Gubernators klusi teica ausī pils komandantam:
— Man sāk rasties cienība pret muižniecību. Liekas, it kā tā pati par sevi padarītu cilvēku augstāku un gaišāku.
— Kā tā, ekselence?
— Sis pilsonis Samsons bija kādreiz tumšs un māņticīgs vīrs. Tagad kā Samsons of Himmelsjerna, muižnieku kārtas loceklis, viņš uz reizi atmetis savus vella murgus.
— Tas būs jūsu ekselences nopelns,— kapteinis pavīpsnāja,— kad pasniedzāt tam viņa majestātes muižniecības diplomu, jūs viņu visai nopietni apgaismojāt.
Arī de la Gardijs pasmaidīja un palieca galvu.
Laulību ceremonija nobeidzās. Ērģelēm klusi dūcot, baznīcēni atstāja dievnamu, maldījušies kaut kā sevišķa gaidās. Augstie zviedru kungi vēl palika vietās, gaidīdami, kad eja kļūs brīvāka.
Kad jaunie pāri gāja garām, pils komandants novēlēja laimes visiem pēc kārtas un pasniedza Ērmanim naudas maku.
— Tas tev no viņa ekselences kā maza atzinība. Tavi draugi, uzticīgi savam kareivja amatam, saņēma dienasta paaugstinājumu. Tev, mierīgam pilsonim, labāk noderēs šis maks.
Ērmanis pārsteigts pateicās un dziļi paklanījās arī pret gubernatora sēdekli.
Pie izejas atkal viņu sagaidīja pārsteigums. Vecais birģermeistars Eks viņu apsveica. Gan mazliet pavēsi:
— Kā krietnam Rīgas pilsonim, kas savu dzimto pilsētu sirdīgi aizstāvējis, augstā Rāte tev dod no pilsētas mežiem kokus nodegušā nama atjaunošanai. Mans pienākums bija tev paziņot šo labvēlību.
Ermanis pateicās sausi, jo viņa pārliecība bija, ka tā nebūtu nekāda sevišķa labvēlība no Rātes puses, bet gan pienākums. Jo viņa namu, kad tuvojās zviedri, nodedzināja uz pašas Rātes rīkojumu.
Tagad pūlis baznīcas laukumā uzgavilēja jaunajiem pāriem. Tāpat, sveicienu saņemti, viņi izjāja no Rigas mūriem.
Atkal viņus pavadīja Salderns, Rams, Bērenss un citi. Tagad kāzu jājienam pievienojās vēl kamanas, kurās sēdēja Rūta, un pulciņš neuzveicamo — puišu cīņas biedru.
Dzirnavās kāziniekus saņēma koklētāji un dūdu spēlmaņi — kāzu muzikanti. Sākās kāzu līksmība. Galdi bija pilni cepešu, saldumu, miestiņa un vīna kannu. Prieks un jautrība pieauga. Te plaši atvērās durvis un tajās parādījās plecīgs, resns stāvs. Zviedru virsnieks.
— Sven!— Andris pirmais pazina nelūgto ciemiņu. — Svens Horns!
— Jā, es pats!— Brašais kapteinis apkampa savus vecos draugus un viņu līgavas, sevišķi pēdējās jo sirsnīgi skūpstīdams.— Manas cienītājas no Rigas laikiem, kas savas daiļās acis izmežģīja, pēc manis lūkojoties!
— Es ne!— Kate smiedamās protestēja.
— Tikai tādēļ,— Svens atrada atbildi,— ka toreiz tevis tur nebija. Citādi, kas zin, tu šodien nebūtu vis ar Andri gājusi pie altāra, bet gan ar mani. Es nenoliedzu savu draugu labās īpašības, bet nevaru tāpat neatzīt savu pārākumu.
— Tas pats agrākais lielībnieks!— Ērmanis iesmējās.
Svenu mazliet pārsteidza rātskungs Rams kā vella kalpu
kāzu viesis, bet viņš nekā neizrādīja un apsveica to tikpat sirsnīgi kā savu biedri pils komandantu un Saldernu.
