«Ja nu kaut kas neizdodas tā, kā nodomāts! Ja nejaušs, neparedzēts gadījums visu sarežģī! Ak, Dievs! Ak, Dievs! Ne sevis dēļ es tevi piesaucu .. . Glāb viņu, šo skaisto zēnu! . . .»
Patiesi, tā ir liela un varena mīla, kas torņinieka meitu vadīja viņas pārdrošajā uzņēmumā. Lai glābtu daiļo jaunekli, viņa lika uz spēli savu dzīvību, jo, ja nodomu atklātu un tas neizdotos vai ari ja tas izdotos, bet kaut kādā ceļā rastos aizdomas, ka bīstamie vella kalpi ar viņas palīdzību izbēguši, tad glābēju par biedrošanos ar Nelabā radījumiem gaida sārts. To Anna zināja un tomēr nebaiļojās par sevi, bet gan par Andri, kas ar savu skaistumu bija apbūris visus viņas prātus. Un tagad aiz slēgtajām cietuma durvīm viņa skaitīja sekundes, kas tai likās bezgalīgi garas.
Pa tam Ērmanis pa šauro eju sasniedza torņa plašo priekštelpu.
Nupat ieradusies jaunā sardzes maiņa, pie kūpošas lampeles norīkodamās savā kaktā uz soliem, ieraudzīja nākam no dibena cietumsargu ar latarnu un atslēgu saišķi.
— Labvakar, Klāv,— viens karakalps sveicināja.
— . . .bvakar . . .— norūca Ērmanis un pagriezās uz kāpņu pusi.
— Nu, vai labi pabaroji savus grēciniekus? Ka var izturēt.. . Rīt jau te ieradīsies tiesas kungi ar bendi.
— M-m-m!— neīstais cietumsargs nomurmināja un kāpa uz augšu.
— Kad tevi! Tas ir salda vīna pilns!— klusi teica karakalps biedrim.^- Pat parunāt nevar.
— Ko lai dara?— otrs tāpat klusi atbildēja.— Man ari būtu baigi iet ik dienas pie tiem burvjiem un velliem skaidrā prātā. Reibumā vairāk dūšas …
Ermanis uzkāpa augšstāvā. Atvēra durvis uz torņinieka mītni. Aiz aizkariem kaktā dzirdēja Klāva Angera vienmērīgos elpas vilcienus dziļā miegā. Atslēgas viņš pakāra, kā bij teikts, pie stenderes, pie citām. Tad, izgājis cauri dzīvojamai istabai, nozuda torņinieka meitas mazajā kambarīti. Viņš nolika uz galdiņa savu latarni. Cietumsarga mētelis un cepure savu uzdevumu bij izpildījuši; tie vairs nebij vajadzīgi, un viņš tos nolika, nometās ceļos, atritināja pie malas meldru pīto paklāju un ieraudzīja grīdas vidū izkalto akmens plāksni ar diviem dzelzs riņķiem pacelšanai. Senos laikos, kad Peitava tornis pilsētas mūrī noderēja ienaidnieka apšaudīšanai aplenkšanas gadījumos, pa šo lūku, kā likās, vilka augšā akmeņus lielajām torņu lingām jeb ballistēm, par ko vēl liecināja kambara griestos palikušais ritenis velkamai tauvai. Ērmanis ieķērās rokām lūkas riņķoti Tu necēlās. Kaut gan mūrējums visapkārt bija izkasīts diezgan dziļi, tak stūros labā kaļķu java, pa ilgiem gadiem nocietējusi, turēja plāksni cieši klāt.
— Kad tevi!— spēcīgais puisis norūca.— Tai lietai vajag iet!
