Un bija arī ko redzēt un ko dzirdēt. Kapteiņa Salderna vadīts, kāzinieku pulciņš tuvojās Rīgas krastam. Aiz tā jāja trīs līgavaiņi ar līgavām sev priekšā. Arjergardē visu Rīgas pilsoņu priekšstāvji — no rātskunga līdz Iekšvaļņa krāmu bodniekam vecajam, klibajam Ansim Sojcam, pie Jēkaba bastiona kājā sašautam, kopā cīnoties ar puišiem — un .Mg au viņu godos piedaloties ari klibā bēritī, kuru bija aizlienējis no drauga — pilsētas ūdens vedēja.
Jātniekiem uzjājot krastā, pūlis pašķīrās, tā radīdams nevienādu raibu, kustīgu spalieru, no kura tūkstoš acu , urbās brūtes pāros. Kas viss neizteicās šī skatu spēļu kārā ļaužu bara skatienos! Tur bija ziņkāre, apbrīnošana, prieks, bailes, skaudība, jūsma, greizsirdība, draudzība, naids un labvēlība. Šīs sajūtas izpaudās pūļa sarunās un piezīmēs.
— Kas par staltiem pāriem!— pie Sāļu vārtiem jauna meitene čukstēja savai draudzenei, kad Andris jāja garām. — Cik skaisti abi sader kopā!
— Tas tikai tā izskatās skaistajās kāzu drānās,— otra atbildēja, lūpiņu uzmetusi.— Man šķiet, ka viņam līgava nepavisam nepiedien. Izskatās veca.
— Nu jā,— pirmā pasmējās,— tu Rīgas aplenkšanas dienās arī skrēji Andrim pakaļ un tādēļ iedomājies, ka tava , vieta būtu tur, zirgā.
Uz Rātslaukuma stūra čaloja meiču pulciņš.
— Ai! Cik cēls un dižs izskatās Angeru Annas līgavainis!— viena jūsmoja.
— Agrāk tev labāk patika Andris,— otra piezīmēja.
— Tas arvien lūrēja meitenēm zem galvas lakatiņa, kur kādu satika,— teica trešā.— Bet Pētera seja arvien bija biszāļu dūmos nokvēpusi un rūpju pilna. Nu viņš pavisam cits cilvēks.
— Man vislabāk patik ķestera Lēnes līgavainis,— domāja ceturtā.— Kas tam par spēcīgiem pleciem! Un kāds jautrs mirdzums viņa acīs!
Uz laukuma kāzinieki nokāpa no zirgiem, lai kājām dotos pa mazo ieliņu uz baznīcu.
Te tuvumā stāvēja saīdzis, netīrs vecis. Tas, caur pieri lūrēdams, rūca pie sevis:
— Vella kalpi! Kādu tiem godu parāda! Laidīs tādus baznīcā, kam vieta uz sārta! Pasaule traka kļuvusi!
Otrs tāds pat gadījās tam blakus. Tas piebiķstīja pirmajam:
— Vadzi, kaimiņ, vajadzēs mums labāk manīties tālāk no šejienes. Man tāda paredzēšana, ka, tikko šie Nelabā radījumi nostāsies pie altāra, Svētais Pēteris sagrūs un apsitīs puspilsētas. Ar šīm nešķīstām laulībām velis izliek Rīgai slazdu. Kurpniekzellis Altmeijers arī bija nolicis uz šodienu savas laulības ar ādģēra Seina meitu, bet, paredzēdams nelaimi, ja kopā ar Nelabā kalpiem stāvēs pie altāra, atlika kāzas uz divām nedēļām, kaut gan lieta tam ļoti steidzīga.
Turpat blakus citi krietni amatnieki un puišu cīņas biedri līksmām sejām gavilēja:
— Nu beidzot šie krietnie vīri dabū gandarījumu par visiem apmelojumiem un nonievājumiem.
— Krietnums un goda prāts uzvar tumsību un māņus!
Kāzinieki pa mazo ieliņu sasniedza baznīcas laukumu.