Tad mīļais viesis steigā sēdās pie alus kannas.
— Tādas slāpes kā patlaban man gan laikam savu mūžu nav bijušas. Divdesmit četras stundas sēdēju seglos, lai tiktu savu draugu kāzu godos. Kad tevi Nelabais! Sis prieks man būtu laupīts, ja nejauši ziņu par Pētera, Andra un Ērmaņa laulībām mūsu ziemas nometnē pie igauņu robežām neatnestu kāds gubernatora vēstnesis. Uz karstām pēdām es lūdzu trīs dienu atvajinājumu un pēc pusstundas jau sēdēju zirgā. Lūk, tad var rasties slāpes! Zēl, ka te man nav īsta pretinieka dzeršanā.
Ērmanis, savas mīļās sieviņas uzraudzīts, ka ietura mēru ēšanā un dzeršanā, vairs nenovaldījās.
— Tas ir par daudz!— viņš, acīm zibsnījot, uzsita ar dūri uz galda un tvēra pēc lielās lejamās kannas. Bet Lēnes roka viņu sparīgi atturēja. Arī viņas acis iezibsnījās, un pieliekusies tā kaut ko iespaidīgi pačukstēja aizkaitinātam neuzveicamam dzērājam. Ērmanis atlaidās.
— Ko tu teici?— Svens jautāja.
— Neko,— Ērmanis norūca savaldīdamies.
— Tu kaut ko teici par daudzumu.
— Es teicu, ka alus mums daudz. Viņu neizdzersi, trīs dienas liedams.
Svens ar to apmierinājās un no sirds dzesēja slāpes.
Ērmanis sargājās lielībnieku uzlūkot, lai savaldītu savas tieksmes parādīt labajam Svenam, ka viņš to viegli kā bērnu spēj nodzert pagaldē.
Līksmas turpinājās godības — trīs dienas un trīs naktis.
Jau otrās dienas rītā pamazām sāka dzīrotāju draudzīte mazināties. Atvadījās Rams, pils komandants, vecais Salderns. Ceturtās dienas rītā aizgāja arī spēlmaņi.
Jaunie pāri likās pie miera, lai, izgulējušies pēc sirds patikas, sāktu jaunu dzīvi — Ērmanis pie jaunās mājas celšanas un Pēteris ar Andri dotos uz dzimteni.
Poļu-zviedru karš vēl vilkās septiņus gadus ar pamiera laikmetiem pa vidu, un tikai 1629. gada 26. septembrī Altmarkas pilsētiņā, Prūšos, noslēdza mieru. Vidzeme un Rīga palika zviedriem.
Visu kara laiku poļi neatmeta domas par Rīgas atgūšanu un arvien uzskatīja Māras dzirnavas par svarīgu atbalsta punktu. Laiku pa laikam viņi mēģināja ieņemt dzirnavas, bet bistamā slava, kas no neuzveicamo laikiem saistījās ar šo mazo cietoksni, pie pirmajiem šāvieniem lika uzbrucējiem bēgt nepārspējamās bailēs.
Vēl kādi vārdi būtu minami par mūsu varoņiem.
Ērmanis ar Lēni uzcēla jaunu namu Daugavas krastā savas vecās būdas vietā. Enerģiskā, jaunā sieva pieradināja vīru pie kārtīgas dzīves, un tas bez pārmērībām jutās daudz laimīgāks nekā agrākā brīvā un nekārtīgajā vecpuiša dzīvē. Un tomēr diemžēl vecuma dienās varenajam izēdājam un izdzērājam atkal uznāca senā pārmērības liksta. Kāda vēlāka hronika stāsta, ka vecais Daugavas laivinieks Ermanis Zeltiņš 1642. gadā, tad jau atraitnis, izdzēris prāvu mučeli degvīna un vairs necēlies. Bet var arī būt, ka viņš miris no vecuma . ..