīm raudzījās savā līgavainī.
— Izrādās, ka tu nemaz neesi tā, kas spēj tādas lietas, ko neviens. Ne tu Samsonu pierunāji laulāt vella kalpus, bet to ir darījis gubernators.
— Gubernators?
— Jā gan. Es šodien satiku Bērensu. Todien, kad Andris un Pēteris bija aizgājuši uz pili un saņēma savas patentes, arī Bērenss tur bijis. Viņš tur redzējis arī superintendentu un dzirdējis, ka gubernators to ataicinājis, lai pasniegtu viņam karaļa rakstu, ar kuru tas iecelts muižnieku kārtā. Gubernators licis mācītājam piesēst un paziņojis karaļa žēlastību. Samsons jau sniedzies pēc savas muižniecības grāmatas, bet gubernators negribējis dot. Sūtīšot to atpakaļ uz Stokholmu.— Kāpēc?— Nu, superintendents liedzoties laulāt viskrietnākos zviedru kareivjus.— Ilgi abi runājuši, kamēr beidzot mācītājs gandrīz vai asarām acīs apsolījis visu, ko no viņa prasa. Apsolījies pats mūs laulāt, pie tam
vēl pašā Svētā Pētera baznīcā, apsolījies teikt visskaistāko sprediķi, apsolijies slavēt mūsu nopelnus un visu, itin visu.
Nu Lēne saprata: tad tādēļ Samsons toreiz pie pils vārtiem tik pēkšņi bija arī viņai visu to apsolījis.
Lai apturētu Ērmaņa tālākās valodas, viņa ar skūpstu aizspieda tā lūpas.
50. nodala KĀZAS
Pienāca kāzu diena — otrie Ziemassvētki.
Pie brūklenāju vītņu izgreznotiem Māras dzirnavu vārtiem ieradās jāšus visi Rīgas priekšstāvji. Tur bija no rātskungiem birģermeistars Toms Rams, gan ne augstās Rātes sūtīts, jo tās naids pret Pēteri un Andri vēl nebija izdzisis; bet gudrais Rams, sava svaiņa uzmudināts un saprazdams, ka ar paša gubernatora aizbildniecībā un labvēlībā stāvošiem puišiem labāk sadzīvot pa draugam, aizmirsa kādreizējās nepatikšanas un piebiedrojās citiem pats uz savu galvu. Kā tirgotāju pārstāvis nāca Bērenss. No pilsētas apsardzības — vecais, krietnais kapteinis Salderns. Savs goda pavadonis bija no Lielās un no Mazās Ģildes, savs — no sīktirgotājiem, kuri bija kopā cīnījušies uz vaļņiem Rīgas aplenkšanas dienās.
Līksmiem apsveicienu saucieniem pavadoņi saņēma līgavu un līgavaiņu trijotni, kad tā izjāja no pagalma veiklajos kara zirgos — puiši seglos, līgavas katram priekšā.
Tad visi staltos rikšos devās pa sniegaino klajumu uz Daugavu un pa ledu pāri uz Rīgu.
Liels ļaužu pulks, iznācis pa pilsētas vārtiem, jau krastā gaidīja kāziniekus. Vēsts par trīs vella kalpu laulāšanu un pie tam vēl pašā Svētā Pētera baznīcā, kur tikai nepilnu gadu atpakaļ tie bija dzinuši savas vella mākslas, satrauca pilsoņu prātus, un nepacietība visus vilka laukā kaut ko redzēt un dzirdēt.