Arī te viļņoja ļaužu pulki. Svētā Pētera durvis stāvēja pagalam vaļā, jo dievnams bija stāvgrūdām pilns kā vēl nekad. Maz bija rīdzinieku, kas negribēja redzēt vella kalpu laulības, un tad tikai tādi, kas baidījās no kaut kā nelaba jeb atkal bija vispāri vienaldzīgi pret skatu spēlēm.
Grūti nācās saspiesties baznīcas lielajā ejā stāvošiem, lai izlaistu cauri kāziniekus. Ar pūlēm pāri tika līdz altārim. Gaiss zem varenajiem spraišļiem sanēja no baznīcēnu klusās sačukstēšanās. Rātes solos nebija neviena rātskunga, izņemot vecāko birģermeistaru Eku un Ramu, kurš, ar brūtes pāriem ieradies, ieņēma savu vietu. Bet toties te bija saspiedušās viena pie otras rātskungu laulātās draudzenes, viņu meitas un tuvākas un attālākas radinieces. Melngalvji /os solos bija laipni devuši vietu arī Rūtai, sava bijušā biedra Bērensa laulātai draudzenei, kuram nu apsievojuša- mies nācās izstāties no savas organizācijas. Pašā priekšā stāvēja godakrēsli pils gubernatoram un tā pavadoņiem. Grāfs bija teicies ierasties šodien uz dievkalpojumu.
Tornī iedunējās zvans. Sāka dūkt ērģeles. Ļaudis ejā sakustējās un saspiedās. Tur nāca Rīgas un Vidzemes pavaldonis grāfs de la Gardijs. Viņam sekoja pils komandants un no nometnēm Rīgā darīšanās ieradušies zviedru virsnieki. Starp tiem arī Rama znots, jaunais karodznieks Aksels Stroms.
Kad augstie viesi ieņēma vietas, arī mācītājs Samsons jau stāvēja altārī. Pa baznīcu pārgāja šalkoņa, un visi skati vērsās superintendentā. Sis spēcīgais, varenais Dieva vīrs taču pirmais bija saskatījis trīs puišos viņu sakarus ar Nelabo. Ko šodien viņš teiks? Vai viņš patiesi tos pieņems svētā laulībā? Sur tur dzird valodas, ka gubernators esot viņu piespiedis. Vai tas varētu būt? Vai Samsons, šis stingrais baznīcas galva, spēj piekāpties zviedru varas priekšā? .. .
Liturģija noritēja it kā steigā.
Sākās spediķis. Stalts un varens mācītājs stāvēja kancelē. Viņa seja bija mierīga un svinīga. Spēcīgi skanēja sprediķotāja vārdi par Ziemsvētku dienas nozīmi uz attiecīgo tekstu, bet tie slīdēja garām klausītāju sirdīm, jo visu ausis gaidīja kādu mājienu vai aplinkus norādījumu uz svarīgo notikumu, kas bija piedzinis dievnamu tik neparasti pilnu.
Atkal iedūcās varenās ērģeļu skaņas. Beidzot mācītājs parādījās uz altāra. Iestājās dziļš klusums. Samsons teica altāra runu. Dziļas sajūsmas pilnos vārdos viņš tēloja evaņģēliski luteriskās baznīcas gaviles par Zviedrijas ieroču uzvaru pār katoliskajiem poļiem. Sumināja zviedru karapulkus kā miera un gaismas nesējus atbrīvotajai Rīgai un iekarotajai Vidzemei. Tad pārgāja uz laulājamiem pāriem, kā brašus, cēlus cīnītājus apzīmēdams Pēteri, Andri un Ērmani, pēdējam par sevišķu nopelnu vēl pierēķinādams viņa katoļu ticības atmešanu un piegriešanos svētajai evaņģēliskai baznīcai. Viņš izcēla vienu otru neuzveicamo uzvaru, kas tiem veikusies ar Dieva palīgu. Ne vārda par kādiem sakariem ar ļauniem gariem, par burvībām, par veco naidu. It kā nekas tamlīdzīgs nebūtu bijis.