Dažus acumirkļus padomājis, viņš noliecās zem Annas guļas vietas un, pakampis no turienes sagādāto virvi, aplika to ap pleciem, abus galus izvilka cauri riņķiem, atkal ieķērās vēl ar rokām viņos, ieņēma elpu un spieda plecus ar varenu spēku uz augšu. Nu plāksne padevās, ceļš bēgšanai bija brīvs. Ērmanis laida lejā virvi, kur Anna to apsēja ap vidu Andrim, Pēterim un pēc tam pati sev, un tā visus spēcīgā laivinieka roka pa vienam uzvilka augšā. Pēc tam plāksne atkal aizsedza lūku. Apdomīgā meiča, jau priekšlaikus apgādājusi kaļķu javu, ātri aizmūrēja lūkas malas, tā ka dienu vēlāk neviens vairs nevarētu iedomāties, ka pa šo ceļu varēts atstāt cietumu; tad atkal pārklāja grīdu ar meldru segu.
— Bet kur nu tālāk?— Ērmanis rūpējās par turpmāko. — Vēl jātiek ārā no torņa un no pilsētas.
— Tagad tev būs slimie biedri pa vienam jānes krietni tālu gabalu,— Anna teica.
— Jo tālāk, jo labāk!— Ērmanis pasmaidīja.— Kad tik tiekam aiz vaļņiem.
— Sonakti vēl vajadzēs pavadīt kādā slēptuvē.
— Te, torni?
— Nē, pilsētas mūri. Ņem uz rokām vienu biedri un seko man, bet klusi. Novelc zābakus! Mums jāiet basām kājām.
Ērmanis noāva kājas, paņēma klēpi Andri, kurš, samocīts no augšā vilkšanas, smagi elpoja Annas gultām un sekoja torņinieka meitai cauri istabai, kur saldā, cietā miegā dusēja tēvs. Uzmanīgi Anna atvēra durvis uz kāpnēm, brītiņu ieklausījās uz sardzes pusi lejā, tad vilķa nesēju sev līdzi uz slēgto galeriju torņa augšstāvā, kas sākās tepat trepju galā. Soli pa solim tumsā taustīdamies, viņi atdūrās uz mazām durvtiņām. Anna tās atbultēja ar lielāko uzmanību, lai tikai neiečirkstas sarūsējusī dzelzs.
Durvīm atveroties, Ērmanis sajuta svaigo nakts gaisu, kāri vilkdams to lieliem elpas vilcieniem, un ieraudzīja zvaigžņu mirdzumā pilsētas mūra iekšējo eju.
— Tagad ej viens,— meiča teica.— Nones biedri līdz nākošam tornim, kas tur, lūk, paceļas pret debesim. Tas ir Be'orukārklāja tornis, kur glabājas siens. Tur iekļūsi pa luku šīs ejas galā. Tad nāc atpakaļ pēc otra.
Nones biedri līdz nākošām tornim . . .
Anna palika pie torņa durvtiņām, ar atvieglotu nopūtu noraudzīdamās pakaļ Ērmanim ar dārgo nastu. Pēc ceturtdaļstundas tas atgriezās.
— Ak tu, mīļo zelta meiten!— viņš teica.— Andris priekā apraudājās, ka ticis no cietuma sapuvušajiem salmiem svaigā sienā, drošā paslēptuvē. Viņš liek tevi simtkārt tencināt.
Anna laimīga spieda roku uz pukstošo sirdi.
Tikpat uzmanigi abi atkal atgriezās pa slēgto galeriju uz trepju galu, izgāja cauri lielajai istabai, Ērma- nis paņēma klēpi Pēteri un nesa to pašu ceļu, kurp Andri.
Pie torņa durvtiņām Anna atvadoties teica:
— Nākamnakt ieradišos pie jums. Tad varēsat doties tālāk.
Viņa atkal nogaidīja, kamēr Ērmanis ar Pēteri nozūd nakts tumsā un viss paliek klusu. Tad aizvēra durvtiņās un atgriezās dzīvokli. Tēvs vēl arvien gulēja nepamodies. Viņa nolika tā mēteli un cepuri uz lādi, no kurienes bija ņēmusi, vēlreiz aplūkoja aizmūrēto luku, kur java jau sāka sacietēt, atkal apsedza gridu ar meldru segu, saritināja virvi un kopā ar javas podu un mūrnieka ķelli noglabāja pieliekamā kambari pie citiem veciem krāmiem. Tad atkal viss bija kārtībā. Patiesi nevienam nevarēja ienākt prātā, kas te šonakt bijis un kas noticis.