— Te nu aplamībām nav vairs ne gala, ne malas! Par trim vella kalpiem runā visa Riga jau kopš Lieldienām. Tiesa ir, ka tie satverti Mārstaļu kazarmēs, iemesti Peitava tornī un pagājušo nakti no turienes aizbēguši ar ļaunā palīdzību. Bet kamdēļ Ermani Zeltiņu ar tiem pīt kopā? Es viņu pazīstu kā godīgu cilvēku un krietnu katoli… Ja viņa patlaban nav mājās, tad gan viņš kādreiz atradīsies. Un to es tev saku: ja viņš dabutu zināt, ka tavs trakais barons grib saderēt uz ēšanu vai dzeršanu, tad tūlīt steigtos uz mūsu ērberģi. Ēst un dzert Ērmanis nekad neatteiksies. Ar laivinieka darbu tas nekad nevar tik daudz nopelnīt, cik vēders prasa . . . Tā, nu siens sakrauts … Te pietiks tava kunga zirgiem vairākām dienām. Lai gaida vien Ērmani. Un, ja viņš vēl tik drīz nerādās, tad atbrauksim atkal pakaļ. Vēl torņa augšstāvā ir siena diezgan. To nākamnedēļ vāksim zemē, lai būtu brīva vieta jaunajam šīgada sienam . ..
Tad mūsu trīs draugi dzirdēja noslēdzam torņa durvis un attālinošos ratu troksni.
Ērmanis, klausīdamies ērberģa zirgu puiša un lielā Kurzemes izēdāja un izdzērāja barona kučiera sarunā, laiku pa laikam aplaizījās un rija siekalas, savā fantāzijā iedomādamies sevi pie pilniem galdiem Zauera ērberģa kungu galā. Domīgs, vaļējām acīm sapņodams, viņš nogulēja līdz krēslai, kad pavērās lūka uz pilsētas mūra iekšējo eju un klusi
ieslīdēja torni sarkanmatainā torņiniece, puišu glābēja un labais gars, atnesdama maizi un ūdeni.
Anna ar bažām pastāstīja par viņas izdomātā turpmāka bēgšanas plāna izjukšanu: tā gribējusi šonakt ar laivu iebraukt no Daugavas Rīges upitē un tā aizvest puišus uz Pārdaugavu; bet izrādās, ka Rāte likusi izlabot vecos īīdensvārtus un pielikt atslēgu. Nu neatliekot nekas cits kā palikt te, kamēr brūces būs sadzijušas un varēs kaut kā kājām mēģināt izkļūt no pilsētas mūriem.
Kad Anna puišus atstāja, Pēteris un Andris reizē izdvesa smagu nopūtu. Bet Ērmanis likās, kaut gan tā seja Lumsā nebij saskatāma, prieka un spara pilns, jo uzsāka trallinat jautru smieklu dziesmiņu.
— Trulla, trulla, tradiralla!— Viņš rausās kājās no siena.— Te, draugi, mums nav palikšana. Taču dzirdējām, ka vākšot zemē mūsu sienu. Es iešu meklēties, ka vēl šonakt ir godu varam tikt laukā no Rīgas mūriem. Turiet par mani īkšķus!
Viņš atvadījās un līda pa lūku laukā uz mūri, kur jau bij krietni satumsis.
9. nodaļa
KURZEMES BARONA UN LAIVINIEKA DERĪBAS
Tumsai iestājoties, apklusa Rigas ielas. Sur tur vēl redzēja kādu gājēju ar latarni rokā nogriežamies aiz stūra un vienu otru pie kaimiņa ciemos aizkavējušos pļāpu pār- jjam pari ielai un nozūdam sava nama vārtos.
Ermanis, atstājis slēptuvi tornī, devās gar mūri uz Audēju vārtiem, tiem cauri, tad pāri Rīges upei Iekšvalnī. re, aiz nelielu nameļu grupas pa kreisi, atsevišķi stāvēja Zauera ērberģis ar iebraucamo vietu. Ērmanis iegāja sētā m tuvojās vienīgajam apgaismotam logam, aiz kura skanēja paceltas balsis, kā mēdz būt, kad iesilušas galvas savā starpā sarunājas. Piekļāvies pie rūts, viņš saskatīja ērberģa tungu gala istabu ar lielu galdu un ap to sēžam pusduci yīru. Viens bija augumā spēcīgāks par citiem, ar milzīgi lielu vēderu un vara sarkanu seju.
«Aha!» Ērmanis nodomāja. «Tas būs tas trakais Kur- '••mcH barons, ar kuru varētu sacensties dzeršanā. Pārējie lU'kaH but sveši; tātad varu droši rādīties un neviens
nezinās, ka esmu izbēdzis no Peitava torņa. Arī ērberģa saimnieks mani neuzskatīs par vienu no trim vella kalpiem, kuri patiesībā — he, he, he — nav nekādi vella kalpi . . .»
Ērmanis atvēra durvis un iegāja.
Ap galdu sēdošie nepiegrieza nekādas vērības ienācējam.
Kaktā pie letes snauda saimnieks. Tas pamodies pētoši raudzījās vēlajā viesī kā aizmirstā paziņā.
Ērmanis piegāja pie letes. Nu Zauers, vērīgāk ieskatījies, pēkšņi iesaucās:
— Skat! Zeltiņš! . .. Esi tā noaudzis ar bārdu, ka neparko nevarēju tevi pazīt. Šodien visu dienu tevi meklējam. Laikam biji izbraucis uz jūru.
— Jā, jā!— Ērmanis meloja.
— Kādas baumas par tevi gan nedzird: tu esot sasities ar ļauniem gariem, iebāzts cietumā un atkal izbēdzis.
— Ak tu manu nedieniņ!— laivinieks brīvi iesmējās. — Kas tad to melš?
— Protams, vecu sievu pasakas! Bet labi, ka atnāci. Pagaidi mazu drusciņ!
Saimnieks piecēlās, piegāja pie viesu galda un paklanīdamies teica vienam no viņu pulka, ar melngalvju zīmi uz piedurknes pleca:
— Cienījamais Bērensa kungs! Lūk, ir atnācis Ērmanis Zeltiņš, kuru uz jūsu pavēli velti visu dienu izmeklējāmies.
— Kur? Kur viņš ir?— uzrunātais pielēca no krēsla. No sakuma viņš arī nepazina Ērmani bārdas dēļ, kas tam cietumā bija uzaugusi, bet tad uzzīmēja, piesteidzās un, satvēris aiz pleciem, sirsnīgi sapurināja.— Mans mīļais Erman Zeltiņ! Kur tu kavējies?
— Nebiju mājās, kungs.— Ērmanis pasmaidīja.— Bet, tikko dabuju zināt, ka mani meklē, steidzos šurp.
— Kungi!— Melngalvis veda laivinieku pie galda.— Te ir mans vīrs! Barona kungs, mūsu derības var notikt!
Barons — tas ar resno vēderu un vara sārto seju — atgriezās pret Ērmani.
— Ho, ho! Tātad tu gribi uzņemties sacensību ar mani dzeršanā?
Ērmanis pacēla plecus un pasmaidīja.
— Ja godājamais Bērensa kungs liek, man jāpaklausa.
— Labi. Bērenss no savas puses liek pieci simti dālderu, ja es vinnēju derību. Ko tu prasi, ja es paspēlēju?
Ērmanim atbilde jau sen bija gatava. Bet viņš izlikās, it ka pārdomātu īsu brītiņu, un tad teica:
— Es gribētu, gadijienā ja vinnētu, pavizināties godājamā barona kunga karietē ar saviem draugiem aiz pilsētas.
Visa sabiedrība iesmējās pilnā kaklā. Tas visiem patika. Bērenss pat palēcās gaisā un sajūsmā uzsita laiviniekam uz pleca: